Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Kā allaž, tuvojoties šim notikumam, kaislības sit augstu vilni: vispirms aktieris un režisors Intars Rešetins pēc nomināciju nosaukšanas paziņoja, ka, viņaprāt, tas nav taisnīgi un ka nav nominētas tās izrādes, kuras būtu pelnījušas balvu, savukārt pirms neilga laika par šā pasākuma boikotu paziņoja Rīgas Krievu teātra vadība, tieši 23. novembrī savā repertuārā ieliekot jauniestudējuma "Pianists" pirmizrādi.

Izskanējušas arī domas, ka sen būtu laiks organizēt skatītāju žūriju, kas, pēc dažu domām, būtu objektīvāka nekā "Spēlmaņu nakts" žūrija, kuras sastāvā darbojas profesionāli teātra kritiķi un teātra zinātnieki un kuri sezonas laikā noskatījušies vairāk nekā 120 iestudējumu.

Un tomēr: kamēr kaislības turpina mutuļot, gan balvai nominētie aktieri, gan režisori turpina godprātīgi strādāt, ik vakaru visos Latvijas profesionālajos teātros spēlējot vairāk vai mazāk veiksmīgās izrādēs (man gan gribētos teikt, ka vairāk).

Ja patinam atpakaļ atmiņu kinolentu, ik pa brīdim izrādīsies, ka daudzi radošie ir bijuši neapmierināti gan ar nominācijām, gan žūrijas darbu, un tas ir tikai normāli. Jo, kā teicis kāds gudrs cilvēks, – ja visiem viss patiktu, iestātos anarhija.

Turklāt arī skatītājiem ir iespēja piedalīties balsošanā: gan ar biļetēm, ko viņi pērk (vai nepērk) uz izrādēm, un šajā ziņā teātru direktori var būt ļoti apmierināti, jo katrā teātrī ir vismaz viena izrāde, uz kuru biļetes pazūd, tiklīdz tās parādās pārdošanā ("Ezeriņš" Nacionālajā teātrī, "Kam no Vilka kundzes bail" Dailes teātrī utt.); gan, kā allaž, piedaloties "Spēlmaņu nakts" skatītāju balsojumā internetā vai, aizpildot anketu, nobalsot par sev tīkamāko/mīļāko aktieri un Gada izrādi. Tā ka viss jūsu rokās, cienījamie teātra mākslas mīļotāji!

Taču – kas gan mani uztrauc, runājot par mākslu, aktieriem un leģendām: nesen izskanējusī un tikpat ātri pazudusī ziņa, ka Raiņa kapos apgānīts dzejnieka Erika Ādamsona kaps, no kura pazudušas visas krāsainā metāla (šķiet, bronzas) detaļas, savukārt no jau pieminētā Eduarda Smiļģa kapa – metāla krusts.

Tā kā par šo neiedomājami cinisko (lai neizteiktos vēl skarbāk) rīcību trauksmi neviens necēla, atliek vien cerēt, ka kapu aplaupītājus gaida taisnīga atmaksa no citu spēku puses – protams, ja vien mēs ticam šādiem spēkiem. Savukārt man šķistu daudz loģiskāk, ja uzmanība un enerģija tiktu pievērsta šādiem incidentiem, bet, protams, katram no mums ir savas prioritātes...

Tāpēc – lai mums visiem mierpilns un radošs šis Spēlmaņu nakts gaidīšanas laiks, kad varam pagūt noskatīties vēl neredzētās izrādes, izvēlēties savus favorītus un izlemt, kas mums liekas svarīgāk.