Lauksaimniecības tiešos atbalsta maksājumus, ko Latvija sāka saņemt pirms astoņiem gadiem, ES aprēķināja, vadoties pēc datiem par apsētajām platībām, liellopu audzēšanu un citiem parametriem deviņdesmito gadu otrajā pusē. Tolaik minētie rādītāji pie mums bija zemi, tādēļ zemnieki Latvijā kopš mūsu valsts pirmā dalības gada ES saņēmuši vismazāk naudas, salīdzinot ar pārējiem. ES deklarētajiem aprēķinu principiem mainoties, Latvijas vismazāko tiešo maksājumu saņēmējas stāvoklis nemainījās. Nākamgad plānotais Briseles finansējums – vidēji gandrīz 100 eiro par kvadrātmetru – vairs neļauj mūsu zemniekiem piemaksāt no valsts budžeta (no šā gada vidējās summas - apmēram 120 eiro par hektāru – Latvija saviem lauksaimniekiem maksāja trešdaļu), tādējādi, lai arī ES maksājumi nākamgad būs lielāki nekā līdz šim, zemnieki saņems mazāk, un tie būs tikai 35 procenti no vidējiem ES.
"Īpaši netaisnīga līdzekļu sadale ir tāpēc, ka tagad arī ražošanas izmaksas Latvijā būtiski neatšķiras no tām, kādas tās ir, piemēram, Nīderlandē – tā tiešmaksājumos saņem trīsreiz vairāk," uzsver Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Sandra Kalniete, kas darbojas Lauksaimniecības lietu komitejā. Viņa stāsta: eiroparlamentāriešu plānos ir ierosināt izlīdzinājumu – lai visas valstis saņemtu ne mazāk kā 80 un ne vairāk kā 120 procentus no vidējiem maksājumiem ES. Maksājumu izlīdzināšanai būtu jāsākas 2014. gadā, un pārejas periods būtu trīs gadi.
"Maija beigās jābūt pabeigtiem un projektu veidā iesniegtiem četriem [pašreizējās situācijas izpētē balstītiem] ziņojumiem. Septembrī, kad iesniegti likumu papildinājumi un labojumi, jāsāk meklēt kompromisu," notikumu gaitu ieskicē S. Kalniete. Par priekšlikumiem, ko likumdevējam nodot balsošanā (visticamāk, 2013. gada pirmajā pusē), būtu jāvienojas iesaistīto valstu zemkopības ministriem, Eiropas Komisijas pārstāvjiem un EP. Līdz tam svarīgs ir arī pārliecināšanas darbs ar tām valdībām un parlamentiem, kuru valstis tuvākajā laikā prezidēs ES.
S. Kalniete atzīst – par naudas taisnīgāku sadalījumu nebūs viegli pārliecināt valstis, kas ES budžetā iemaksā visprāvākās summas.
"Domāju, ka neko neizdosies panākt. Runā, ar kuru gribi, neviens deputāts nevar atteikties no kaut kā, jo nākamreiz viņu neievēlēs. Tādās pašās lamatās ir šo valstu vadītāji," pesimistiski par iespēju tiešos maksājumus izlīdzināt izsakās S. Kalnietes kolēģis parlamenta komitejā Alfrēds Rubiks, iesakot vairāk izmantot ES atbalstu bioloģiskajai lauksaimniecībai, „tehnisko kultūru" (linu, rapša) audzēšanai, kooperēties ar produkcijas mazumtirgotājiem.
"Runa jau ir par naudu, ko nepatērē pat viens Anglijas reģions," Signe Seile no zemnieku saimniecības "Priežkalni" Sējas novadā neuzskata, ka ES valstīm, kurās mīt visdāsnāk finansētie zemnieki, maksājumu izlīdzināšana nozīmētu lielu atteikšanos. Viņasprāt, izšķirošais būs tas, vai valsts vadība darbosies plecu pie pleca ar zemniekiem un, ja nepieciešams, spēs Eiropas „politiskajā tirgū" maksājumu izlīdzināšanu „iemainīt" pret Latvijas atbalstu kādā citā jomā „Ja neatbalstīs Dombrovska kungs un Bērziņa kungs, viņi [eiroparlamentārieši] to nepanāks," ir pārliecināta S. Seile un atzīst – viņu priecē S. Kalnietes vēstītais, ka vienotu pozīciju par nepieciešamību izlīdzināt maksājumus pauduši visi jautājuma risināšanā iesaistītie Baltijas valstu pārstāvji – gan no EP, gan valdībām.
„Īpaši netaisnīga līdzekļu sadale ir tāpēc, ka tagad arī ražošanas izmaksas Latvijā būtiski neatšķiras no tām, kādas tās ir, piemēram, Nīderlandē – tā tiešmaksājumos saņem trīsreiz vairāk,” uzsver Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete.
Krišjānis Grantiņš
Vai Baltijas valstīm ir izredzes saņemt samērīgākus ES tiešos maksājumus lauksaimnieku atbalstam – par to eiroparlamentārieši un zemnieki pauž gan cerīgus, gan pesimistiskus viedokļus.