Aigas Pāvules dzimta "Bērzkalnu" mājās Mārupē dzīvo ļoti sen – Aigas bērni ir jau septītā paaudze. Bērnībā Aiga Mārupi sauca par saviem laukiem, kur brauca ciemoties pie vecvecākiem un vecvecvecākiem. Šobrīd Aiga ar dzīvesbiedru Jurģi dzīvo mājā, ko paši uzcēluši uz dzimtas zemes Mārupē, vada savu grāmatvedības uzņēmumu un rūpējas par četrgadīgo Ralfu un trīsgadīgo Loti. Aiga teic, ka šobrīd Mārupē dzīvo četras viņas dzimtas paaudzes.
– Vai uzskatāt sevi par īstenu mārupieti?
– Jā, protams! Šai vietai vienmēr esmu bijusi kā piesieta. Esmu pavadījusi šeit bērnības vasaras, veco ceļmalas vītolu dobumos ierīkojot spēļu slēptuves un ar riteni braucot pa toreiz vēl neasfaltētajiem ceļiem uz kaimiņmāju pēc piena. Vēlāk jau ar ģimeni pārcēlāmies uz dzīvi šeit pavisam.
Esmu redzējusi Mārupi augam, un vēl joprojām ir grūti pieņemt to, cik strauji tā mainās. Kādreiz mājas atpazina pēc nosaukumiem, tagad ceļi pārtapuši par ielām, mājas ir numurētas.
– Kas, jūsuprāt, raksturīgs tieši Mārupes novada iedzīvotājiem?
– Tā ir tāda savstarpēja cieņa vienam pret otru. Šobrīd jau grūti pateikt, kas visiem ir raksturīgs, jo iedzīvotāju skaits ir tik strauji pieaudzis un tam līdzi nāk arī ļoti dažāda domāšana un pasaules uztvere. Paies laiks, līdz tas līdzsvarosies.
– Kā sadzīvo vecie mārupieši ar ienācējiem?
– Manuprāt, sadzīvo ļoti labi, jo ienācēju jau šobrīd ir vairākumā, tomēr pagaidām šķiet, ka viss notiek diezgan harmoniski.
– Vai iesaistāties arī kādās novada dzīves aktivitātēs?
– Mārupē ir diezgan bagāta kultūras dzīve – par to jāpateicas mūsu kultūras nama direktorei Irai Dūdumai. Viņa ļoti atraktīvi spēj noorganizēt dažādus kultūras un sporta pasākumus, kā arī piesaistīt populārus Latvijas māksliniekus un mūziķus.
Pagājušajā gadā abi mani bērni piedalījās Mārupes tautas skrējienā, meita dejo bērnu tautas deju kolektīvā "Pērlītes". Vasarā pie kultūras nama tika organizēti brīvdabas kino vakari, ko apmeklējām, kā arī dažādi gadatirgi un koncerti.
– Kā vērtējat sava novada pašvaldības darbu?
– Neesmu ļoti iedziļinājusies tieši pašvaldības aktivitātēs, taču, manuprāt, pašvaldība ir spējusi augt laikam līdzi, pielāgoties strauji pieaugošajam iedzīvotāju skaitam un, kas man šķiet svarīgi, neaizmirst parūpēties arī par vecākās paaudzes iedzīvotājiem. Kā jau visur, arī pašvaldības darbā var atrast kādu nepilnību, tā ka – ir, kur augt.
Gatis Bērziņš Mārupi par savām mājām sauc salīdzinoši nesen. Pirms nepilniem pieciem gadiem viņš vēl dzīvoja Salaspilī. Uz Mārupi Gati atveda mīlestība – iepazinās ar meiteni no Mārupes, un tā nu dzīves ceļš viņu atveda uz šo novadu, kur abi šobrīd dzīvo. Kaut arī ikdienā Gatis turpina mērot ceļu uz Salaspili, kur atrodas viņa darbavieta mēbeļu tirdzniecības jomā (Gatis pārdod, piegādā un montē mēbeles klientiem), turklāt vasarā šo aptuveni 30 kilometru attālumu veic ar velosipēdu, viņš sevi sauc par mārupieti.
– Kas Mārupē ir citādāk nekā vietā, kur iepriekš dzīvojāt?
– Šeit ir klusāk un mierīgāk nekā Salaspilī, kur dzīvoju iepriekš. Mārupē visapkārt ir daudz ģimeņu ar bērniem, kā jau tas ģimeņu rajoniem ir raksturīgi.
– Kas, jūsuprāt, raksturīgs tieši Mārupes novada iedzīvotājiem?
– Mārupieši, manuprāt, ir mierīgi un nesteidzīgi cilvēki.
– Kā vecie mārupieši sadzīvo ar ienācējiem?
– Sadzīvojam ļoti labi. Cilvēki, kas dzīvo Mārupē, ir laipni un pretimnākoši. Ir ļoti viegli komunicēt citam ar citu.
– Vai iesaistāties arī kādās novada dzīves aktivitātēs?
– Tā aktīvāk novada norisēs sāku iesaistīties laikam pagājušajā gadā. Ļoti patika noorganizētais veloorientēšanās pasākums pa Mārupi. Lai gan biju jaunpienācējs šajā novadā, es ieguvu piekto vietu. Manuprāt, nav slikti pirmajai reizei. Ar veloorientēšanos iepazinu jaunas un neredzētas vietas šajā novadā. Piedalījos arī rudens ģimeņu izbraucienā.
– Kā vērtējat sava novada pašvaldības darbu?
– Pašvaldība strādā labi. Pagājušajā gadā tika ierīkots skvēriņš gar Mārupīti. Pirms kāda laika virzienā uz Tīraini uztaisīja celiņu. Plāno ierīkot arī parku; ir cerība, ka tas notiks tuvākajā laikā. Ceļi tiek taisīti, noasfaltēti. Braucot uz darbu, to pamanu.
"Visa mūsu dzīve un darbs ir Mārupe," saka Antra Blūma, mārupiete jau 40 gadus. Kopā ar māsu Lieni Brici Antra vada divus Mārupes uzņēmumus, vasarā nododas darbiem savā dārzniecībā "Dārzs zem saules", bet ziemā kopā organizē un pasniedz polimērziedu veidošanas nodarbības "Call Me Sister Flower" studijā.
"Pirms dažiem gadiem bijām devušās labākas dzīves meklējumos uz Londonu, bet atgriezāmies, pateicoties Mārupes videi, kura ir tik sirsnīga un unikāla, ka izvēlējamies daudz nenodrošinātāku un nestabilāku, salīdzinot ar Angliju, dzīvesveidu Latvijā. Anglijā man nekad nebūtu dzimtas māju. Mārupe ir manas saknes, dzimtas mājas, mana Latvija!"
– Vai uzskatāt sevi par īstenu mārupieti?
– Mēs, latvieši, esam dažādu tautību trakots sajaukums, bet dzimtas mājas piesaista kaut kam tik ļoti nozīmīgam, ka varu teikt: pasē – latviete, sirdī – mārupiete-latviete.
– Kas, jūsuprāt, raksturīgs tieši Mārupes novada iedzīvotājiem?
– Mārupi uzskata par turīgu novadu, un, salīdzinot ar citiem, droši vien tā arī ir, bet mārupieši nav tā sauktie "biezie", līdzekļu ir tik, cik ir. Bet, neskatoties uz to, ļoti liela daļa resursu un laika tiek veltīta skaistumam visapkārt. Savā dārzniecībā vienpadsmit gadu laikā esmu to izjutusi.
– Kā sadzīvo vecie mārupieši ar ienācējiem?
– Jebkurš jaunienācējs tiek vērtēts no šī ilglaicības viedokļa. Kaut kur zemapziņā ir jautājums: "Ar kādiem nodomiem TU šeit esi? Uzbūvēt un aizmukt vai kopā ar visiem veidot nākotni saviem bērniem un mazbērniem?"
– Vai iesaistāties arī kādās novada dzīves aktivitātēs?
– Esam Mārupes uzņēmēju biedrībā, pagājušajā gadā māsa bija arī valdē; nebija viegli. Cik iespējams, piedalāmies biedrības rīkotajās aktivitātēs. Arī mūsu ziedu veidošanas studija ir iesākums idejai par Mārupes dāmu un meiteņu kvalitatīvu un radošu brīvā laika pavadīšanu, kuru mēs vēlamies turpināt, izveidojot īpašas telpas dažādām nodarbēm dārzniecības teritorijā.
– Kā vērtējat sava novada pašvaldības darbu?
– Mārupes pašvaldība man ir tas mazais cerību stars, ka demokrātija mazā kopienā ir iespējama. Var pārmest, ka mēs ievēlam atkal tos pašus, bet Mārupē nav nozīmes partijas piederībai – visu, visu izšķir cilvēka faktors. Pat tur, kur jāpiemēro likums (kas savā būtībā ir jau Saeimas izdots, lai iznīcinātu mazo cilvēku), šeit to nesteidz piemērot par visām varītēm. Jāsaka tā: likums tiek ievērtos, bet to interpretē tā, kā tas ir paredzēts – atbilstoši ne tikai burtam, bet arī garam un augstākajiem likuma principiem. Ir kuriozi, kad pašvaldībā atnāk strādāt kāds no malas – to var tik ļoti manīt, jo sākas akla cilvēka dzīvju mešana zem likuma bargākajiem riteņiem, kamēr nomierinās un sāk iedziļināties katra liktenī. Skan pārspīlēti, bet tā tas ir.
Protams, ir gājis visādi, bet varu teikt tikai vienu: ja Latvijas valdība būtu tāda kā Mārupes pašvaldība, mēs visi sen jau būtu daudz mierīgāki un pārtikušāki!