16.01.2018 07:51

Komentārs. Kāpēc joprojām jāstāv ar pastieptu roku?

Autors  Una Griškeviča
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Labdarības koncerta "Mūzika & Dzīvība. Vienoti par iespēju!" idejas autori un dalībnieki pirmdien informēja par 30. janvārī “Arēnā Rīga” paredzēto pasākumu, kurā gūtie līdzekļi tiks veltīti onkoloģijas slimnieku atbalstam. Labdarības koncerta "Mūzika & Dzīvība. Vienoti par iespēju!" idejas autori un dalībnieki pirmdien informēja par 30. janvārī “Arēnā Rīga” paredzēto pasākumu, kurā gūtie līdzekļi tiks veltīti onkoloģijas slimnieku atbalstam. LETA

Pēdējo dienu aktivitātes likušas aizdomāties par vismaz reizi gadā uzvirmojošu jautājumu – ziedojumu vākšanu visdažādākajiem mērķiem. Piemēram, ikgadējā decembra akcijā "Eņģeļi pār Latviju" nauda tiek vākta slimo bērnu ārstēšanai, taču ik pa brīdim parādās citas labdarības akcijas, kurās tiek vākti līdzekļi kādam konkrētam cilvēkam.

Lai atceramies pagājušā gada nogali, kad sabiedrības palīdzība bija vajadzīga pazīstamajam mūziķim un TV raidījumu vadītājam Valteram Frīdenbergam: Latvijā visas iespējas bija izsmeltas, tādēļ ārstēšanos nācās turpināt Vācijā, un šādam nolūkam valsts, protams, līdzekļus nepiešķir.

Savukārt tagad kļuvis zināms, ka janvāra beigās "Arēnā Rīga" notiks labdarības koncerts "Mūzika & Dzīvība. Vienoti par iespēju", kur Latvijas pazīstamākie mūziķi sadarbībā ar "Ziedot.lv" vāks līdzekļus 30 onkoloģijas slimniekiem, kuriem arī vairs nav citas izejas, kā lūgt palīdzību jeb, citiem vārdiem sakot, stāvēt ar pastieptu roku.

Man šķiet, tas ir ne tikai absurdi, bet arī pazemojoši, jo nozīmē tikai to, ka savai valstij, kurā cilvēks ir dzimis, audzis, strādājis un maksājis nodokļus, viņš nav vajadzīgs. Bet dzīvot, protams, grib ikviens, tāpēc kaut ko pārmest viņiem vai mūziķiem, kas vienojušies tik lieliskā akcijā, būtu gluži lieki, un es pat negrasos to darīt, jo šādas akcijas ir atbalstāmas un slavējamas.

Mani ļoti mulsina kas cits. Iespējams, izklausīšos naiva, lai gan principā sevi par tādu neuzskatu, un uzdošu jautājumu Veselības ministrijai: kur un kad, atbalstot (vai – neatbalstot) onkoloģijas slimniekus, beidzas valsts atbildība un, tēlaini izsakoties, slīcēju glābšana paliek pašu slīcēju rokās?

Ik pa brīdim dzirdam, ka atkal budžetā tāda un tāda summa atvēlēta tieši veselības nozarei, kas ļaus samazināt rindas, radīs "zaļo koridoru" onkoloģijas slimniekiem utt. Tajā pašā laikā tā vien šķiet, ka šie miljoni pazūd tādā kā melnajā caurumā, jo aizvien trūkst naudas šo slimnieku atbalstam un medikamentu apmaksai.

Onkoloģijas slimniekam viena ārstniecības kursa vidējās izmaksas, izmantojot jaunākās paaudzes medikamentus, ir 50–60 tūkstoši eiro. Kā pagājušā gada nogalē pauda Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs Jānis Eglītis, valstij nebūtu jāsedz visas izmaksas, bet tikai daļa, taču diemžēl joprojām gan par diagnostiku, gan zālēm jāmaksā pašiem pacientiem, lai gan nepārtraukti tiek uzsvērts, ka onkoloģisko saslimšanu diagnostika un ārstniecība ir prioritāte.

To, ka faktiski neviens nevar atļauties maksāt šādu summu, liecina fakts, ka palīdzības lūdzēju skaits "Ziedot.lv" ir dubultojies, savukārt, kā liecina presē pieejamā informācija, šo slimnieku ārstēšanai piešķirtie četri miljoni eiro vēl pagājušā gada beigās nebija apgūti. Un tā nu, kamēr atbildīgās personas lemj, ko iesākt, tikmēr cilvēki ir spiesti lūgt palīdzību, savukārt citi nāk viņiem talkā, patiesībā pildot valsts funkcijas.

Un jautājums paliek atklāts: kurā dārziņā metīsim akmeni par šo kārtējo neizdarību, nevērību un vienaldzību?