Tajā pašā laikā politika galīgi nav racionāla nodarbošanās.
Amizantākais piemērs tam bija vieglums, ar kādu kaut kādām aptaujām pie vēlēšanu iecirkņiem Rīgā noticēja it kā pudu sāls politikā apēduši politiķi (piemēram, Mārtiņš Bondars) un aizrautīgi sāka dalīt nenomedīta dzīvnieka ādu.
Tomēr netiesāsim bargi – tā gadās...
Un tad ir vēl tāda emocionāla lieta politikā kā pacietības trūkums, nepacietība vispār. Ja nu ieminējos par Bondaru, jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām, atbildot uz jautājumiem TV3 raidījuma "Nekā personīga" studijā, par mēru nekļuvušais Saeimas deputāts vairākkārt izvairījās no skaidras atbildes uz jautājumu, vai viņš nostrādās Rīgas domē visu attiecīgo pilnvaru termiņu. Vai arī mēģinās no sūrās opozīcijas deputāta jomas "aizšļūkt", piemēram, mēģinot kļūt par Eiropas Parlamenta deputātu.
Un patiesi – grūti iedomāties Bondaru samierināmies ar to, ka labu publicitāti nodrošinošo Saeimas deputātu frakcijas vadītāja statusu nāksies apmainīt pret iespēju izplatīt nevienu tā īsti neinteresējošas preses relīzes.
Var rasties iespaids, ka es kaut kā īpaši vēršos pret Bondaru. Nē, Mārtiņam ir politiķim nepieciešamās ambīcijas un komunikācijas prasmes, un vienlaikus viņš ir labs piemērs tam, ka politiķi Latvijā ir ļoti nepacietīgi, sak, vai nu es pārņemu varu, vai arī garlaikojos. Un tā nav Rietumu demokrātijas tradīcija.
Piemēram, Parīzes municipalitātē kreisie pie varas bijuši vairāku vēlēšanu ciklu garumā. Bet tas nenozīmē, ka Francijas labējie vaimanātu par kārtējo neveiksmīgo varas atņemšanas mēģinājumu un viņu mēra kandidāts mēģinātu klusi "nosvīst" kādas jautrākas nodarbošanās meklējumos. Kanādā jaunais liberāļus pārstāvošais premjers ir tik populārs, ka ikvienam ir skaidrs – Trudo juniors valsts vadītāja postenī ir uz ilgu laiku. Tajā pašā laikā nesen noslēdzās cīņa par to, kurš vadīs opozīcijā esošos konservatīvos. Bija trīspadsmit kandidāti, ziniet. Šādu piemēru uzskaitījumu var turpināt ilgi.
Nedomāju, ka problēma pat ir tā, ka politiķi Latvijā – salīdzinot ar kolēģiem citur Rietumos – ir kaut kā īpaši paviegli. Acīmredzot viņu nepacietību diktē tas, ka viņiem ir aizdomas (iespējams, pamatotas), ka, strādājot opozīcijā, tu būtiski samazini sev iespējas kaut kad nonākt pozīcijā. Mediji neinteresējas, publika neinteresējas par t. s. zaudētājiem, pieņemu, ka ir gadījumi, kad opozīcijai patiešām ir apgrūtināta līdzdalība informācijas iegūšanā un lēmumu pieņemšanā. Līdz ar to, ja mēs kā sabiedrība vēlamies, lai politiķi tik briesmīgi, atvainojos, nedīdās, ir jāņem vērā, ka atrašanās opozīcijā nav negods vai vājuma izpausme.
Vēl viena pilnīgi ne-racionāla lieta politikā ir augstprātība. Proti, nav pragmatiski iedomāties, ka vēlētāji politiķu augstprātību aizmirsīs līdz nākamajām vēlēšanām. No šī viedokļa pirmajā dienā pēc pašvaldību vēlēšanām, manuprāt, ne-racionāli rīkojās Nils Ušakovs. Par spīti tam, ka viņa vadītā politiskā grupējuma pārstāvniecība Rīgā nu ir samazinājusies (lai arī saglabā varu), Ušakovs 4. jūnijā nedz TV3, nedz LTV neuzskatīja par vajadzīgu aplaimot publiku ar paskaidrojumiem, kādas pieļautās kļūdas ir šo pārstāvniecību samazinājušas, sak, esam ievēlēti, varu noturējām, uz redzēšanos! Ja, par spīti kļūdām, vēlētāji tevi (politiķi) tomēr pilnvaro darbam, arī tavam elektorātam ir tiesības uzzināt jēdzīgāku pašanalīzi.