Dzīve un bizness ir iespējami arī laukos, viņa ir pārliecināta.
Vai Viesīte nav tāds Dieva aizmirsts nostūris? "Nē, tas ir Dieva mīlēts nostūris," iebilst Jolanta. "Tur ir daudz, ko darīt. Bērniem – pulciņi, nodarbības, bet es beidzot piepildīju savu sapni – dziedu korī. Jau Mārupē gribēju dziedāt, bet tur koris ir ļoti profesionāls un jaunpienācējam ir grūti iekļauties," vaļsirdīgi klāsta Jolanta. "Esmu dzimusi un augusi laukos, tur jūtos ļoti labi. Ja es teātri un koncertus varu redzēt, atbraucot uz Rīgu reizi nedēļā, man ar to pietiek."
– Kā sākās stāsts par cigoriņu kafiju?
– Kad man piedzima meita, nevarēju daudz dzert pupiņu kafiju un atcerējos, kā bērnībā mana vecmāmiņa Alīda katru rītu gatavoja šo brīnišķīgo dzērienu. Pirms skolas to vienmēr dzēru. Blakus bija "Selgas" cepumu kaudzīte, un aiz loga tāds sniegs, nu tā negribas brist uz skolu. Atmiņās vienmēr atgriežos virtuvē, kur uz galda stāv cepumi un kafija. Un nospriedu, ka recepti vajag atjaunot.
Iesējām cigoriņus, izaudzējām, pagatavojām – bija labi. Izsūtījām visiem draugiem un paziņām. Aizsūtījām paciņu arī Mārtiņam Rītiņam. Viņš uzreiz atsaucās un teica, ka kafija ir ļoti laba un vajadzētu taisīt raidījumu. Viņš atbrauca uz laukiem un skatījās, kā viss te top. Būtībā viņš bija iedvesmotājs, kas mudināja – šim produktam ir jābūt. Ja man nebūtu bijis viņa atbalsta, diez vai es sev noticētu. Tomēr, lai laistu pasaulē šādu bērnu, ir jābūt pilnīgai pārliecībai.
– Kāpēc Mārupes vietā izvēlējāties Viesīti?
– Vecmammas mājas bija Viesītē, arī pati esmu tur dzimusi. Kad sāku savu biznesu, dzīvoju Mārupē un tobrīd Rīgas tuvums bija ļoti svarīgs. Katru dienu vajadzēja izskriet uz Rīgu. Sākums bija ļoti grūts, apmeklēju dažādas izstādes, pētīju maisiņus, ražošanas iekārtas. Bet tagad, kad viss atrasts un liekas, arī veikali ir atraduši ceļu pie manis, varu atļauties dzīvot daudz mierīgāk. Tālāk prom no Rīgas.
– Fabriku Viesītē uztaisījāt no nulles?
– Jā, izdomāju, ka to varētu ierīkot jūras konteinerā. Uzlikām uz pamatiem, izzāģējām vietu durvīm un logiem, nosiltinājām. Ja ražošana būs jāpaplašina, varēsim pielikt klāt vēl konteinerus.
– Vai vecmammai izdevās redzēt, kā atdzimst viņas kafija?
– Diemžēl nē, bet es domāju, ka viņa priecātos, zinot, ka ir atstājusi paliekošu vērtību. Arī mani bērni to saņems mantojumā. Nezinu, vai viņi ar to strādās, jo katram ir jāizvēlas un jāiet savs ceļš, bet iespēja būs. Viņi jau tagad lepojas – skolā un bērnudārzā raksta sacerējumus un stāsta par kafeju. Piecgadīgā Paulīne arī stāsta, ka viņai pašai būs sava kafeja. Es jau sen viņai apsolīju, ka uztaisīšu īpaši viņai kafeju Paulīne. Ar rudziem.
– Ar ko nodarbojāties, pirms nolēmāt sākt savu biznesu?
– Man ir kultūras darbinieka izglītība, esmu masu pasākumu režisore. Vēl ir arī grāmatvedes izglītība ar specializāciju lauksaimniecībā. Tāpat esmu apguvusi vadības zinības. Visas profesijas man noder. Pirms tam es biju grāmatvede dažādos uzņēmumos. Kad pieaudz un ir iekrājusies pieredze, gribas realizēt pašam savas idejas. Apnīk, ka tevi vienmēr vada. Sākumā bija grūti noticēt, ka to visu tiešām var realizēt.
– Kas šādā biznesā sniedz gandarījumu?
– Klientu pateicība un stāsti par to, kā dzer un dzēruši kafiju kādreiz. Vēl tas, ka pavasarī iesēj sēklu, visu vasaru kaplē un ravē, domā, ka nekas tur neiznāks, bet rudenī skaties – ir. Un labi lieli izauguši. Kā pagodinājums man nāca Zemkopības ministrijas prēmija par inovācijām lauksaimniecībā. Tas, ka es, tāds mazais ražotājs, tieku pamanīts, bija saviļņojoši.
Ļoti lielus līdzekļus šis bizness neienes un bagātniece neesmu. Bet tie ir pietiekami stabili ienākumi manas ģimenes nodrošināšanai.
– Kāda ir jūsu nedēļa?
– Ļoti haotiska. Zinu, ka viena diena man ir jāiedala Rīgai, un tad visu pārējo es pakārtoju. Skatos debesīs, kāds laiks. Ja labs, tad dodos strādāt cigoriņu laukā. Ja līst, daru savus grāmatvedības darbus. Jāpielāgojas bērniem, kuriem ir savs treniņu grafiks. Dienas plānoju blociņā, un viss kaut kā labi sakārtojas.
– Vai jums ir brīvdienas?
– Mēģinu izbrīvēt svētdienas, tad eju baznīcā un dienas otro daļu cenšos pavadīt mierīgāk, nedarot obligātos darbus.
– Vai kādā brīdī nenogurstat visu nest uz saviem pleciem?
– Man nav izvēles. Man ir bērni un kafeja. Un ne pret vienu, ne otru es nevaru atļauties būt nevērīga. Tā drīzāk ir sevis žēlošana, kad domā, ka pietrūkst spēka. Ir jādomā par to, kur un kā smelties enerģiju. Kad grāmatvedība jau ir apnikusi, tad pusstunda ar skrituļslidām, un spēks atkal atjaunojas. Man ļoti labi palīdz gan skrituļošana, gan riteņbraukšana. Vēl man gribas nopirkt labu fotoaparātu un iemūžināt Viesītes dabu, lēno dzīvi, slinkos kaķus. Rīgā es nemāku atslābināties, jo naktsklubi nav domāti man. Man tuvāka ir daba.
– Vai pēc laika varētu atgriezties darbā, kur būtu tikai izpildītājs?
– Domāju, ka nē. Arī bērni ir pieraduši, ka visu laiku esmu viņiem rokas stiepiena attālumā. Nespēju iedomāties, kā būtu astoņos no rīta iet uz darbu un piecos vakarā pārnākt. Jāsaprot, kas dzīvē ir galvenais – pelnīt naudu, ko atdot par dārgām sienām, vai dzīvot sev un bērniem. Protams, es nesaku, ka tagad visiem pilsētniekiem jāpārceļas un laukiem, bet daudzi mani draugi teic: "Tu īstenoji mūsu sapni, kad būsim pensijā, arī pārcelsimies uz laukiem."
– Kā jūtaties Latvijas uzņēmējdarbības vidē?
– Ja būtu ļoti viegli, katrs būtu uzņēmējs. Ja esi gatavs pārvarēt grūtības un apzināties, ka ne viss ies gludi, tad izdosies. Ja viss tik viegli padotos, tad nevarētu novērtēt sūrā darba augļus. Bez tumšajām svītrām baltās nemaz neliktos tik baltas. Sākumā ļoti bieži gribējās atmest visam ar roku. Bet pusratā pamest nevarēju. Lauku atbalsta dienestā projekts iesniegts, esi parakstījies, ka piecus gadus strādāsi. Tagad viss jau ir zināmāks, prognozējamāks. Ja kļūs ļoti, ļoti garlaicīgi, tad atkal būs jādomā kaut kas jauns.
"Kad dzimst ideja, tu kļūsti par tādu mazu, stūrgalvīgu egoistu. Spēju domāt tikai par cigoriņiem," savas izjūtas atklāj Jolanta.