Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Daudziem šī ideja tieši tāpēc nepatika, jo – kāpēc gan mums "piespiedu brīvprātīgā" kārtā būtu jāuztur vieta, ko par savu naudu iekārtojuši turīgi cilvēki, šajā gadījumā – Vītolu fonds? Jo cita starpā pavīdēja arī teksts, ka cilvēku ziedojumu straumīte pamazām apsīkst, Likteņdārzs iekārtots tieši blakus Daugavai, upe pamazām sāk izgrauzt krastus, tie jāstiprina...

Nepārprotiet – man tiešām nav nekas iebilstams pret piemiņas vietu, kur cilvēki var aizbraukt, iestādīt kādu kociņu un pieminēt, piemēram, uz Sibīriju izvestos tuviniekus. Taču šoreiz mani mulsina tas, ka tā vietā, lai pievērstu uzmanību citām, manuprāt, daudz svarīgākām, lietām (brūkošie ceļi, onkoloģijas slimnieki u.c.), atkal jau tiek prātots par likumu, kas noteiktu īpašu statusu pēc privātas iniciatīvas tapušam objektam.

Un tad gribot negribot atkal rodas sakramentālais jautājums: kas īsti notiek mūsu valstī? Kāpēc visu mūsu samaksātie nodokļi tiek tērēti ne tur, kur tie būtu jātērē? Un kāpēc atkal tiek runāts par kārtējiem ziedojumiem?

Ziniet, ko man tas atgādina? Astoņdesmito gadu vidu, kad tika projektēts un celts pretrunīgi vērtētais Uzvaras piemineklis un mums algas dienā tika skaidri norādīts, ka vēlams "brīvprātīgi" tam ziedot piecus vai desmit rubļus. Tiem laikiem tā bija visai pieklājīga summa, it īpaši tad, ja alga nebija pārāk liela. Tāpēc es ļoti ceru uz politiķu saprātu un godaprātu (cerams, daļai tas joprojām nav svešs jēdziens), ka tomēr tiks atrastas lietas un vietas, kam valsts atbalsts būtu nepieciešamāks, neaizsedzoties ar valsts jubileju vai citiem skaļiem un populistiskiem saukļiem. Jo tie pamazām padara imūnu – vismaz mani noteikti.

Starp citu, par šo aizdomājos arī tāpēc, ka nupat teju vai no katra stūra acīs lec kārtējais aicinājums ziedot. Piemēram, Rīgas minibusu monitoros beidzamo nedēļu laikā tiek rādīta sociālā reklāma, kas aicina ziedot nometnei bērniem ar īpašām vajadzībām.

Reklāmu ar līdzīgu ideju redzēju ne tikai tur. Tiešām sāk likties, ka mūs – tos, kuri strādā, mēģina uzturēt sevi un ģimeni un vēl maksā nodokļus, kas, ja nemaldos, ir vieni no lielākajiem Eiropas Savienībā, – uzskata par slaucamām govīm! Atvainojos, ja kādu šis apzīmējums aizskar! Es pat vizualizēju: stāv tāds neskaidrs tēls ar pastieptu roku, un viss, ko tur ielieku, pazūd kā bedrē vai caurā sietā...

Un atkal jau – man nekas nav iebilstams pret ziedošanu tiem, kam tas nepieciešams, un esmu to darījusi pietiekami bieži. Bet varbūt tomēr ļaujiet mums izvēlēties pašiem, kad, kam un kāpēc ziedot?! Jo vismaz kaut kam šajā valstī vajadzētu ļaut notikt brīvprātīgi, nevis "piespiedu brīvprātīgā" kārtā. Pat ja kāds cer ar to visu sapelnīt politisko kapitālu, piemēram...