18.09.2015 07:43

Audzēts Pierīgā. Ja ir strausu fermas, kāpēc neaudzēt tītarus?

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Audzēts Pierīgā. Ja ir strausu fermas, kāpēc neaudzēt tītarus? Einārs Binders

Rinalds Bukšs un viņa dzīvesbiedre Svetlana Sējā nodarbojas ar bioloģisko tītaru audzēšanu. "Kad cilvēki uzzina, ar ko es nodarbojos, viņi saka: "Ārprāts! Tas taču ir tik sarežģīti!" Savukārt, kad devos uz Zemkopības ministriju reģistrēt savu bioloģiski audzēto tītaru ganāmpulku, ierēdņi nemaz tādu pozīciju "tītars" nevarēja atrast," teic Rinalds.

Vispirms avenes, tad tītari

R. Bukšs: "Laukos sākām darboties ar bioloģisko aveņu audzēšanu, bet radās problēmas ar mēslojumu. Uz pārbaudītāju jautājumu, kur to ņemam, atbildējām, ka no kaimiņa, kurš audzē aitas. Sekoja pretjautājums: "Vai zināt, ar ko aitas tiek barotas?" Protams, ka ar kombinēto lopbarību, kurā ir arī ģenētiski modificēti organismi, bet bioloģiskajā lauksaimniecībā neko tādu izmantot nedrīkst. Sākām domāt, ko darīt.

Pastāv uzskats, ka tītaru audzēšana ir ļoti smags darbs, turklāt arī paši putni ir ļoti kaprīzi. Tā ir taisnība. Tagad zinām, ka tītars jāsargā ne tikai no rasas zālē, bet arī no nepazīstamiem trokšņiem. Piemēram, kad pie fermas piebrauc traktors, tītaram aiz uztraukuma var apstāties sirds. Tā diemžēl jau dažreiz ir gadījies.

Un vēl ir skaidrs, ka, lai bioloģiskā saimniekošana atmaksātos, tītaru skaitam jābūt ap 700 putnu. Tas ir pietiekami, jo tītara gaļa mūsu tirgū ir dārgāka par cūkgaļu. No tītaru mātītes var iegūt vidēji 12–14 kilogramus gaļas, no tēviņiem – apmēram 17 vai 18 kilogramus. Pircēji ir tie, kuri novērtē šādu ekoloģiski audzētu pārtiku. Protams, jāņem vērā, ka tas nav lēti, taču lēta nav arī bioloģiskā pārtika, ar ko putni tiek baroti, kaut ko maksā arī mūsu darbs."

Iesākumā bija vien daži desmiti cāļu

Rinalds Bukšs: Zinot, ka rosāmies pa laukiem, draugi mums prasīja, vai nezinām kādu, kurš ražotu tīru gaļu. Tāpēc sākumā domājām par gaļas lopiem, bet tam īsti nepietika zemes. Tad, meklējot savu nišu, radās vīzija par bioloģiskās tītaru gaļas audzēšanu. Nevienam jau īsti Latvijā tītaru nav. Kādam 10, kādam 15 putnu, bet ne vairāk.Rinalds Bukšs: Zinot, ka rosāmies pa laukiem, draugi mums prasīja, vai nezinām kādu, kurš ražotu tīru gaļu. Tāpēc sākumā domājām par gaļas lopiem, bet tam īsti nepietika zemes. Tad, meklējot savu nišu, radās vīzija par bioloģiskās tītaru gaļas audzēšanu. Nevienam jau īsti Latvijā tītaru nav. Kādam 10, kādam 15 putnu, bet ne vairāk.


– Man Rīgā bija celtniecības uzņēmums un joprojām pieder pārvadājumu kompānija, kas dod iespēju ieguldīt naudu tītaru audzēšanā. Aizbraucām uz Poliju, nopirkām inkubatorā tītaru cāļus. Internetā uzzinājām, ka tā firma gadā pārdod apmēram astoņdesmit miljonus cāļu un viņu klienti ir gan Ukrainā, gan Baltkrievijā, gan Nīderlandē. Aizbraucām, nopirkām 80 tītaru cāļus un sākām pārbūvēt savulaik vecāku privatizēto, tagad tukšo govju fermu Sējā.

No vienas puses, poļi uz mums skatās ar smaidu, kad iepērkam tikai dažus simtus tītaru, no otras – ir ļoti atsaucīgi un, uzzinājuši, ka mēs gribam audzēt bioloģisko tītaru gaļu, palīdz ar padomiem, ko darīt gadījumos, ja putni saslimst, kādus vitamīnus labāk lietot.

Zināšanas aug reizē ar tītariem

– Kopā ar tītariem ir pagājis krietns pusgads. Tītari gan aug ātrāk, nekā es tieku galā ar celtniecības darbiem fermā. Tajā pašā laikā esam pārliecinājušies, ka varam tītarus audzēt ar bioloģiskām metodēm.

No vietējiem iedzīvotājiem pērkam pienu un gatavojam biezpienu, pirkām arī olas, kuru tagad pietiek pašiem, jo tītari dēj pietiekami. Tāda barība putniem ir nepieciešama pirmās piecas dienas, lai pareizi attīstītos iekšējie orgāni. Tad vēl kā obligātās barības piedevas ir nātres, loki un ķiploki. Pirmās divas nedēļas cāļi jābaro ik pa divām stundām. Tāpēc jau fermā blakus jauno tītaru aplokiem ir dīvāns. Pašlaik, kad tītari paaugušies, mums brīvais laiks ir no pusnakts līdz sešiem rītā.

Cita starpā, kad, solot divarpus eiro stundā, aicinām palīgā kaimiņus, kam īsti nav ko darīt, viņi padomā, bet parasti atsaka.

Neviens visu priekšā nepateiks

– Šis noteikti ir bijis meklējumu un jaunu atziņu laiks. Vispirms daudz laika pavadījām internetā, kamēr caur mājaslapām atradām piegādātājus Polijā, tad apkopojām informāciju, kā tīri praktiski notiek tītaru audzēšana. Tad vēl daudz braukājam uz lauksaimniecības izstādēm.

Visa informācija pamatā nāk no ārzemēm, jo Latvijā savā ziņā esam pionieri šajā nozarē. Rodas problēmas arī atrast zinošu veterinārārstu. Ne jau velti Zemkopības ministrijā mums sacīja, ka, ja paši izsitīsimies cauri, būs labi, ja ne, tad nekā. Taču mēs padomājām: ja jau reiz kāds atveda uz Latviju strausus, kāpēc tad lai netiktu galā ar tītariem?

Tagad, kad mūsu partneri Polijā redz, ka mūsu nolūki ir nopietni, viņi aicina uz izstādi, jo tur ir plānojuši mūs iepazīstināt ar bioloģiskās pārtikas ražotājiem. Ja mēs jau būtu kļuvuši par lielražotājiem, varbūt attieksme būtu citādāka, bet, kamēr esam iesācēji, faktiski visas durvis ir vaļā. Protams, ne jau visu līdz galam vienmēr pasaka, acīmredzot atstājot iespēju arī pašiem kaut ko atklāt.

Domājot par pārtikas bagātināšanu ar proteīnu, atcerējāmies stāstus par to, kā bada laikos cilvēki ēduši balandas, – tagad mēs tās lasām putniem, jo šajos augos ir 22% proteīna.

Jēga ir darba rezultātā

– Manai mammai bija vēzis, ko viņa veiksmīgi uzvarēja, bet kā slimības cēlonis tika minēts tas, ka par daudz lietojam ar ķīmijas palīdzību audzētu pārtiku. Ne jau katra cilvēka organisms ar šo lauksaimniecības ķīmiju uzkrājumu tiek galā. Taču, jo vairāk ēdīsim ar bioloģiskām metodēm audzētu gaļu, dārzeņus un augļus, jo mazāk būs šādu Latvijā tik izplatītu veselības problēmu.

Arī ļaudis, kuri pie mums brauc pēc tītariem, prasa, vai nav dabūjams vēl kas cits bez minerālmēsliem audzēts.