Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Nenoliedzami – bērni ir mūsu sabiedrības neaizsargātākā daļa, tādēļ to aizsardzībai jābūt valsts pienākumam. Bērnu aizsardzības problēmas pasaules mērogā, iespējams, ir nopietnākas nekā caurmērā Latvijā.

Piemēram, Indijā katru gadu no mājām aizklīst un bez vēsts pazūd aptuveni 80 000 bērnu. Āfrikas valsts Etiopijas bērnam iespēja sagaidīt savu piekto dzimšanas dienu ir 30 reizes mazāka nekā eiropiešu bērnam. Sīrijas karā 2016. gadā bojā gājuši 652 bērni, un tas ir tikai oficiālais skaitlis. Šādos gadījumos tiek pārkāptas bērna vissvarīgākās tiesības – tiesības uz dzīvību, nemaz nerunājot par visām citām.

Latvijā nav kara, bada un bērni masveidā nepazūd, taču nevarētu teikt, ka bērnu aizsardzības jomā viss ir kārtībā. Par šaušalīgākajiem gadījumiem parasti uzzinām no medijiem, taču cik daudzus gadījumus mēs nekad neuzzinām? Katram saprātīgam cilvēkam ir vēlme ticēt labajam cilvēkos, tādēļ reizēm, uzzinot par fiziski vai morāli cietušiem bērniem, situācijas šķiet prātam neaptveramas. Reizi pa reizei kāds stāsts nejauši nonāk arī manās ausīs.

Pazīstama zobārste stāstīja, ka uz zobu labošanu atvesta meitenīte, kura mājās tikusi seksuāli izmantota, mutes iekšpuse bijusi vienos zilumos un asinsizplūdumos. Bērns bijis pārbijies un neko nav spējis pastāstīt. Vainīgais izrādījies patēvs. Savukārt sarunā ar kādu audžumammu, kura audzinājusi 16 bērnus, uzzināju, ko stāsta bērni, kas šobrīd dzīvo pie viņas, – mamma situsi ar pudeli tētim pa galvu, un pudele saplīsusi.

Šiem bērniem sišana šķiet norma, un ir grūti viņus pāraudzināt un ieskaidrot, ka māsas un brāļi viens otram pa galvu nesit. Lūk, šādos gadījumos ir vietā runāt par bērnu tiesību aizsardzību un darīt visu, lai fiziski un morāli traumētos bērnus atgrieztu normālā dzīvē (cik nu tas ir iespējams).

Tagad iedomājieties situāciju: uz skolu aizbrauc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāvis, izvaicā skolotājus par mācību darbu un beigās aizrāda, ka nedrīkst bērnam likt pacelt no zemes papīru, ja nevar pierādīt, ka šo papīru zemē nometis viņš. Manuprāt, šis piemērs ilustrē to, ka bērnu tiesību aizsardzības jomā reizēm braucam otrā grāvī.

Mans dēls mācās otrajā klasē, un audzinātāja mācību gada beigās bija tā pārgurusi, ka bija gatava iet prom no darba, jo, viņas vārdiem sakot, gluži vienkārši netika galā ar bērniem. Tika piesaistīta skolas psiholoģe, kura deva vispārīgus padomus, kā pareizi komunicēt ar bērniem. Viena no viņas atziņām: bērnam jājūtas tā – "lai ko es darītu, es esmu labs un mani mīl". Tātad teorētiski bērns var darīt jebko un būt labs!

Kad mēs, vecāki, runājām savā starpā, konstatējām, ka bērni neklausa tad, ja viņos pilnīgi nav baiļu sajūtas un ir apziņa – man neviens neko nevar padarīt. Pašreizējā pedagoģijas sistēmā skolotājam ir jābūt meistarīgam psihologam, lai pierunātu bērnus uz vēlamajām darbībām. Kāds no vecākiem smējās – varbūt drīz radīsies ekskluzīvas privātskolas, kur bērnus liks kaktā, un vecāki būs gatavi maksāt par to naudu?

Protams, cietsirdīga izturēšanās pret bērniem nav attaisnojama. Taču gribētos, lai "bērnu tiesības" būtu vārdi, kas ikvienam asociētos tikai ar kaut ko pozitīvu, nevis, vienkārši sakot, ar izlaistiem bērniem.