Atminēties šo radošās inteliģences rīkoto būtisko pasākumu, kura atcerei līdzīgs pasākums šodien un rīt norisināsies Lielajā ģildē un kurš lielajā notikumu gūzmā, šķiet, grasās paslīdēt garām nepamanīts un īpaši neizcelts, man lika gan 30 gadus senas atmiņas, gan nejauši pamanīta preses relīze.
Es tiešām ceru, ka tie radošie cilvēki, kuri jau pieteikuši savu dalību pasākumā, lai risinātu kultūrpolitiskās tēmas un diskutētu par inteliģences un radošo organizāciju lomu mūsdienās, piemēram, režisors Valters Sīlis, literatūrzinātniece Ieva Struka, ekonomists Pēteris Strautiņš, režisore Krista Burāne, spēs panākt to, ka šo pasākumu pamana un novērtē un ka pāris no runām, kas izskanēs pasākumā, būs vismaz tikpat jaudīgas kā toreiz, pirms 30 gadiem.
Un ka viņu teikto un spriesto pamanīs tie, kam tas būtu jāpamana, taču vienlaikus – ka tie politiķi, kuri startē uz nākamo Saeimu, "neaizņemsies" kādu no tēzēm un nepārvērtīs populistiskā tukšrunāšanā... Jo, pat ja esam izcīnījuši brīvību un neatkarību, kas bija toreizējā Radošo savienību plēnuma viens no galvenajiem mērķiem, diemžēl nevaru nepiekrist kādas nesen veiktas sabiedrības aptaujas lielākās daļas respondentu viedoklim – viņuprāt, Latvija iet pa nepareizu attīstības ceļu.
Ja jūs man jautātu, kāds tad ir "pareizais ceļš", es nevarētu atbildēt, jo neesmu ne ekonomiste, ne politiķe, taču man kā žurnālistei un vienkārši cilvēkam ik pa brīdim šķiet, ka šajā karaļvalstī kaut kas tomēr nav kārtībā. Un tāpēc, atceroties 1988. gada plēnuma dalībnieku – Tautas frontes līdera Daiņa Īvāna, mācītāja Jura Rubeņa, dzejnieka un politiķa Jāņa Petera, žurnālista un politiķa MavrikaVulfsona un daudzu citu – vēsturiskās runas un to, kā tās uzņēma gan klātesošie, gan tie, kuri bija sapulcējušies pie toreizējā LKP Politiskās izglītības nama, man nez kāpēc šķiet, ka ne par šādu Latviju viņi toreiz cīnījās.
Protams, tie, kuri toreiz iesaistījās lielajā politikā, droši vien varēja kaut ko mainīt, un man gribas ticēt, ka darīja to pēc labākās sirdsapziņas. Vai izdevās īstenot to, ko viņi bija iecerējuši? Nu, tas jājautā viņiem pašiem. Bet man joprojām ausīs skan un atmiņā nāk Mavrika Vulfsona atmaskojošais un šokējošais teksts par 1939. gada Molotova–Ribentropa paktu un no tā izrietošo Baltijas valstu okupāciju, Jura Rubeņa aicinājums publiski nemazgāt "netīro veļu" un, jā, arī fantastiskā fotogrāfija, kurā redzams rakstnieks Arvīds Grigulis, vientuļi sēžot zālē...
Ceru, ka šodienas un rītdienas pasākums paies bez lieliem strīdiem un šķelšanās, vienlaikus novēlot jubilejas plēnuma dalībniekiem diskusijā noskaidrot mūsdienu aktuālo situāciju un valsts statusu, kultūras un demokrātijas attiecības un valsts vēstures izvērtējumu, kā arī izrunāt virzību uz nācijas ilgtspējīgu nākotni un valsts valodas lomu tajā. Un, pats galvenais, atrast dzirdīgas ausis, lai tā nebūtu tikai formāla papļāpāšana.
01.06.2018 07:44
Komentārs. Atkal atrast dzirdīgas ausis
Autors Una Griškeviča
Radošo savienību plēnuma rezolūcijas pieņemšana 1988. gadā.
makslinieki.lv
1.–2. jūnijā aprit tieši 30 gadu kopš savulaik Latvijas vēsturei ļoti svarīga notikuma – sanāksmes "Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums ar Arhitektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra darbinieku, Žurnālistu savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos", kuras neformālais nosaukums – Radošo savienību plēnums – tolaik izpelnījās daudz lielāku popularitāti.