Vēl septembra sākumā valstī bija 8752 jaunieši bezdarbnieki vecumā no 15 līdz 24 gadiem, kas ir 9,6 % no kopējā reģistrēto bezdarbnieku skaita. Savukārt Pierīgas reģionā līdz augusta beigām reģistrēti 336.
NVA Rīgas reģionālās filiāles Darba tirgus daļas vadītāja Ērika Žilde apstiprina, ka jauniešu bezdarbs turpina sarukt. "Ja vien ir vēlme, iespējas strādāt ir. Bieži gan mums nākas sastapties ar problēmu, ka jaunieši jau pirmajā darbavietā gaida ļoti lielu algu – vismaz 500 latus," vienu no spilgtākajām problēmām iezīmē Ē. Žilde.
Strādāt traucē transporta trūkums
NVA Siguldas filiāles nodarbinātības organizatore Santa Brauere stāsta, ka Siguldas filiāles apkalpojošā teritorijā – septiņos novados – pašlaik ir reģistrēti 98 jaunieši bezdarbnieki, tomēr realitātē pretendentu uz darbavietām ir krietni mazāk. "15 % no jauniešiem bezdarbniekiem ir jaunās māmiņas, kuras bezdarbnieku statusā ir piespiedu kārtā. Strādāt viņas nevar, jo nav kam uzticēt bērnus. Un aptuveni 70 % ir jaunieši ar izglītības līmeni zemāku par vidusskolas izglītību," atklāj S. Brauere.
Savukārt daļai jauniešu apmeklēt darbu liedz nepieejamā sabiedriskā transporta kustība. "Daudzi nevar izbraukāt no savas dzīves vietas. Tad ar atlikušajiem bezdarbniekiem, kas var strādāt, cenšamies sadarboties, iesaistot darbā," skaidro S. Brauere un precizē, ka jaunietis "bezdarbniekos" var pieteikties, ja nav uzņemts pamatizglītības vai vidējās izglītības programmās klātienē.
Taču prakse rāda, ka vecumā no 15 līdz 18 gadiem jauniešus darbā iesaistīt izdodas ļoti maz. To bieži kavē jauniešu nepietiekamās prasmes un zināšanas, turklāt likumdošana nosaka: nepilngadīgs jaunietis nedrīkst strādāt pilnu darba dienu jeb astoņas stundas dienā. "Tāpēc šobrīd piedāvājam programmu "Darbnīcas jauniešiem", kurās viņi deviņu nedēļu laikā var gūt ieskatu trīs dažādos arodos. Tuvākā mācību iestāde ir Mālpils profesionālā vidusskola. Arī mums gribas, lai jaunietis labāk vēl pamācās, iegūst izglītību vai profesiju," pauž S. Brauere.
Pašlaik NVA Siguldas filiāle dalībai pasākumā "Darbavieta jaunietim" ir saņēmusi divu uzņēmumu pieteikumus. Abos gadījumos darba kolektīvā nepieciešams grāmatvedis. Lai gan visai pieticīgu, katrs uzņēmums, kurš apmācībā pieņēmis jaunieti, saņem arī valsts atbalstu – pirmo pusgadu no valsts līdzekļiem sedz 100 latus no algas, savukārt prakses vadītājs saņem 20 latus mēnesī, turpmākos trīs mēnešus – tiek finansēti 50 lati mēnesī no jaunieša algas. Tomēr iesaistīties jauniešu nodarbinātībā gatavi ne visi uzņēmumi. To galvenokārt kavējot divi faktori: uzņēmumam nedrīkst būt parādu sloga, kā arī dokumentu formalitātes un ikmēneša atskaites.
"Bieži grāmatveži negrib uzņemties šo papildu darbu," stāsta S. Brauere, taču uzsver, ka nepietrūkst arī veiksmes stāstu, kad jauniešiem pēc deviņu mēnešu praktizēšanās uzņēmumā tiek piedāvāts patstāvīgs darbs. "Mums bija kāda meitene, kas uzņēmumā nedaudz pastrādāja par lietvedi, pēc mēneša sāka strādāt veikalā un vēl pēc mēneša jau atrada veikalu, kurā palika pastāvīgā darbā. Tādā veidā aģentūra sniedza atbalstu jaunietei darba dzīves sākšanā."
Runā tik par darbu ārzemēs
Lai gan apjomīgās papīru formalitātes un jauniešu nepietiekamās zināšanas, piedāvāt darbavietas jauniešiem attur ne vienu vien uzņēmēju, Pierīgā darbavietas jaunajiem bezdarbniekiem tomēr ir nodrošinātas.
Piemēram, Mārupes novada SIA "Neriņa V" valdes locekle Vēsma Miezīte atzīst, ka jauniešu nodarbinātības programmas kopumā vērtē pozitīvi un vēl šajā vasarā uzņēmumā praktizējušies divi jaunieši, kas apguvuši pārdevēja un pavāra palīgu darbus. Turpmāk gan NVA jauniešu nodarbinātības programmā liedzis piedalīties uzņēmuma finansiālais stāvoklis – uzņēmumam ir kredīts, tāpēc tikai likumsakarīgi, ka bilancē parādījušies zaudējumi, paskaidroja V. Miezīte. "Noteikumi ir stingri, bet uzskatu, ka palīdzēt vajadzētu tieši uzņēmumiem, kam ir grūtības, jo daļu no jauniešu algas sedz NVA."
Uzņēmēja neslēpj, ka jaunieši tomēr ir sarežģīts kontingents. "Cilvēciski var saprast jauniešus, taču saprotu arī uzņēmējus, kas nevēlas pieņemt viņus darbā. Kamēr cilvēks ir jauns, viņš grib izmēģināt daudzas lietas. Esmu veltījusi laiku, tērējusi enerģiju, jaunieti apmācot, bet viņš tomēr grib izmēģināt citu darbu."
Arī Ķekavas novada Daugmales pagasta uzņēmuma SIA "Dārzs 2000" īpašniece Sanita Vaivode savā uzņēmumā apmācījusi jauniešus darīt dārzkopības darbus. "Gribētu arī turpmāk, taču sākās sezona, un laika trūkuma dēļ nepaguvu nokārtot visas nepieciešamās formalitātes. Tāpat laiku prasa arī atskaites," skaidro S. Vaivode un atklāj, ka sākums darbā ar jauniešiem parasti ir grūts. "Darbi ir jāierāda no nulles, viss jāpastāsta un jāparāda."
Beidzamo reizi uzņēmumā praktizējušies divi jaunieši, aptuveni 24 gadus veci. Jauniete ātri vien atteikusies no darba dārzkopības jomā, taču puisim darbs patika, bet piedāvātais atalgojums šķita par mazu. "Maksāju mazliet vairāk par minimālo atalgojumu – aptuveni 220 latus. Lai gan patiesībā ieguldījums bieži nemaz nav tik ievērojams, jaunieši grib lielākas algas un runā tik par braukšanu uz ārzemēm."
Tomēr S. Vaivode piebilst, ka profesionālus un strādāt gribošus darbiniekus viegli nav atrast ne vien jauniešu, bet arī pieaugušu cilvēku vidū. "Īpaši mūsu nozarē cilvēkus, kas gribētu strādāt, atrast ir ļoti grūti."