Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Ar nepacietību gaidu to mirkli, kad nokusīs sniega kupenas, kas patiesībā jau pamazām plok (un dažviet līdz ar sniegu, kā ierasts, "nokūst" arī asfalts), un kad no rīta, atverot logu un paskatoties termometrā, nevajadzēs nodrebināties un domāt, ko vilkt, lai nedabūtu slapju muguru, bet vakarpusē nenosaltu. Mūžīgā dilemma, vai ne?

Starp citu, par to, ka tiešām tuvojas pavasaris, var pārliecināties arī "Facebook" dārzkopju grupā, kur viens tirgo liliju saknes, vēl kāds iesaka jaunākās ceriņu šķirnes, bet viens mans paziņa uz palodzes izdiedzējis tomātu stādus un nu prāto, kā istabā nodrošināt tiem nepieciešamo temperatūru.

Un kur nu vēl ļaužu masas, kas brīvdienās ap pusdienlaiku saplūst dārzkopības veikalos, lai pirktu sēklas, maisus ar stādu diedzēšanai un puķu audzēšanai domāto melnzemi, cilātu lāpstas, grābekļus, zāles pļāvējus! Paskatoties uz viņiem, šķiet, ka dārza darbus varētu sākt kaut vai rīt...

Arī es gaidu to brīdi, kad manā Lucavsalas dārzā nokusīs sniegs un zeme apžūs tiktāl, lai savu apkopjamo platību beidzot varētu savest kārtībā, jo rudenī tam vienkārši pietrūka laika. Un neslēpšu, ka arī man niez rokas iekopt vēl dažas dobes, beidzot tikt vaļā no gliemežiem (nez, kāda ir labākā metode?) un padarīt citus darbus, kam neredz ne gala, ne malas. Bet līdz tam vēl drusku jāpagaida, jo ir tikai (bet varbūt – jau) marta vidus.

Ko vēl es gaidu no šī pavasara? To, ka varbūt reiz beigsim grozīt pulksteņrādītājus uz priekšu un atpakaļ, jo tā īsti līdz galam nesaprotu, kam no tā atlec kāds labums.

To, ka būs mazliet vairāk brīvā laika izlasīt tās jaunās un ne tik jaunās grāmatas, kas nu jau sakrājušās kaudzē, aiziet noskatīties filmu "Kriminālās ekselences fonds", kas, šķiet, kļuvusi par "trendīgu" pasākumu, un, ja tu neesi to redzējis, tad pieklājīgā sabiedrībā nemaz to nevar atzīt.

Arī to, ka beidzot no sava dārza trim varenajiem bērziem varēšu patecināt sulu, kas vienlīdz labi garšo svaiga pavasarī un saraudzēta – vasarā. Ka beidzot varēšu aizbraukt uz savām bērnības vietām, kur pavasaros mežā lasījām zilās un baltās vizbulītes.

To, ka cilvēki pārstās melot un sāks pildīt savus solījumus, un pirmie to varētu darīt politiķi, turklāt ne jau tikai tāpēc, ka tuvojas kārtējās vēlēšanas. Arī to, ka reiz kāds no simtgades pasākumiem būs mums visiem, nevis tikai elitārai publikai.

To, ka mēs beigsim virtuāli kādu nolinčot tikai tāpēc vien, ka kāds cits ir teicis: "Sitiet viņu!" Un vēl to, ka varbūt pavasarī, līdz ar lazdu un vizbulīšu ziedēšanu un gājputnu atlidošanu, mēs paši kļūsim kādu drusciņu labāki, atbrīvojoties no ziemas sārņiem...