12.01.2016 14:16

Ražīgā saimniekošana Krimuldas pusē - ar kartupeļiem uz Aloju, ar auzām uz Ameriku

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Zigmārs (no kreisās) un Voldemārs Logini ir pārliecināti, ka vislabāk, protams, ir tad, ja katram cilvēkam, kurš dzīvo laukos, ir darbs. No otras puses, lauksaimniecības tehnika ir kļuvusi jaudīgāka, tāpēc īpaši daudz strādnieku, lai apkoptu zemi, nevajag. Arī kartupeļus saimniecība izaudzē tik, cik kādreiz viss kolhozs kopā. Bet nākotnē, neapšaubāmi, pieder ģimeņu saimniecībām, kas ir visstabilākās, mantojot zemes kopšanas tradīcijas no paaudzes uz paaudzi. Zigmārs (no kreisās) un Voldemārs Logini ir pārliecināti, ka vislabāk, protams, ir tad, ja katram cilvēkam, kurš dzīvo laukos, ir darbs. No otras puses, lauksaimniecības tehnika ir kļuvusi jaudīgāka, tāpēc īpaši daudz strādnieku, lai apkoptu zemi, nevajag. Arī kartupeļus saimniecība izaudzē tik, cik kādreiz viss kolhozs kopā. Bet nākotnē, neapšaubāmi, pieder ģimeņu saimniecībām, kas ir visstabilākās, mantojot zemes kopšanas tradīcijas no paaudzes uz paaudzi. Einārs Binders

Zemes dārdzības dēļ lauksaimniecība arvien vairāk attālinās no galvaspilsētas robežām, tomēr ir vietas Pierīgā, kur zemnieki ne tikai sekmīgi saimnieko, bet gūst arī savam darbam augstu novērtējumu. Tā pagājušā gada rudenī konkursa "Sējējs 2015" veicināšanas balvu saņēma bioloģisko kartupeļu audzētājs Zigmārs Logins no Krimuldas novada.

Lēmums saimniekot bioloģiski pieņemts uzreiz
Kad Zigmārs Logins pa tālruni stāsta, kā Lēdurgas pusē atrast viņa saimniecību "Ozoliņi ZL", skaidrojot, ka vispirms kāds gabals jābrauc pa Inciema–Lēdurgas ceļu, tad pāris kilometru pa kreisi, nogriežoties pie norādes uz Dzirniekiem, viņš piebilst, ka Pierīga vien tā esot.

Zigmāram ir 35 gadi, kabatā Rīgas Tehniskajā universitātē iegūts tehniskā dizaina inženiera diploms un jau desmit gadus krāta pieredze zemkopībā, vispirms audzējot graudus, bet kopš 2008. gada – bioloģiskos kartupeļus, kurus pārdod uzņēmumam "Aloja Starkelsen" bioloģiskās cietes ražošanai, kas galvenokārt tiek eksportēta.

Turot rokās bronzas figūriņu "Sējējs", viņš teic, ka balva, lai arī ir patīkams pārsteigums, drīzāk nākusi negaidīti. "Zinājām, ka balvai mani ir pieteicis Lauku konsultāciju centrs Limbažos, bet uz tādu atzinību necerējām. Turklāt daudz jau arī par to domāt nesanāca, jo ikdienas darbi aizņem daudz laika." Taču skaidrs, ka uz balvu Zigmārs neskatās tikai kā uz savu nopelnu, bet gan rezultātu, kas sasniegts, kopā strādājot divām paaudzēm.

"Patiesībā darboties lauksaimniecībā sāku jau bērnībā, kad mans tēvs Voldemārs, pēc profesijas celtnieks, kļuva par pirmo tā saukto Breša zemnieku Lēdurgā. Tas bija 1987. gadā. Es tad vēl biju mazs puika, taču darbojos saimniecībā kopā ar tēti. Vēlāk – 2005. gadā – nodibināju pats savu saimniecību un uzreiz nolēmu darboties bioloģiski. Tagad mums ir 400 hektāru zemes, ko apsaimniekojam bioloģiski. Tas nozīmē, ka mēs neizmantjam ķimikālijas, tādēļ, piemēram, kartupeļus, lai tie neieaugtu nezālēs, vairāk vagojam, ecējam," teic "Ozoliņi ZL" īpašnieks.

Runājot par kartupeļiem bioloģiskās cietes ražošanai, Z. Logins stāsta, ka sēklai tiek iepirkta speciāla Holandē izveidota šķirne, kas ir noturīga arī pret lakstu puvi. Ja runa ir par kaitēkļiem, piemēram, Kolorado vabolēm, lielos kartupeļu laukos tās nekādus lielos postījumus nodarīt nevar, kamēr mazdārziņos kartupeļu laksti ir nograuzti līdz ar zemi.

Saimniekojot bioloģiski, svarīga ir arī augu sekas maiņa, proti, ja saimniecība izmanto 400 hektāru zemes, kartupeļi tiek audzēti tikai 60 hektāros, un tajā pašā laukā šī kultūra atgriežas tikai pēc trim vai pat četriem gadiem. Pārējā laikā saimniecībā apmēram uz 120 hektāriem tiek audzētas auzas vai auzas kopā ar āboliņu, bet augsnes uzlabošanai – arī tikai āboliņš un zirņi.

"Pieprasījums pēc bioloģiskās produkcijas ir ļoti liels, un par to maksā vairāk nekā par, teiksim, konvencionāli audzētiem jeb parastajiem kartupeļiem. Patiesībā nav pat iespējams izaudzēt tik daudz, cik nepieciešams, lai gan tas arī nav tik vienkārši izdarāms. Savos laukos parasti iegūstam 17–20 tonnu kartupeļu no hektāra – tas atkarīgs no laikapstākļiem. Raža pa gadiem turas diezgan stabila, par tādiem neražas gadiem īsti runāt nevar. Turklāt nekad nav bijis arī tā, ka kartupeļu izaugtu tik daudz, ka tos nav kur likt. Ja runa ir par sēklas kartupeļiem, tad ik gadu Holandē iepērkam vienam hektāram nepieciešamo daudzumu – apmēram 2,5 tonnas. Sēklu pavairojam tā, lai pietiktu astoņiem hektāriem nākamajā gadā, un tad jau tālāk ražošanas laukiem 60 hektāru platībā," skaidro Z. Logins.

""Aloja Starkelsen" direktors teica, ka vajadzētu pamēģināt"
Sarunā iesaistās arī Zigmāra tēvs Voldemārs Logins, un viņš stāsta, ka ģimenes zemnieku saimniecībā "Ozoliņi" kartupeļi ar parastām metodēm audzēti vienmēr, taču reiz kādā kartupeļu audzētāju saietā viņš "Aloja Starkelsen" valdes priekšsēdētājam Andrejam Hansenam sacījis, ka blakus parastajai saimniecībai attīstoties arī bioloģiskā, kurš savukārt ieteicis, ka vajadzētu pamēģināt audzēt kartupeļus bioloģiskajai cietei.

"Ap to laiku sākās Eiropas projekti, varēja dabūt līdzekļus tehnikas modernizācijai, arī atbalstu jaunajiem lauksaimniekiem, un šo iespēju mēs izmantojām. Turklāt zināšanas, ko darīt ar datoru, noder arī strādājot lauksaimniecībā. Un tā 2008. gadā mums Zigmāra saimniecībā bija piecus hektārus liels pirmais bioloģisko kartupeļu lauks. Bioloģisko cieti var dabūt arī mūsu veikalos, bet tā ir padārga, tāpēc "Aloja Starkelsen" to ražo galvenokārt eksportam. Taču, pateicoties bioloģiskajiem cietes kartupeļiem, eksportējam uz ASV arī bioloģiskās auzas," teic V. Logins.

Savukārt Zigmārs stāsta, ka jau vairākus gadus "Ozoliņi ZL" produkcija ir sertificēta eksportam uz Eiropas valstu un ASV tirgu. "Pērn sākām sertifikācijas procesu kartupeļu eksportam arī uz Ķīnu. Pie mums atbrauca ķīnieši, izpētīja mūsu laukus. Prasības visiem, protams, ir vienādas. Tiesa, Ķīnā neesot vajadzīgs milzīgs daudzums kartupeļu, jo, kā viņi paši smējās, atliek vienu dienu iekļaut kartupeļus restorānu ēdienkartē, un vēlāk nemaz vairs nebūs, ko pārstrādāt."

Kooperatīvs auzu eksportam uz ASV
Ar kartupeļu audzēšanu Loginu ģimene tiek galā paši saviem spēkiem, bet auzu pārdošanai Zigmārs Logins darbojas kooperatīvā "Bio grauds", kurā ar mērķi pārdot savu produkciju – bioloģiski audzētas auzas – apvienojušies pagaidām desmit Vidzemes zemnieki, taču kooperatīva biedru skaits pieaug.
Jautāti, kāpēc latviešiem parasti neiet ar kooperēšanos un vai "Bio grauds" šajā ziņā ir izņēmums, V. Logins teic, ka, ja ir kooperatīvs, kurā ir vairāki partneri un pēc kārtas tiek izmantoti pieci, seši traktori, vienmēr būs plēšanās.

"Taču, ja kooperatīva mērķis ir pārdot produkciju, tad partneru ieinteresētība rezultātā būs lielāka. Mūsu gadījumā kooperatīvā "Bio grauds" ir apvienojušies nu jau vairāki desmiti saimniecību ar mērķi pārdot auzas. Pamazām virzāmies uz to, ka izvēlamies pārstrādāšanai labākās auzu šķirnes, cenšamies kopīgi nodrošināt kvalitāti, jo, ja katrs audzēs pēc sava prāta, rezultāts nebūs tik labs, bet pircējam taču ir savi standarti, kas ir jāievēro. Mums ir kopīga kalte, kuras pakalpojumus pērkam. Tur no saimniecībām atvestie graudi tiek attīrīti, sagatavoti noteiktajām kvalitātes prasībām, un tikai tad tie tiek transportēti uz ASV, kur tie pārtop ātri pagatavojamo brokastu maisījumos. Uz vietas Latvijā nepaliek faktiski nekas," uzsver V. Logins.

Jāsaimnieko ar galvu, palīdz arī Eiropas nauda
Pašlaik problēmas ir tiem lauksaimniekiem, kuri koncentrējušies tikai uz vienu ražošanas veidu. Viegli neklājas piena ražotājiem. Greizi var iziet arī tad, ja paņemti pārāk lieli kredīti, jo šādos gadījumos ir stipri jādraudzējas ar kalkulatoru. Svarīga ir plānošana gan finanšu, gan augu sekas ziņā, jāraugās, kādas kultūras audzēt, lai tās būtu iespējams pārdot," pauž V. Logins, piebilstot, ka var jau visu mūžu krāt naudu labam traktoram, līdz vairs neko nevari izdarīt vecuma dēļ, bet var iet uz banku un palienētos līdzekļus atpelnīt. Tas, protams, ir risks. "Mūsu gadījumā banka ar mums runā labprāt, jo mēs esam maksātspējīgi."

Savukārt Zigmārs atzīst, ka citu Eiropas Savienības valstu zemniekiem atbalsta maksājumi ir lielāki. "Tajā pašā laikā Eiropa noteikti nav jālamā, jo, pateicoties Eiropai, mēs tiekam pie subsīdijām un piedalāmies dažādos projektos. Tas ir pietiekami liels atbalsts, bez kura mēs nekad tik daudz, cik tagad, nebūtu izdarījuši. Turklāt vecajām ES valstīm nav tik daudz modernizācijas projektiem domātu līdzekļu. Patiesībā atliek tikai rūpīgi sekot līdzi tam, kas tiek piedāvāts, un pašiem jāzina, ko vajadzētu uzlabot.

No otras puses, ja tēvam ir laba kredītvēsture un viņš ar savu saimniecību ir izsities līdz labam līmenim, tā ir laba aizmugure dēlam. Ja uz banku aizies jauns cilvēks, par kuru nekas nav zināms, būs grūtāk. Bez pietiekama nodrošinājuma arī nekādu nopietno kredītu dabūt nevarēs. Tad vēl paliek ceļš meklēt investoru, bet jāpatur prātā, ka viņiem arī ir savas intereses un ar peļņu tik un tā būs jādalās. Bet tā ir mūsu ģimenes pieredze, kas uzkrāta ilgākā laikā, un par to mēs varētu uzrakstīt pat veselu grāmatu."