Bet patiesībā N. Ušakovs ir viens no retajiem politiķiem, kas šos vārdus patiešām realizē dzīvē...
Daudziem Latvijas iedzīvotājiem 1. jūnija vakars bija kā auksta duša – galvaspilsētā Rīgā bija noticis etnisks un ļoti aktīvs balsojums – lielākā daļa krievu tautības Latvijas pilsoņu, Rīgas iedzīvotāji, lielā vienprātībā pašvaldību vēlēšanās bija nobalsojuši par "Saskaņas centru" – Krievijas valdošās partijas "Vienotā Krievija" partneri. Savukārt liela daļa latviešu nolēma, ka vēlēšanās vairs nevēlas piedalīties. Kādēļ tad viena sabiedrības daļa ir tik vitāla un aktīva, bet cita – tik pasīva?
Atbilde ir vienkārša – N. Ušakovs un viņa partija dod saviem tautiešiem ļoti konkrētus solījumus un tos arī pilda. Kāda radiniece pirms vairākiem gadiem bija noklausījusies divu sieviešu sarunu tramvajā. Viena no tām sūdzējās par padomju laikos nomainītajiem ielu nosaukumiem Rīgā, kā arī par to, ka uzraksti ir tikai latviešu valodā. Otra sieviete viņu mierināja, lai neuztraucoties, jo avīzēs rakstot, lai pagaidot – drīz Latvijā viss būšot pa vecam – kā padomju laikos. Šī saruna notika laikā, kad veidojās "Saskaņas centrs".
Un patiešām – N. Ušakovs un viņa komanda ar lielu sparu un rūpi ir uzņēmušies atbildību par saviem tautiešiem. Rīgā remontē skolas, rūpējas, lai mazākumtautību dārziņos nebūtu rindu, asfaltē daudzdzīvokļu namu pagalmus, iekārto pašvaldības uzņēmumos SC biedrus un viņu radiniekus, rīko grandiozas Uzvaras dienas un Rīgas svētkos aicina pazīstamus Krievijas mūziķus. Pats mērs iet nobalsot par krievu valodu kā otro valsts valodu un iestājas par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem.
Nekad nav dzirdēts, ka Rīgas mērs kauninātu savus tautiešus, piemēram, par konfrontēšanos vai Krievijas karogu plivināšanu. Vēl vairāk – šis elektorāts labi zina: SC darīs visu, lai nonāktu pie galvenā mērķa, kad viss būs "pa vecam" – atpakaļ pie Krievijas un visa izrietošā. Un to viņi redz darbībā. Latviešus šausminošie sižeti par SC atbalstītajām bērnu militārajām nometnēm Krievijā un sakariem ar Krievijas vēstniecību viņus nomierina – viss ir kārtībā, plāns tiek īstenots. Un pateicībā par to visu – krievi iet un balso, pat neskatoties uz "zelta" "Saktas" tirdziņu un bedrēm Salu tiltā.
Tajā pašā laikā – vai ir kāds, kuram latviešu tauta ir "zelts"? Daudziem pat aizmirsušies Atmodas laikā dotie solījumi – ka tautai drusku jāpaciešas, "jāpastaigā pastalās", un tā dzīvos pārticībā, ka varēs paši saimniekot savā zemē, valsts reālā saziņas valoda būs latviešu un, tāpat kā citās valstīs, drīz nonāksim pie vienotas izglītības sistēmas, kas pamatos vieno sabiedrību.
Pagājuši jau vairāk nekā 20 gadi – latvieši piedzīvo vienu nodevību pēc otras. Izrādās – "pastalās" jāstaigā būs mūžīgi, jo jāatdod nesamērīgs, uzpūsts kredīts par iegādāto dzīvokli vai uzcelto māju, jāpalīdz vecmāmiņai, jo valsts apmaksā "Parex" zaudējumus, uzņēmumos saimnieko svešie, ne savējie, bailēs pazaudēt darbu, ikdienā jārunā pavisam citas "valsts valodā" un vienota izglītības sistēma vai vismaz latviešu dārziņi nevarot būt, jo vairāki gadu desmiti nav pietiekami "pakāpeniski".
Latvietis gadiem gaida un cer, ka latviešu politiķi arī sāks rīkoties aktīvi, pieņemot drosmīgus lēmumus, bet tas nenotiek. Tāpēc latvietis vienu dienu ņem un aizbrauc uz laukiem, piedalās velomaratonā vai zviln ezermalā (Jūrmalā vairs nav vietas), nevis dodas vēlēt. Galu galā priekš kam – bērni taču jau aizbraukuši un dzīvo pavisam citā valstī.