Valsts augu aizsardzības dienests informē, ka 20. gadsimta 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā latvānis Latvijā tika ievests kā perspektīvs lopbarības augs. Par perspektīvu uzskatīts, jo, vairākas reizes pļaujot, ražība Latvijā varēja sasniegt 800–900 centnerus uz hektāru. Zaļā masa saturēja daudz ogļhidrātu un olbaltumvielu, bet maz kokšķiedru un tika izmantota, atjaucot ar rudzu salmiem, kas citādi netika izmantoti. Latvānis sēts arī bitēm kā medusaugs.
Latvijā latvānis ir plaši izplatījies pamestās zemēs, lauksaimniecībā izmantojamās zemēs, traucētos, antropogēni ietekmētos biotopos, kā arī urbanizētos apgabalos, atklātās platībās, krūmos, mežos, ceļmalās, grāvmalās un ap upēm un cita veida ūdenstilpēm, ar kuru palīdzību latvānis efektīvi spēj izplatīt sēklas plašā teritorijā.
Izņēmums varētu būt vienīgi platas, dziļas upes ar stāviem krastiem, kur latvāņa sēklām nebūtu iespēju aizķerties un rast vietu augšanai. Strauju izplatību veicina latvāņa lielais sēklu daudzums, cilvēka darbība, arī satiksme, augsnes pārvietošana, dzīvnieku un putnu transports.