15.07.2012 14:30

Pierīgā sāk ražot desas pēc labākajām padomju receptēm

Autors  Elīna Kondrāte
Novērtēt šo ziņu
(2 balsojumi)
Desu gatavošanas process sākas ar gaļas atkaulošanu, tad gaļa tiek sasmalcināta, samalta, sālīta, tai pievieno garšvielas un tad notiek pildīšana apvalkos. Desu gatavošanas process sākas ar gaļas atkaulošanu, tad gaļa tiek sasmalcināta, samalta, sālīta, tai pievieno garšvielas un tad notiek pildīšana apvalkos. Elīna Kondrāte

"Desu gatavošanā pārsvarā izmantojam 70. gadu receptes, kas ir ļoti labas, bet nepelnīti aizmirstas," teic SIA "Ādažu desu darbnīcas" īpašnieks Jānis Sauka.

Lai gan jaunais cehs atvērts tikai 12. jūnijā, zinātāji J. Sauku pazīst kā savulaik labākā desu ražotājuzņēmuma "Hartvik F" dibinātāju. Firma dibināta 1995. gadā un darbojas vēl joprojām, taču dzīves līkloči iegriezušies tā, ka turpmākais darbs firmā bijis jāpamet. "Tas bija smags periods, un likās, ka visam jāmet miers."

Taču tieši abi jaunākie brāļi Mārtiņš un Pēteris neļāvuši tik viegli padoties. Ar piedāvājumu un pat ultimātu pie Jāņa vērsies arī atpūtas parka "Rāmkalnu" īpašnieks Viktors Grūtups, kurš, grasoties atvērt lielveikalu tīklā "Rimi" Latvijas ražotāju veikaliņus "Klēts", meklējis izcilu desu ražotāju un vērsies tieši pie Jāņa.

Tā nu kopīgiem spēkiem ar brāļiem vecāku saimniecībā esošā kazas siera ražotne rekonstruēta un pārtapusi nelielā desu ražotnē "Ādažu desu darbnīca". "Varējām jau izdomāt nosaukumu, bet tas nespēlē lielu lomu. Arī sirdī esmu ādažnieks, tāpēc tāds nosaukums, turklāt ražotne atvērta tieši mūsu novadā."

Pircēji dāvina grāmatas
J. Sauka stāsta, ka gaļas pārstrādes nozare viņam ir pazīstama "no A līdz Z". "Pēc profesijas esmu gaļas pārstrādes un desu ražošanas meistars, taču, kad biju vēl tikai 14 gadus vecs, jau palīdzēju mammai andelēties tirgū. Strādāju arī "Ādažu gaļas cehā" (pašlaik cehs darbību pārtraucis – red.). Tur iemācījos sadalīt un atkaulot gaļu, pildīt desas un citas noderīgas lietas. Burtiski visu."

Desu meistars teic, ka gala produkta garšas niansēs un kvalitātē liela nozīme tieši tam, kā lops nokauts. "Paši gan lopus nekaujam. Katram jādara savs darbs." Ražotnē tiek gatavoti gaļas izstrādājumi no jaunlopiem – cūkas un liellopa. Šādas gaļas šķiedras neesot tik pilnas ar mitrumu, arī mājlopu slimības jaunlopiem izpaliek. Produkcijā nav ne sojas, ne cietes, ne citi gaļas aizstājēji. Piena desā un piena cīsiņos tiek izmantots īsts lauku piens, kas iegūts no paša ģimenes saimniecības. Savukārt gaļa produkcijai tiek iepirkta tikai no Latvijas cūku un liellopu audzētājiem un rūpīgi atlasīta.

Pašlaik brāļi sadarbojas ar gaļas uzņēmumiem no Ulbrokas un Ogres, taču plānā esot sadarboties arī ar zemnieku saimniecībām, tā desu darbnīcu izveidojot par bioloģisku ražotni. Arī desu apvalkus uzņēmēji cenšas izmantot dabīgus, taču tas ne vienmēr ir iespējams. "Pārsvarā izmantojam dabiskos apvalkus – ādas, zarnas. Bet tieši apvalks ir viens no kritērijiem, kas nosaka, cik ilgi desa uzglabāsies – ar dabīgo apvalku vārītā desa būs ēdama trīs diennaktis, pusžāvētās – piecas līdz septiņas diennaktis, taču, ja apvalks ir mākslīgs, tad uzglabāšanās termiņš būs jau 30 diennaktis."

Jānis stāsta, ka pašlaik saimniecībā darbojas trijatā – kopā ar abiem jaunākajiem brāļiem Mārtiņu un Pēteri, kuri pēc profesijas ir pārtikas tehnologi. "Paši taisām, izvadājam un tirgojam. Cilvēki netic, kā to visu paspējam," smej Jānis un atzīst, ka patiesībā nav bijis gatavs tik lielam darba apjomam. Dienā tiek saražots aptuveni 300 līdz 400 kilogramiem produkcijas. Tomēr, tirgojoties pašam, bizness tikai zeļ.

"Varu pircējiem pastāstīt visu par produktu. Tas vieš uzticību. Ir liels prieks, ja cilvēki ir apmierināti un nāk vēl." Jānis stāsta, ka nesen noticis kāds saviļņojošs atgadījums: "Kāds pircējs uzdāvināja man 1948. gadā izdotu pavārgrāmatu. Pirmo reizi redzēju, ka pateicībā par garšīgu produktu nes grāmatas."

Sterils kā zāļu fabrikā
Rādot teritoriju ap ražotni, Jānis stāsta, ka nepieciešams vēl noasfaltēt pagalmu ap to, uzstādīt žogus, taču tagad tam nepietiek laika. "Ādažu desu darbnīca" ir maza ražotne, taču, kā stāsta pats saimnieks, tieši mazām ražotnēm ir daudz vairāk labu īpašību nekā lielajām. "Varam visam izsekot, un produktā patiešām būs tā gaļa, kas ir minēta nosaukumā, nevis tikai, piemēram, cūkas gaļas pārpalikumi, kas ir ļoti maza produkta daļa."

Ienākot ražotnē, pirmajā mirklī šķiet, ka tajā vēl joprojām nekas nenotiek – viss pārsteidzoši tīrs. Vēsturiskais stereotips par tumšiem, mitriem un žurku pilniem desu pārstrādes cehiem ir salauzts pilnībā. "Ražotnē esmu pedants. Visam jābūt ideāli tīram un kārtīgam. Lai nevar saprast – esmu te ražojis vai neesmu."

Jānis smaidot stāsta, ka cilvēki jau jautājuši, vai viņš šeit grasās ražot gaļas izstrādājumus vai zāles. Iekšējā apdare būvēta no balta, antibakteriāla materiāla, rūpīgi pārdomāts gaismas slēdžu novietojums, telpas ierīkotas tā, lai katrā ir cita temperatūra, bet iekrātas pašas modernākās. "Viss ir pārdomāts tā, lai nebūtu jāveic neviena lieka kustība. Katra lieka kustība ir tava neveiksme." Ražotne tapusi aptuveni gada laikā pašu rokām, un katram stūrītim ir savs stāsts. Desu ražošana gan vairāk esot vīrišķīga nodarbe, tāpēc palīdzes sievietes pagaidām darbnīcā vēl nav, un pat smalko darbiņu – desu striķīšu siešanu – brāļi veic paši.

"Gala produkts ir atkarīgs jau no tā pašiem pirmsākumiem – tīrības un atbilstošās temperatūras." Cehā tiek ražots apmēram 30 līdz 40 gaļas produktu plašs sortiments, savukārt produkcijas nosaukumi nereti rodoties ārzemju ceļojumos. "Piemēram, biju Itālijā un tā radās "Milānas šķiņķis", medībās Sibīrijā – "Tambovas šķiņķis".

Savukārt receptes Jānis izstrādā pats un tās visas zina no galvas: "Jau redzot gaļas produktu, uz mēles ir garša, kā tas garšos kā desa, cīsiņi, mednieku desiņas, žāvēta gaļa ar garšvielām vai citi izstrādājumi." "Ādažu desu darbnīcā" produkti pārsvarā ir izgatavoti, par pamatu ņemot pārbaudītas vērtības – padomju laiku receptes, un drīzumā, iespējams, taps kaut kas gards no pircēja dāvinātās pavārgrāmatas.

Konkurenti nebaida
J. Sauka, stāstot par savu ražotni, nepiemirst uzslavēt arī citus kolēģus un atzīst, ka no konkurences nebaidās, kā arī nebaidās savu saražoto produkciju pārdot par nedaudz lielākām cenām nekā citiem tirgotājiem Rīgas Centrāltirgū un Lubānas tirgū. Vīrietis smej, ka kolēģes tirgū viņu iesaukušas par Garšīgo puiku. "Ir jāstāsta par savu produktu un jāmēģina iekarot cilvēku sirdi, nevis aprunāt cita preci."

Arī nākotnes plāni J. Saukam jau ir padomā: "Plānojam atvērt veikaliņu Ādažu centrā – ar ziemas dārzu un iespēju bērniem pašiem izvēlēties garšīgākos gaļas produktus. Plānojam ražot arī vistas, tītara, strausa un meža dzīvnieku gaļas izstrādājumus. Svarīgākais ir pielāgoties pircēju vēlmēm. Tas nav grūti, taču visam vajadzīgas atļaujas un finansējums. Lai aizņemtos naudu, kreditori reizēm prasa uzrādīt pat receptes, taču kādam noslēpumam jau arī jāpaliek."

Saimniecībā spieto arī bites, tāpēc, iespējams, Jāni reiz varēs saukt arī par alus un kvasa darītavas īpašnieku. Plānu un ideju ir daudz, tomēr pats svarīgākais desu meistaram ir kas gluži cits. "Ir jāmīl tas, ko tu dari. Un pats svarīgākais – jāmīl gala produkts," teic J. Sauka.