Citiem vārdiem sakot, nemazinot Čakšas lomu un atbildību, liela nozīme dialoga saturā un formā ir viņas padomdevējiem – ministrijas valsts sekretāram un pakļautības institūcijām, piemēram, Nacionālajam veselības dienestam. Pašreizējā situācija attiecas ne tikai uz ministri, bet arī nozares birokrātiju.
Vissliktākais, kas varētu notikt, ir konfliktējošo pušu mēģinājumi uzvarēt PR karā publiskajā telpā, respektīvi, cenšoties pierādīt, ka pretējā puse "apdraud Latvijas cilvēku veselību". Situāciju sarežģī tas, ka ievērojamai publikas daļai stingra viedokļa nav: no vienas puses, nepārprotams ir viedoklis, ka valsts veselības aprūpi finansē par maz, toties ir citi nelietderīgi tēriņi; no otras puses, daļai publikas ir nelāga personīgā pieredze saskarsmē ar t.s. valsts medicīnu un precīzi nenoformulēta nepatika pret tik radikālas metodes kā streiks lietošanu, ja runa ir par līdzcilvēku veselību.
"Rīdzenes" sarunas
Viļņošanos zināmā sabiedrības daļā, ko šīs publikācijas izraisījušas, manuprāt, visvairāk ietekmē bažas, ka nekas daudz nav mainījies arī šodien un nemainīsies arī turpmāk. Savukārt personāži, kas it kā piedalās sarunās, prognozējami apstrīd publikāciju autentiskumu, bet savdabīgi, ka neviens negrasās vērsties tiesā par goda un cieņas aizskaršanu.
Lai kā būtu, skaidrs, ka "sarunas" neradīs juridiskas sekas to dalībniekiem, tomēr diezgan skaidrs ir arī tas, ka daļa Latvijas iekšpolitisko spēlētāju, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, ir ieguvusi parocīgu instrumentu. Pat ja pēc dažiem mēnešiem "sarunu" saturs atmiņās būs izplūdis, nospiedums būs pietiekams, lai politiskajā retorikā lietotu "kā jau bēdīgi slavenās "Rīdzenes" sarunas liecina...".
Vai bija vērts?
Objektīvi runājot, situācija, ka pieteiktu reformu sākotnējais variants diezgan būtiski atšķiras no galīgā, nav nekas jauns un tikai Latvijai raksturīgs – tā tas pēdējo gadu laikā vairākkārt noticis gan ASV, gan Lielbritānijā, gan Itālijā u.c. Rietumu demokrātijās. Lai cik ciniski tas skanētu, Latvijas īpatnība ir tā, ka citviet politiķiem iecerētā plāna, saudzīgi izsakoties, transformāciju izdodas labāk noslēpt. Šādā kontekstā koalīcijas lielākā kļūda bija nerēķināšanās ar to, ka t.s. prāta vētru publiska rīkošana lielai daļai sabiedrības liksies nevis kompromisu meklēšana, bet nekonsekventa rīcība.
Kritisku piezīmju par pieteiktā plāna galīgo versiju netrūkst, tomēr, manā, subjektīvā skatījumā, labi vien ir, ka šī galīgā versija nebūs tik ambicioza, jo pārāk riskanta bija izejas pozīcija. Proti, vienkāršojot tā bija formulēta šādi: iespējamos "caurumus" budžetā segs reformas un Eiropas Savienības fondu nodrošinātais ekonomiskās aktivitātes kāpums. Tā tas varētu būt, bet tikpat labi arī varētu nebūt, jo nav tādu lineāru cēloņsakarību starp nodokļu pazeminājumu un ekonomikas operatīvu izaugsmi, turklāt tādu, kurā ieguvēji vairāk vai mazāk būtu lielākā sabiedrības daļa.