16.08.2012 17:30

Uzņēmējdarbība: Ar mīlestību paaudzēs kūpinātas zivis no Saulkrastiem

Autors  Rasma Rudzāte
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Ivars Zīriņš savā valstībā Saulkrastos. Agrāk gājis jūrā, bet tagad zivis nevis zvejo, bet kūpina, jo abas prasmes apvienot bija grūti. Ivars Zīriņš savā valstībā Saulkrastos. Agrāk gājis jūrā, bet tagad zivis nevis zvejo, bet kūpina, jo abas prasmes apvienot bija grūti. Baiba Mazina, Krišjānis Grantiņš

Vasarā, ceļojot gar piejūras zvejnieku ciematiņiem, nav iespējams pabraukt garām mazajām kūpināto zivju bodītēm.

Reizēm laimējas nopirkt pat karstu, tikko no krāsns izņemtu buti, vimbu vai lucīti. Mīkstās, sulīgās, jūras un dūmu smaržas piesātinātās zivis ir tik garšīgas – īsta piejūras delikatese. Par to, kā zivju kūpināšana mājās kļuvusi par iztikas avotu, saruna ar Saulkrastos dzimušo kapteiņa dēlu Ivaru Zīriņu.

– Kādas zivis kūpināt?

 

– Katrai zivtiņai – savs laiks. Patlaban no jūras nāk mūsu pašu sviesta butes, kuras jau ir smuki apvēlušās. Vimbas, brekši un asari arī ir. Reņģu – mazāk, tās pārsvarā ir aprīļa beigās, maijā, jūnijā. Lucīšu vairs nav, tie bija jūnijā un šogad ļoti maz. Savukārt lašu vēl nav, tie būs pašā rudens nogalē – no oktobra beigām līdz novembra vidum.

Tad no licencētiem zvejniekiem var dabūt pat svaigus lašu ikrus. Nēģi ir vēla rudens un ziemas perioda zivis. Salakas ir ļoti agri pavasarī. Siltās ziemās, ja nav ledus un var iet jūrā, tās ir drīz pēc jaunā gada.

Kūpinu arī dīķu zivis – karpas, līņus, karūsas, ko varu dabūt vienmēr. Laiku pa laikam man piedāvā ezera zušus, bet tos kūpinu pavisam nedaudz, jo cilvēkiem nav pirktspējas.

Dažādībai nokūpinu arī pa kādai okeāna zivij – skumbriju, sviesta zivi, severīnu.

– Vai pats dodaties zvejā?

– Ar zvejošanu es iesāku. Tas bija pirms gadiem divdesmit. Jaunībā izmācījos par celtnieku, samīlējos smukā Rīgas meitenē, apprecējos un 25 gadus nodzīvoju Rīgā. Kad sākās privatizācija, ar kolēģiem izveidojām savu būvfirmu. Mums labi veicās, un varējām arī pieklājīgi nopelnīt. Man pavērās iespēja nopirkt nelielu mājiņu uz robežas starp Saulkrastiem un Zvejniekciemu. Biju laimīgs, ka ar ģimeni varēju atgriezies pie jūras, netālu no tēva mājām "Jaunsaulēm," jo esmu dzimis Saulkrastu slimnīcā – biju tās pirmais pacients.

Likās, beidzot esam sākuši dzīvot kā cilvēki, bet – kas tev deva. Nāca "Bankas Baltija" krīze un sagrieza visu ar kājām gaisā. Celtniecība panīka vēl trakāk nekā šīs krīzes laikā, un savu biznesu biju spiests likvidēt. Gadu meklēju darbu, bet kā diplomēts celtnieks ar pieredzi nebiju vajadzīgs.

Ko es varēju darīt? Tikai to, ko jaunībā no tēva biju iemācījies, – zvejot, jo mans tēvs visu mūžu bija kapteinis uz vietējiem zvejas kuģiem. Sāku iet jūrā un noķertās zivis pārdevu, lai būtu vismaz kāda iztikšana. Tad sāku domāt, kāpēc man jāpārdod svaigas zivis, varu taču arī notīrīt un nokūpināt. Pieprasījums auga, un abus darbus apvienot kļuva arvien grūtāk, tāpēc paliku pie kūpināšanas.

Joprojām laiku pa laikam izbraucu jūrā ar savu motorlaivu, bet kā individuālam zvejniekam man patlaban ir atļauts tikai viens tīkls un luču murds. Ja grib zvejot vairāk, jādibina zvejnieku saimniecība, bet šodien to var atļauties tikai tie, kuriem ir zvejai nepieciešamais aprīkojums.

– Kā zivis kūpināt?

– Kā tēvs kūpināja, tā arī es, jo, puika būdams, gāju viņam palīgā. Zivis iztīru, pa muguras asaku pārgriežu, lieku uz irbītēm – speciāliem rāmīšiem – un ceplī iekšā. Vienīgais, ko zivīm nedaudz pārkaisu, ir sāls. Vairāk pilnīgi neko, jo tikai tad cilvēks var sajust, kādu zivi ēd un kāda tai ir garša. Līdzko pieliek garšvielas vai patur marinādē, visas zivis garšo līdzīgi. Bet katrai zivtiņai ir savs, tikai tai raksturīgs aromāts.

Nekā sarežģīta zivju kūpināšanā nav, vienīgi vajag izjūtu, kas katram cilvēkam ir sava un ko var izkopt tikai ar laiku un pieredzi. Kūpinu ar alkšņa malku. Vienu cepli, kurā ielikti seši rāmji ar zivīm, varu nokūpināt aptuveni divās stundās. Visu šo laiku ir jākontrolē gan uguns liesma, gan dūmi, gan mitruma daudzums ceplī. Nu jau esmu iemanījies, pieliekot pirkstu pie cepļa durvīm un paturot, pēc mitruma daudzuma uz tām noteikt, kad jāpaver durvis, lai mazliet pavēdinās. Viss kūpināšanas process balstās uz izjūtu un pieskatīšanu.

Pa to laiku, kamēr viens ceplis kuras, sagatavoju zivis nākamajam. Pie zivju tīrīšanas man vislabākais palīgs ir sieva Maiga. Arī dēls Viesturs un meita Ilze piepalīdz, kad atbrauc ciemos, jo viņiem pašiem ir sava dzīve un darbs. Ilze ir skolotāja un dzīvo Siguldā, bet Viesturs iet manās pēdās un paša kūpinātas zivis tirgo Rīgā, savā kioskā Vidzemes tirgū.

Vasarā pa dienu nokūpinu divus cepļus. Strādāju visu nedēļu, vienīgi pirmdienas paņemu brīvas, bet otrdienās braucu pie zvejniekiem un pasūtītājiem. Pa vakariem izeju jūrā.

Zivis kūpinu pēc pasūtījuma un vēl tik, cik varu pārdot savā zivju bodītē, kas ir ceļa malā, gandrīz uz pašas Saulkrastu un Zvejniekciema robežas. Vasara – jūnijs, jūlijs un augusts – man ir karstākais darba laiks, kad ir ne tikai vietējie pircēji, bet arī ārzemju tūristi. Ko pa vasaru nopelnu, ar to jāiztiek visu gadu, jo pārējos gadalaikos zivju pieprasījums sarūk un savu kiosku veru ciet.

– Kuras no kūpinātajām zivīm jums pašam garšo vislabāk?

– Teikšu godīgi – kūpinātas zivis ēdu reti, tāpat kā konditors kūkas. Ja man sakārojas kādu konkrētu zivi, piemēram, buti, es palūdzu, lai sieva dažas svaigas zivis uzcep uz pannas. Ziemā šad un tad pagatavoju nēģus.

Pusaudža gados mums ar vietējiem puikām patika vārīt reņģu zupu. Ja piepalīdzējām vīriem kolhozā "Zvejnieks", dabūjām kasti ar reņģēm. Ņēmām lielo katlu, uzvārījām ūdeni, likām tajā labi daudz sīpolu, kasti ar reņģēm, kartupeļus un sāli. Reņģes izvārās desmit minūšu laikā, tāpēc zupa ātri vien bija gatava. Klāt piekodām rupjmaizi un jutāmies ļoti gardi paēduši. Bērnības atmiņām ir īpaša noskaņa, kas silda sirdi arī tad, kad deniņi jau sirmi.

"Biju laimīgs, ka ar ģimeni varēju atgriezties pie jūras, jo esmu dzimis Saulkrastu slimnīcā un biju tās pirmais pacients."

Kuras no kūpinātajām zivīm pašam garšo vislabāk? Kuras no kūpinātajām zivīm pašam garšo vislabāk? "Teikšu godīgi – kūpinātas zivis ēdu reti, tāpat kā konditors kūkas!"