05.08.2012 20:29

No 100 ragiem izvēlas skaistākos: briežu audzētāju salidojums Morē

Autors  Rasma Rudzāte
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Bioloģiskās briežu audzēšanas saimniecības ”Saulstari” Mores pagastā saimnieks Dainis Paeglītis. Bioloģiskās briežu audzēšanas saimniecības ”Saulstari” Mores pagastā saimnieks Dainis Paeglītis. Krišjānis Grantiņš

Kam pieder visskaistākie ragi? Uz šo jautājumu atbildi ndēļas nogalē centās rast briežu dārzu īpašnieki Siguldas novada Mores pagasta "Saulstaros".

Ragu vērtēšana notika 5. Starptautiskā staltbriežu un dambriežu ciltsvērtības noteikšanas un darbaspēju pārbaudes pasākuma ietvaros. 

Par nedēļas laikā paveikto saruna ar biedrības "Savvaļas dzīvnieku audzētāju asociācija" valdes priekšsēdētāju, bioloģiskās briežu audzēšanas saimniecības "Saulstari" saimnieku Daini Paeglīti.

– Kā pagāja šī darba nedēļa?

 No otrdienas līdz piektdienai mērījām staltbriežu un dambriežu buļļu ragus, ko atveda Latvijas ciltsdarbu saimniecības, Latvijas ieinteresētās briežu audzēšanas saimniecības, kolēģi no Lietuvas un Polijas. Esam izmērījusī vairāk kā 100 ragus un noteikuši laureātus.

Diženākie staltbriežu ragi ir no trim Latvijas saimniecībām. Pirmā vietā ar pārliecinoši lielu punktu skaitu ir SIA "Buku audzētava", kuras īpašnieks ir Gatis Bērziņš, otrajā vietā – zemnieku saimniecība "Zemitāni", kura pieder Guntim Belēvičam un trešajā – SIA "Māras Brieži", kā īpašniece mana meita Māra Paeglīte.

Dambriežu kategorijā pirmā vieta ir Lietuvas briežu audzētajam Gintautam Čapasam, otrā vieta – latviešu saimniecībai SIA "Purnavu muiža" (īpašnieks Rolands Orlovskis), trešā vieta – zemnieku saimniecībai "Dangas" (īpašnieks Pēteris Dimants).

Mēs noteicām ne tikai pašus lielākos briežu ragus, bet vērtējām tos arī pa gadu grupām – pirmā, otrā, trešā, ceturtā, piektā, sestā, septītā, astotā un vecāku gada gājumu briežiem. Uz sienas, blakus ragiem – šī gada laureātiem, izstādījām arī pirmā gada ragus. Briežiem, kuri dzīvo savvaļā, pirmajā gadā redzam tādus spīķīšus virs galvas, bet gadu veciem briežiem, kas dzimuši, ilgstoši veiktas dzīvnieku selekcijas rezultātā, jau redzam ragus. Šīs grupas laureāti, kuri atveduši smagākos un žuburainākos ragus, ir z/s "Zemitāni," kuri savus briežus ir pirkuši Voburnas saimniecībā, kas atrodas pie Londonas un pieder Bedfordas hercogam, kura dzimta ar briežu selekciju nodarbojas gandrīz 250 gadus. Otrajā un trešaj vietā ar pirmā gada ragiem, kas svara ziņā ir vienādi, ir Gintautas Čapas (Lietuva) un z/s "Buku audzētava"(Latvija).

– Ko ņēmāt vērā, ragus mērot?

 Ragiem noteicām divus apkārtmērus, žuburu garumu, žuburu skaitu un svaru. Mēs nevērtējam tādas lietas, kā trofejas krāsa vai žuburu galu stāvoklis, jo, lai vērtētu briežu ģenētiku, mums nav būtiski, vai viņš ir nolauzis kādu radziņu vai iekrāsojis. Svarīgi ir, lai viņa ragiem būtu lielums un forma, ko viņš var nodot pēcnācējiem.

– Kā ragi raksturo pašu briedi?

– Ragi raksturo brieža veselības stāvokli un gatavību radīt pēcnācējus, jo briežiem ragi ir tas instruments, ar ko viņi savā starpā dižojās un cīnās, lai dabūtu govis. Lai izaudzētu labus ragus, briedim ir jābūt ar ļoti labu veselību, lai ragu augšanas periodā mikroelementi un makroelementi – kalcijs, magnijs, fosfors, un citi no organisma kauliem pārietu ragos. Briedis tos saņem no barības un vides. Ragu stāvoklis parāda brieža spēju organismā akumulēt šos elementus un nodot ragos, tā nodrošinot arī viņa pēcnācējiem lielākus ragus un viņu spēju radīt jaunus pēcnācējus.

Ragi ir brieža veselības un ģenētiskās potences rādītājs.

– Kā jūs izlēmāt nodarboties ar briežu audzēšanu?

 Mēs izlēmām audzēt briežus tāpēc, ka viņi ir ļoti skaisti, aristokrātiski dzīvnieki. Kad atguvām senču zemi, svarīgi bija arī tas, ka briežiem nevajag kūtis un viņu kopšana prasa mazāk laika un spēka. Iesākumā rūpes par briežiem mums bija hobijs, jo gribējās sev un bērniem kaut ko skaistu, lai būtu kam piesaistīt sirdi, un kas dotu spēku cīnīties ar aizaugušajiem laukiem, ko ieguvām mantojumā. Arī tur brieži mums palīdzēja, jo noēda zāli un tā nebija jāpļauj.

1994. gadā saņēmu atļauju ierīkot briežu dārzu un 1995. gadā man bija pirmie dzīvnieki. Tagad mums ir selekcija saimniecība, kurā brieži dzīvo gandrīz 170 hektārus lielā teritorijā. Tagad zāli arī sējam un izdevumi par žoga ierīkošanu, iespējams, ir vēl lielāki nekā kūti būvējot.

Viena daļa mūsu briežu dzīvo kā savvaļā, bet citi nelielos aplokos. Katrā no tiem ir iekārtots dīķis, lai briežiem būtu kur padzerties ūdeni, un ir sagādāta iespēja paslēpties ēnā no saules un vēja. Lai paēstu, briežiem mežs obligāti nav vajadzīgs, jo tajā viņiem ir maz barības – brieži galvenokārt pārtiek no zāles.

Mums dzīvnieki ir sadalīti pa asins līnijām, pa grupām un mēs viņus mērķtiecīgi krustojam. Bulli pieliekam pie citas asins līnijas govs, lai iegūtu pēcnācējus – briežus ar gariem ragiem, ne mazākiem par metru, kuru žuburu skaits būtu virs 25 un līdz 30. Ragu garums un žuburu skaits ir savstarpēji saistīti, jo garāki ragi, jo mazāk žuburu un jo vairāk žuburu, jo ragi ir īsāki. Mūsu mērķis ir selekcijas ceļā izaudzēt briežus ar optimāliem – acij tīkama garuma un žuburu skaita ragiem.

– Kas garšo briežiem?

 Brieži jau nesaka, kas viņiem garšo, tāpēc lasu literatūru. Jaunzēlande ir viena no spēcīgākām valstīm briežu audzēšanā, kam aizsākumi ir meklējami Anglijā. Tur briežu barošanai galvenokārt lieto aireni, bet maisījumos arī sarkano āboliņu, pļavu skareni, pļavu auzeni. Mums ir bioloģiskā saimniecība, tāpēc brieži pārtiek tikai no dabīgas pārtikas. Vēl dodam arī laizāmo sāli, ko dzīvnieki var palaizīt, kad viņiem sakārojas. Lai briežiem pietiktu barības arī ziemā, audzējam auzas.

Savvaļas briežiem ziemas periodā ir problēmas ar ēšanu, īpaši, ja ir dziļš sniegs. To, kā ziemā brieži ir pārtikuši, var redzēt pavasarī pēc tā, kā viņiem aug ragi. Ja ziema ir bijusi barga un barības maz, ragi aug slikti.

– Lūdzu, atklājiet kaut nedaudz arī brieža raksturu.

 Brieži dzīvo pēc muhamedāņu principiem. Viņiem ir harēmi, līdzīgi kā austrumu tautām. Kāzu laikā vienam bullim ir 5 , 10, 15 govis, lai viņš savus labākos gēnus nodotu pēc iespējas vairāk pēcnācējiem.

Saskarsmē ar briežiem esmu mācījies mieru, uzmanību un spēju koncentrēties uz saskarsmi. Nevar iet pie dzīvniekiem, ja esi aizņemts ar savām problēmām. Viņi ir ļoti jūtīgi. Man ir tāda sajūta, ka briedis zina, ko es ar viņu gribu darīt. Ja briedis jūt, ka viņu gribu aizdzīt uz citu aploku, viņš paliek tramīgs. Bet, ja ar briedi runājos mierīgi, lēnām, ja viņš saprot manu vēlmi un zina, kas būs, tad viņš kļūst ļoti paklausīgs. Ar spēku briedi nekur aizdzīt nevar, ar viņu ir jāprot sarunāt un, ja ir panākta vienošanās, viņš pats seko saimniekam. Ja briedis izkļūst aiz žoga, viņš mēģina atgriezties.

Ir bijuši gadījumi, kad brieži aizmūk, bet tas ir tad, ja bara vadonis ir govs, kas ir bijusi meža dzīvnieks, un tāpēc arī atgriežas mežā.

Briežiem ir perfekta atmiņa. Es biju pārsteigts, redzot, ka govju mamma pazīst savu trīs vai četrus gadus veco buļļuku. Viņa zina, ka tas ir viņas bērns, jo visus dzīvniekus viņa dzina prom no sava jaunā teliņa, vienīgi pāris gadus vecākajam bullītim ļāva pienākt un paostīties.

Brieži prefekti atšķir cilvēkus – sievietes, vīriešus, bērnus, pazīstamos, svešos.

Viņi lieliski atšķir arī krāsas. To ievērojām ar barošanas spainīšiem un maisiem, no kuriem dodam graudus. Pietiek pakratīt gaisā dzelteno maisu, no kura brieži pieraduši saņemt barību un viņi tūdaļ skrien ēst. Bet, ja pavicina tādu pašu baltu maisu, viņi nepievērš nekādu uzmanību. Krievijā ir veikti pētījumi briežu rezervātā un ir noskaidrots, ka šie dzīvnieki atšķir krāsas un diferencē tās vienu no otras. Varbūt viņi tās redz citādi kā mēs, bet viņi tās atšķir.

– Vai jums ir daudz domubiedru?

 Latvijā ir pāri par 60 briežu audzētavu un tuvu pie 10 000 dzīvnieku. 14 no šim saimniecībām nodarbojas ar ciltsdarbu un strādā ļoti nopietni.

– Kā valsts izturas pret briežu audzētājiem?

 Valsts izturas pozitīvi. Naudiņu šī pasākuma noslēgumam mēs sametām paši, bet mums ir valsts atbalsts dzīvnieku novērtēšanai, ekspertu konsultācijām, sadarbībai un tamlīdzīgām lietām.

No 2000. gada briežkopība Latvijā ir atzīta par lauksaimniecības nozari. Protams, tā nav tik plaša, kā govkopība, bet dzīvnieku skaits mums ir aptuveni tikpat liels kā aitu un kazu audzētājiem. Savu produkciju arī eksportējam, un pieprasījums ir ļoti labs. Man ir eksports uz Lietuvu, Baltkrieviju, Krieviju. Domāju, ka naudas apgrozījums nav mazāks, ja vēl ne lielāks kā citās nozarēs.