Dienā, kad vienā no skaistākajiem dārziem Pierīgā viesojāmies mēs, lielākā daļa krāšņo krūmu jau bija pārziedējuši. Kā teica mana gide Gunita Riekstiņa – pētniece un audzētavas direktora vietniece – šogad viss esot noziedējis divās nedēļās. "Pārziedējušas ir arī tās rododendru šķirnes, kam bija jāzied jūlija sākumā. Tātad – mēnesi ātrāk," viņa rezumē.
Kolekcija savākta visā pasaulē
Tomēr, par spīti tam, ka varenajos krūmos manāmi vairs tikai daži ziedi, pa audzētavas teritoriju staigā gana daudz interesentu, un arī Gunita tikko novadījusi ekskursiju grupai no Pēterburgas. "Varam lepoties ar faktu, ka mūsu dārzs ir unikāls vismaz Baltijas valstu mērogā, jo ne Lietuvā, ne Igaunijā nekā tāda nav," viņa stāsta, kad esam devušās raitā pastaigā pa 12 hektārus plašo parku (patiesību sakot, rododendru ziedēšanas laikā man ne reizi vien to ir gribējies nodēvēt par pasaku mežu – U.G.). "Aizsākums šim dārzam meklējams pirms 60 gadiem – 1957. gadā – Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Profesors Rihards Kondratovičs toreiz bija jauns dārza direktors, un viņa darba pienākumos ietilpa arī nodarbošanās ar zinātni. Viņš izdomāja, ka nodarbosies ar rododendru audzēšanu," stāsta Gunita Riekstiņa, piebilstot – tolaik botāniskajā dārzā bija saglabājušies tikai daži rododendru krūmi, turklāt tolaik Latvijā vairs īsti nebija zināšanu par to, kā rododendrus kopt un audzēt. Darbi sākušies ar kolekcijas vākšanu, un, tā kā mūsu botāniskajam dārzam bija sadarbība un sēklu apmaiņas programma ar botāniskajiem dārziem visā pasaulē, uz Latviju tika sūtītas rododendru sēklas no Amerikas, Vācijas, Beļģijas un citām valstīm, tāpat botāniskā dārza ļaudis brauca ekspedīcijās pa visu plašo Padomju Savienību – uz Kaukāzu un Tālajiem Austrumiem, jo brīvā dabā rododendri pārsvarā aug kalnainajos rajonos. "Kad sēklas bija savāktas, profesors un viņa komanda tās sasēja, izveidojot savvaļas sugu kolekciju. Tieši tāpat tika vākta rododendru šķirņu kolekcija, vedot tās no citiem botāniskajiem dārziem."
Ievērojamais rododendru audzētājs Rihards Kondratovičs savu kolekciju savācis no visas pasaules botāniskajiem dārziem, tostarp Kanādas, kur augošo rododendru baltziedu forma itin labi iedzīvojusies arī Babītes rododendru audzētavā.
Jātiek galā ar profesora atstāto mantojumu
Kad kolekcija bijusi pietiekami liela, profesora Kondratoviča komanda sākusi veidot krustojumus, lai radītu jaunas, paši savas šķirnes, kuras būtu izturīgas un piemērotas Latvijas klimatam. Vispirms noskaidrots, kā jauniegūtās šķirnes un sugas jūtas Latvijā, un visizturīgākās savstarpēji krustotas. Kad izpētes darbu rezultātā radās ļoti daudz jaunu hibrīdu, tiem vajadzēja lielu zemes platību, kur tos varētu izaudzēt, taču botāniskā dārza teritorija bijusi par mazu. Tad profesors Kondratovičs un viņa kolēģi nolēmuši, ka jāveido atsevišķa audzētava tikai rododendriem. Netālu no Rīgas – Babītē – atraduši šim nolūkam piemērotu 12 hektārus lielu priežu mežu, kur izrakts dīķis, jo, kā uzsver mana sarunu biedrene, ūdens rododendriem ir pati nepieciešamākā lieta.
"Šeit esam kopš 1980. gada, tātad jau 38 gadus. Tagad ikviens var novērtēt, kas te šajā laikā ir izaudzis – kārtīgi četrus piecus metrus augti krūmi," ar lepnumu saka Gunita un atklāj, ka patlaban Babītes rododendru audzētavā aplūkojamas 76 savvaļas rododendru sugas un 269 šķirnes, no kurām 112 ir pašu izveidotas. "Liela daļa ir Riharda Kondratoviča paša veidotas, un nu jau droši var teikt, ka viņa devums acāliju un rododendru audzēšanā ir novērtēts – gan ar Triju Zvaigžņu ordeni, gan citām pateicībām un balvām, sevišķi jau uz mūža nogali viņu atcerējās. Un, tā kā viņš līdz pat mūža beigām ļoti aktīvi strādāja, tostarp Zinātņu akadēmijā, arī tur viņa darbs tiešām tika novērtēts." Profesors Kondratovičs atstājis arī milzīgu paša veidoto hibrīdu mantojumu – potenciālo šķirņu kandidātus. "Mēs katru gadu turpinām veikt krustojumus. Arī es profesora dzīves nogalē pārņēmu šo darbu, tāpēc katru gadu nāk klāt jaunas šķirnes, ar ko ir jātiek galā."
Mana gide un viņas kolēģi ievērojuši, ka beidzamajos gados esot ļoti liela interese tieši par Babītē audzētajiem rododendru stādiem. "Ziedu laikā cilvēki izstaigā dārzu un izvēlas, ko gribētu redzēt savā dārzā, taču šad tad viņi pasaka nevis nosaukumu, bet nosauc mums cipariņus, kas apzīmē hibrīdus, un tos viņi noteikti nedabūs, jo tie uz pasaules tādi ir vienīgie, jo vēl nav pavairoti," viņa smejas un piebilst, ka pārdošanai tiekot piedāvāts vairāk nekā 100 šķirņu, tātad – ir no kā izvēlēties. "Reizēm cilvēki apjūk un nezina, ko izvēlēties, tāpēc viss ir vienkārši: dzeltens, sarkans, oranžs..." Gunita smejas.
Ja kāds grib skaisto, ziedošo krūmu iestādīt savā dārzā, var izvēlēties no vairāk nekā 100 šķirnēm. Vai arī vienkārši pateikt: "Gribu baltu, dzeltenu un sarkanu rododendru."
Kad nosaukumiem aptrūkstas meiteņu vārdu
Atgriežoties pie Babītes rododendru audzētavas unikalitātes, Gunita Riekstiņa atgādina, ka šādu audzētavu nav ne tikai kaimiņvalstīs, bet arī visā ziemeļu reģionā. Par Latvijā savvaļā augošiem rododendriem Gunita gan nestāsta, taču atgādina, ka, piemēram, Vācijā un Lielbritānijā varot apskatīt veselus rododendru mežus, kas aug brīvā dabā, un ideju par šāda dārza veidošanu profesors Kondratovičs esot noskatījis savos stažēšanās braucienos uz Eiropu. "Prieks, ka viņa sapnis īstenojas! Protams, rododendru pilnziedā te tiešām ir brīnišķīgi, un tie, kas to redz pirmoreiz, sauc "oh!" un "ah!" un aiz sajūsmas vai ģībst. Mēs paši jau esam pieraduši, taču tik un tā katru gadu viss ir citādāk – vienu gadu šķiet, ka šī ir skaistākā šķirne, citugad pilnīgi cita. Jo rododendri ir tik mainīgi," atzīst Gunita.
Starp citu, izrādās, ka šķirņu nosaukumu darināšana ir grūta lieta, jo pasaulē ir aptuveni 29 tūkstoši rododendru šķirņu, kas visas ir reģistrētas Anglijas Karaliskajā dārzkopības biedrībā. "Tagad, lai piereģistrētu jaunu šķirni, jāizvēlas nosaukums, kāds vēl nav reģistrēts. Ej nu atrodi tādu starp 29 tūkstošiem!" smaida Gunita. Tādēļ, kad Babītes audzētava sākusi reģistrēt savas šķirnes 'Anita', 'Lidija', 'Laura' u.c., radušās problēmas, jo pasaulē šādi rododendru nosaukumi jau bija reģistrēt. Tālab Babītes rododendru audzētavas ļaudis šai lietai piegājuši radoši, meiteņu vārdiem pieliekot priekšā vārdu "Babītes" un piereģistrējot jaunās šķirnes kā 'Babītes Laura', 'Babītes Anita' utt. "Protams, mums ir rododendru šķirņu nosaukumi arī par godu slavenībām, piemēram, prezidentam Kārlim Ulmanim, režisoram Eduardam Smiļģim, aktrisei Elzai Radziņai, flautistei Ditai Krenbergai, mecenātiem Tetereviem, Zinātņu akadēmijai, mūsu Alma Mater – Latvijas Universitātei... Savukārt profesors Kondratovičs šķirnes nosauca par godu saviem draugiem, ģimenes locekļiem, arī visiem kolēģiem ir pa šķirnītei," teic Gunita un atklāj, ka arī viņa šādi tikusi pie sava rododendra. "Kad viņš aizgāja mūžībā, mēs viņam par godu nosaucām rododendru šķirni," viņa piebilst.
Viss nozied divās nedēļās
Gunita stāsta, ka šā gada sākums rododendriem galīgi nav nācis par labu – lai gan marta sākums bijis saulains un temperatūra nav noslīdējusi zem mīnus 18 grādiem, saulē mūžzaļajiem rododendriem ļoti apdegušas lapas. "Pēc tam ilgi gaidījām pavasari, kas nenāca un nenāca, toties, kad atnāca, viss sāka strauji augt un ziedēt, un nu viss noziedēja divās nedēļās, arī tas, kam bija jānozied mēneša laikā," saka Gunita un teic, ka neatceras gadu, kad vienlaikus ziedējušas agrās un vēlās šķirnes. "Tagad zied 'Līgo', kam bija jāzied uz Jāņiem; pašlaik zied tie, kam būtu jāzied jūlija sākumā. Tāds gads nav bijis, kopš pastāv mūsu audzētava. Nekad. Un tik karstu maiju es arī neatceros." Viņasprāt, varbūt tāpēc šogad ziedēšanas prieki ir bijuši tik īsi, taču tajā pašā laikā ziedēšana, iespējams, bija krāšņāka nekā citus gadus.
Kad zūd stādiņi un stirna noēd pumpurus
Lai gan rododendri teju noziedējuši, audzētavas darbiniekiem tuvākajos mēnešos darba netrūkšot – kā smaidot teic Gunita Riekstiņa, īstā strādāšana tikai tagad sākšoties, jo neviens to netraucēs darīt. "Pavasarī un rudenī visi esam aizņemti realizācijā – rokam un pārdodam, rokam un pārdodam. Pēc tam jātiek galā ar apmeklētājiem – ziedēšanas laikā, kas ilgst aptuveni mēnesi, tie ir teju 25 tūkstoši cilvēku. Tas viss prasa darbu! Tāpat diemžēl pazūd stādiņi, un tie arī mums jāsargā." Gunita stāsta, ka cilvēki esot visādi, un stādus somās aiznesot ne tik daudz zagļi, cik tantiņas, «kurām droši vien no bērnības ieaudzināts, ka zagts labāk aug. Tad nu dobju galos augošie stādiņi visi "aiziet" līdzi apmeklētājiem... Tas tiešām ir briesmīgi, ja tiek aiznests vienīgais potējumiņš, kāda cita mums nav!" Tāpēc Babītes rododendru audzētavas ļaudis jau sākot domāt par to, ka ar laiku lielākās somas apmeklētājiem, iespējams, būs jāatstāj pie dārza ieejas. Citādi par dārza viesiem Gunita un viņas kolēģi nesūdzas, pat lepojas ar to, ka dārzu pēdējos gados esot "apcēluši" lietuviešu un igauņu tūristi – katru sestdienu un svētdienu uz šejieni braucot pat vairāki autobusi. Šeit viesojoties arī interesenti no Somijas un Zviedrijas; savukārt par te pirktajiem stādiem zināms, ka tālākie varētu būt aizceļojuši pat līdz Amerikai.
Kad jautāju par dārza iemītniekiem, Gunita stāsta, ka šoziem dārzu teju par pastāvīgo dzīvesvietu izvēlējusies kāda stirna, kura ne tikai nograuzusi lielu daļu efeju, bet uz kārā zoba likusi arī rododendru pumpurus, nodarot diezgan pamatīgu skādi. "Mēs nekādi nevarējām viņu aizbaidīt – stirna nereaģēja pat uz kastroļu dauzīšanu!"
Nu lielāka rosība dārzā atsāksies rudenī, kad šeit varēs ne tikai iegādāties rododendru stādus, bet arī uzzināt visu par to, kur un kā tie labāk stādāmi un ko darīt, lai tie labi augtu. Taču, kā atvadoties saka Gunita, pie viņiem ciemos var braukt arī tagad – gluži tāpat, kā dara kāda kundze, kura dzīvo Imantā. "Mēs viņai vairs pat neprasām ieejas maksu, savukārt viņa visu dienu dzīvojas pa dārzu, baudot zaļumu un svaigu gaisu."
Tā kā daudzi mazītiņie rododendri ir tikai vienā eksemplārā, audzētavas darbiniekiem cilvēku pieplūduma laikā nākas sekot līdzi tam, lai stādiem "nepieaugtu kājas".