Vairāki valdības pārstāvji gan šim valdības lēmumam nepiekrita. Lietuvas Republikas (turpmāk tekstā – LR) vides ministrs Valentīns Mazuronis pauda neizpratni, kā, ratificējot minēto konvenciju, Lietuvā varētu uzrasties pieci dzimumi? Viņaprāt tie ir divi, bet, sociālais dzimums (angl.v - "gender") – ir izdomājums un "nevajadzīga dabas radītu lietu pārdēvēšana un pārveidošana".
Pirms kāda laika Lietuvas bīskapi vērsās pie valdības pārstāvjiem, aicinot nesteigties ar Stambulas konvencijas parakstīšanu. Pēc garīdzniecības domām cīņa pret vardarbību pret sievietēm ir cēls un atbalstāms mērķis. Bet minētā konvencija, deklarēdama pareizus mērķus, balstās uz ideoloģizētu izpratni par dzimumu kā sociālu konstruktu, nevis iedzimtu, bioloģiski noteiktu cilvēka īpašību. Parakstot un ratificējot šo konvenciju, Lietuva būtu spiesta ieviest šādu dzimuma izpratni arī tiesiskajā sistēmā. Būtu spiesta visu līmeņu formālās izglītības programmas papildināt ar mācību materiāliem par nestereotipiskām dzimumu lomām, kuras var izpausties gan kā homoseksualitāte, gan transeksualitāte. "Mēģinājums sasaistīt cēlu vardarbības apkarošanas mērķi ar priekšstatiem, kas ir nepieņemami kā Lietuvas izglītības sistēmai, tā lielākās daļas vecāku morāles vērtībām, ir pietiekams iemesls pamatotam satraukumam".
Pastiprinoties sabiedrības spiedienam, LR Sociālās aizsardzības un darba ministrija vēl jūnija mēnesī steidzīgi sapulcināja nevalstiskās organizācijas, lai šo dokumentu apspriestu. Tiesa, par ko apspriesties vairs īsti nebija, jo konvencija jau bija parakstīta. Atlika vien konstatēt, ka daudzas organizācijas jau iepriekš ir izteikušas aicinājumu ministrijām, valdībai un Valsts prezidentei atturēties no šīs konvencijas parakstīšanas.
Plašsaziņas līdzekļos premjers un ārlietu ministrs apliecināja, ka konvencijas nostādnes tiks īstenotas tikai saskaņā ar Lietuvas Republikas Konstitūcijā noteiktiem principiem un normām. Starptautiskās tiesības paredz ikvienai valstij iespēju izdarīt atrunu (vienpusēju paziņojumu), ar kuru tās var precizēt kādas konvencijas vienas vai citas nostādnes saturu tā, lai konkrētā konvencija nepārkāptu valsts (šajā gadījumā Lietuvas Republikas) konstitūciju un neradītu destruktīvu ietekmi uz valsts tiesisko sistēmu.
Lietuvas Cilvēktiesību asociācija (LCTA, Lietuvos žmogaus teisių asociacija), kura principiāli atbalsta visa veida rīcību, kas vērsta uz vardarbības mazināšanu cilvēku attiecībās, iepazīstoties ar Stambulas konvencijas nostādnēm un to piemērošanas iespējām Lietuvas Republikā, konstatēja virkni būtisku pārmaiņu, kas, ratificējot šo konvenciju, skartu valsts tiesisko sistēmu.
Dzimumu līdztiesību regulējošie tiesību akti Lietuvas Republikā
Svarīgi norādīt, ka minētā Stambulas konvencija ir savdabīgs turpinājums Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Konvencijai par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (ANO CEDAW), kuru Lietuva ratificēja 1994.gadā. Lietuvas valdība arī ratificējusi 2000.gadā tapušo konvencijas Papildinošo protokolu, kas noteica personām un to grupām tiesības uz petīciju sniegšanu. Balstoties uz šo ANO konvenciju, tika veiktas izmaiņas Lietuvas likumos un tiesību aktos. ANO Diskriminācijas pret sievietēm izskaušanas komitejai (CEDAW) ir dotas tiesības iniciēt pētījumus par sieviešu diskriminācijas esamību atsevišķās valstīs. Lai gan par situāciju Lietuvā nekādi speciāli pētījumi netika veikti, tika secināts, ka mūsu valsts tiesību akti atbilst starptautisko tiesību normām.
No citas puses raugoties, jāatzīst, ka Stambulas konvencijas parakstīšanas fakts apliecina, ka valsts nacionālie tiesību akti diskriminē sievietes. Par šo redzējumu svarīgi vienoties, jo runājam nevis par faktisku vardarbību pret sievietēm un viņu tiesību pārkāpumiem ikdienā (tie ir, bija un būs), bet par Lietuvas tiesisko bāzi – Konstitūciju, LR Krimināllikumu, Civillikumu, Administratīvo pārkāpumu kodeksu un citiem tiesību aktiem. Tādējādi, parakstot šo konvenciju, a apriori atzīstam, ka nacionālos tiesību aktu nepieciešams mainīt, kaut prelimināra to caurlūkošana ļauj pārliecināties, ka pilsoņu brīvība un vienlīdzība likuma priekšā, neatkarīgi no dzimuma un dzimumorientācijas, ir nostiprināta visos galvenajos Lietuvas Republikas tiesību aktos. Piemēram, Konstitūcijas 29.pants nosaka, ka "likuma, tiesas vai citu valsts institūciju vai pienākumu priekšā visas personas ir vienlīdzīgas", ka "cilvēktiesības nedrīkst kādu ierobežot vai piešķirt kādam papildu privilēģijas viņa dzimuma, rases, tautības, valodas, izcelsmes, sociālā stāvokļa, ticības, pārliecības vai uzskatu dēļ".
Pilsoņu nediskriminēšanas, brīvības un vienlīdzības principi nostiprināti arī citos Konstitūcijas pantos: "ģimene ir sabiedrības un valsts pamats. Laulāto tiesības ģimenē ir vienlīdzīgas" (38.pants); "pilsoņiem ir tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi amatiem valsts dienestā" (33.pants); "domas, apziņas un reliģiskās pārliecības iekšējās izpausmes nav ierobežojamas" (26.pants); "katrs cilvēks var brīvi izvēlēties nodarbošanos vai arodu un katram cilvēkam ir tiesības strādāt piemērotos, drošos un veselībai nekaitīgos darba apstākļos, saņemt taisnīgu atalgojumu un sociālo aizsardzību bezdarba gadījumā" (48.pants).
Tātad Konstitūcija nediskriminē personu vai kādu cilvēku grupu nekādā veidā, arī ne pēc cilvēka dzimuma vai seksuālās orientācijas.
LR Kriminālkodeksā, Civilkodeksā un Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir noteikta atbildība par diskriminācijas aizlieguma pārkāpšanu. Piemēram, Kriminālkodeksa (turpmāk tekstā - KK) 169.pantā noteikta atbildība par diskriminēšanu tautības, rases, dzimuma, reliģijas vai piederības kādai sociālai grupai dēļ. KK 170.panta 1.daļā – "par nolūku izplatīt, izgatavot, iegūt, pārsūtīt, pārvadāt vai uzglabāt tādus priekšmetus, kuros zaimota, nicināta, kurināts naids vai izteikts aicinājums diskriminēt kādu sociālu grupu vai tai piederošu personu viņa dzimuma, seksuālās orientācijas, pārliecības vai uzskatu dēļ vai izteikts aicinājums uz vardarbību, fizisku izrēķināšanos ar tādu sociālo grupu vai tai piederošu personu". KK 170.panta 2.daļā noteikta atbildība par atklātu zaimošanu, noniecināšanu, naida kurināšanu vai aicinājumu diskriminēt kādu sociālo grupu vai tai piederošu personu tās dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ. Konkrēta atbildība par diskriminēšanu dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ noteikta arī KK 170.panta. 1.daļā.
Turklāt KK 60.panta 1.daļas 12.punktā noteiks, ka noziedzīgu nodarījumu izdarīšana saistībā ar naidu pret kādu sociālo grupu vai tai piederošu personu tās vecuma, dzimuma, seksuālās orientācijas dēļ vērtējama kā atbildību pastiprinoši apstākļi. Kriminālkodeksa Sevišķajā daļā noteikta atbildība par noziedzīgiem nodarījumiem pret cilvēci un kara noziegumiem, noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti pret personu tās dzimuma vai citu motīvu dēļ (100.un 193.pants). Kriminālkodeksā ir XXA daļa "Noziedzīgi nodarījumi pret cilvēka seksuālās pašnoteikšanās brīvību un dzimumneaizskaramību". KK 13., 129., 135., 138., 147., 150., 151., 152., 154., 155., 157. pantā noteikta atbildība par seksuālu vardarbību, uzmākšanos, izmantošanu un personas pazemošanu.
Seims ir pieņēmis KK grozījumus, kuros par 145., 149., 150. un 151. pantā minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu (vardarbība ģimenē) pirmstiesas izmeklēšana uzsākama bez cietušā sūdzības vai pārstāvja iesnieguma. Tas pats attiecināms arī uz 148., 152. un 165.pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem (vardarbība ģimenē), analoģiski papildinot Kriminālprocesa kodeksa 409.pantu ar 3 jaunām daļām.
Pilsoņu līdztiesība tāpat ir nostiprināta arī LR Civilkodeksā (turpmāk tekstā - CK). Tā 3.156 pantā ir noteikts, ka tēva un mātes tiesības un pienākumi pret saviem bērniem ir vienlīdzīgi; vecākiem ir vienlīdzīgas tiesības un pienākumi attiecībā pret saviem bērniem, neatkarīgi no tā, vai viņi dzimuši laulātiem vai nelaulātiem vecākiem. Šajā kodeksā norādīts, ka laulība dibināma pēc sievietes un vīrieša brīvas gribas. "Jebkādi draudi, piespiešana, maldināšana vai citi brīvas izvēles ierobežojumi ir pamats, lai uzskatītu laulību par spēkā neesošu" (CK 3.13.pants). Kodeksā arī noradīts, "ka par bērnu audzināšanu un pieskatīšanu vecāki atbild kopīgi un viņu tiesības un pienākumi ir vienlīdzīgi" (3.159.pants); ka "bērnam vārds (vārdi) dodams pēc vecāku vienošanās, bet tēvam un mātei nespējot vienoties par bērna vārdu, vārds bērnam dodams ar tiesas lēmumu" 3.167.pants). Analoģiski abiem vecākiem ir vienlīdzīgas tiesības bērna uzvārda noteikšanā (3.167.pants). "Tēvam vai mātei, pie kura dzīvo bērni, nav tiesību liegt otram no vecākiem tikties ar bērniem un piedalīties viņu audzināšanā"(170.pants).
CK ir nostiprināta arī izvēles brīvībā stāties laulībā. Tajā (3.299.pantā) norādīts, ka "lūgums reģistrēt laulību zaudē spēku, ja vismaz viens no iesnieguma iesniedzējiem norādītajā laikā neierodas laulību reģistrēt, vai arī atsauc pieteikumu". Turklāt ar šo tiesību aktu ir nostiprinātas vienlīdzīgas tiesības arī civillaulībā dzīvojošiem pāriem - viņu kopīgi iegūtā un lietotā manta dalās/pieder abiem līdzīgās daļās (3.234.pants).
Administratīvo pārkāpumu kodeksā (APK) tāpat ir noteikts, ka "Administratīvo pārkāpumu lietas tiek izskatītas, ievērojot principu ka visas personas ir vienlīdzīgas likuma un institūcijas, kas izskata lietu, priekšā neatkarīgi no viņu izcelšanās, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīvesvietas un citiem apstākļiem" (252.pants).
Vienlīdzīgas pilsoņu tiesības un brīvības nodrošina arī lietu izskatīšana tiesās, ko nosaka LR Kriminālprocesa kodekss (turpmāk tekstā - KPK), LR Civilprocesa kodekss (turpmāk tekstā - CPK) un LR Administratīvā procesa likums (turpmāk tekstā - APL). Piemēram, LR KPK 6.pants nosaka, ka "tiesiskums lietu izskatīšanā nodrošināms, ievērojot principu, ka visas personas ir vienlīdzīgas likuma un institūcijas, kas izskata lietu, priekšā neatkarīgi no viņu izcelšanās, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma ... un citiem apstākļiem". Tajā norādīts, ka „aizliegts kādam piešķirt privilēģijas vai noteikt ierobežojumus ... viņa personisko īpašību, sociālā vai mantiskā stāvokļa dēļ" (252.pants).
Analoģiski pilsoņu vienlīdzības principi ir nostiprināti LR CPK, kura 6.pantā ir noradīts, ka "tiesiskums civillietās tiek īstenots, tiesai ievērojot principu, ka visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā, neatkarīgi no viņu dzimuma, rases, tautības [...] un citiem apstākļiem." LR APL 6.pants tāpat norāda, ka "tiesiskums administratīvo pārkāpumu lietās tiek īstenots, ievērojot principu, ka visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā, neatkarīgi no viņu dzimuma, rases, tautības [...] un citiem apstākļiem."
Lietuvas valdības uzņemtās saistības – pārmērīgas
Tātad, pat cītīgi meklējot no sieviešu tiesību viedokļa diskriminējošas nostādnes LR pamata tiesību aktos, tādas nav atrodams. Gluži pretēji, valstī diskriminācijas novēršanai spēkā ir divi likumi: Lietuvas Republikas Vienlīdzīgu iespēju likums un Sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu iespēju likums. Minētie likumi atbilst starptautisko tiesību normām. Abi likumi iedzīvina Lietuvas Republikas Konstitūcijā nostiprināto vīriešu un sieviešu līdztiesību, aizliedz jebkādu diskrimināciju personas dzimuma dēļ, paredz nostiprināt personu vienlīdzību un aizliedz ierobežot cilvēka tiesības vai piešķirt tam kādas privilēģijas viņa dzimuma, pārliecības vai citu atšķirību dēļ.
Šie likumi iedzīvina Eiropas Savienības tiesību un starptautisko tiesību aktu nostādnes, detalizēti reglamentējot sieviešu tiesības, nosakot atbildību par šo tiesību pārkāpšanu. Piemēram, Vienlīdzīgu iespēju likuma 5.pants nosaka, ka valsts un pašvaldību institūcijām un iestādēm ir jānodrošina, ka pilsoņiem visos tiesību aktos tiek garantētas vienlīdzīgas tiesības un iespēja neatkarīgi no viņu dzimuma un seksuālās orientācijas. Likums nosaka pienākumu īstenot vienlīdzīgas iespējas izglītībā un zinātnē (6.pants), nosaka prasības darba devējam, tai skaitā valsts dienestā (7.pants), nosaka vienlīdzīgas iespējas patērētāju tiesību aizsardzības jomā (8.pants), aizliedz jebkādu diskrimināciju dzimuma vai dzimumorientācijas dēļ personu dalībai vai uzņemšanai darba devēju darba ņēmēju un citās organizācijās (9.pants).
Analoģiskas dzimumu līdztiesības nostādnes noteiktas Sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu iespēju likumā. Piemēram, tā 3.pantā noteikts, ka valsts un pašvaldību institūcijām ir pienākums savos tiesību aktos nostiprināt vienādas tiesības sievietēm un vīriešiem. Bet par šo tiesību pārkāpumu uzskatāma jebkura darbība vai izturēšanās, kuras dēļ persona ir diskriminēta tās dzimuma dēļ (6.pants).
Šie likumi ir īpaši tādēļ, ka to īstenošanu uzrauga speciāla Vienlīdzīgu iespēju kontroles institūcija, pie kuras ir izveidota Vienlīdzīgu iespēju kontroles padome.
2011.gadā pieņemts LR Likums aizsardzībai no vardarbības ģimenē/tuvākajā sociālajā vidē, kura mērķis ir aizsargāt vājāko dzimumu – sievieti - no vardarbības tuvākajā sociālajā vidē (ģimenē), jo tradicionāli tiek uzskatīts, ka sieviete ir fiziski vājāka par vīrieti.
Atliek piebilst, ka Lietuvā (Viļņā) ir nodibināts un sekmīgi darbojas Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE). Tādējādi valdības uzņemtās saistības mainīt iepriekš aplūkotos tiesību aktus dzimumu diskriminācijas novēršanas nolūkā acīmredzami ir pārspīlētas.
Konvencijas nostādņu problemātiskums
Cita starpā vairākas Stambulas konvencijas nostādnes rada pamatotas šaubas par paša cilvēktiesību jēdziena izpratni un līdzekļiem to īstenošanai. Vispirms uzkrītoša ir konvencijā plaši izvērstā diskriminācijas interpretācija. Ja pirmajā ANO Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) norādīts, ka "jēdziens" diskriminācija attiecībā uz sievietēm apzīmē jebkādu atšķirību, izņēmumu vai ierobežojumu pēc dzimuma pazīmes, kas samazina vai likvidē cilvēka tiesību un pamatbrīvību atzīšanu..." (1.pants), tad Stambulas konvencijā jau apgalvots, ka sieviešu diskriminācija ietver arī visus ar dzimumu saistītus vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas (3.pants).
Saprotams, ka psiholoģiskā kaitējuma vai citu iespējamu ciešanu pierādīšana ir ļoti problemātiska, tādēļ izvērstā vardarbības izpratne (fiziskās, dzimuma, psiholoģiskās, ekonomiskās vai citas ciešanas) tiesnešiem var radīt pamatotu apjukumu.
Pašreizējais LR Kriminālkodekss paredz sodu par jebkuru vardarbību pret personām, neatkarīgi no tās veida vai dzimuma (vīrieša, sievietes) perspektīvas. Savukārt plašāka diskriminācijas interpretācija konvencijā cenšas panākt atšķirīgu atbildību un sodu par vardarbību tieši no sievietes perspektīvas.
Minēto nostādi ieviešot nacionālajā tiesību sistēmā, neizbēgami tiktu deklarēta viena dzimuma ekskluzivitāte un otra diskriminācija uz dzimuma pamata, kas ir pretrunā Lietuvas valsts pieņemtām starptautiskām prasībām un ratificētām cilvēktiesību konvencijām. Piemēram, ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā teikts, ka "katram cilvēkam jābūt apveltītam ar visām tiesībām un visām brīvībām, kas pasludinātas šajā deklarācijā, neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai citas izcelsmes, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa" (2.pants), ka "visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā, un viņiem ir tiesības uz vienādu likuma aizsardzību bez jebkādas diskriminācijas. Visiem ir tiesības uz vienādu aizsardzību pret jebkādu diskrimināciju, kura pārkāpj šo deklarāciju, un pret jebkuru kūdīšanu uz tādu diskrimināciju" (7.pants).
Eiropas Cilvēktiesību un pamattiesību konvencijā tāpat ir nostiprinātas ikviena cilvēka "tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi, korespondences noslēpumu un dzīvokļa neaizskaramību" (8.pants); "tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību; šīs tiesības ietver arī brīvību mainīt savu reliģisko pārliecību vai ticību un nodoties savai reliģijai vai ticībai kā vienatnē, tā kopā ar citiem, publiski vai privāti, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību" (9.pants). 14.pantā norādīts, ka "šajā Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai mazākumtautībai, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa" (14.pants). Bet 17.pants nosaka, ka "nekas no šajā Konvencijā minētā nevar tikt iztulkots kā jebkādas valsts, grupas vai personas jebkādas tiesības iesaistīties jebkurā darbībā vai veikt jebkuru darbību, kuras mērķis ir likvidēt jebkuras no šeit minētajām tiesībām un brīvībām vai ierobežot tās lielākā mērā nekā tas noteikts šajā Konvencijā".
Analoģiskas saistības Lietuva uzņēmās, parakstīdama Starptautisko paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām, kura 14.panta 1.daļa nosaka, ka "visas personas ir vienlīdzīgas tiesu un tribunālu priekšā". Pakta II daļas 2.pantā Lietuva apņemas "cienīt un nodrošināt visām tās teritorijā un jurisdikcijā esošajām personām šajā Paktā atzītās tiesības neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma ... un citiem apstākļiem." Līdz ar minēto dokumentu valsts ir apņēmusies "nodrošināt vīriešiem un sievietēm vienlīdzīgas tiesības baudīt visas šajā Paktā paredzētās pilsoniskās un politiskās tiesības" (3.pants). Pakta 5.panta 2.daļā pat norādīts, ka "nav pieļaujama kādā šā Pakta dalībvalstī saskaņā ar likumu, konvencijām, noteikumiem vai paražām atzīto vai esošo cilvēka pamattiesību ierobežošana vai samazināšana, aizbildinoties ar to, ka šis Pakts neatzīst minētās tiesības vai, ka tas tās atzīst mazākā apjomā". "Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā, un viņiem ir tiesības bez jebkādas diskriminācijas uz vienādu likuma aizsardzību" (26.pants). No šāda viedokļa likumam ir jāaizliedz jebkura diskriminācija un jānostiprina visiem vienāda un efektīva aizsardzība no diskriminācijas, tai skaitā arī dzimuma, uzskatu vai kādu citu pazīmju dēļ.
Pilsoņu vienlīdzība un jebkādas diskriminācijas aizliegums noteikts arī Lietuvas Republikas Konstitūcijas 29.pantā, kurā norādīts, ka "visi pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, un pret visiem pilsoņiem ir vienlīdzīga attieksme no citu valsts institūciju vai amatpersonu puses. Cilvēktiesības nevar ierobežot vai noteikt kādam privilēģijas viņa dzimuma, rases, tautības, izcelšanās, sociālā stāvokļa, ticības, pārliecības vai uzskatu dēļ".
Tādējādi īpaši izdalot kādu no dzimumiem vai ekskluzīvi akcentējot sieviešu tiesības (ar vislielāko cieņu pret sievietēm - LCTA), neizbēgami tiek pārkāpts dzimumu līdztiesības princips, bet līdz ar to ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām, un arī Lietuvas Republikas Konstitūcijas nostādnes.
Jāuzsver, ka savādāk šo diskrimināciju traktē LR Tieslietu (turpmāk tekstā -TM) un Ārlietu (turpmāk tekstā -ĀM) ministrijas. Savā atbildē "Lietuvas vecāku forumam" šīs ministrijas šā gada (2013) augustā nepārprotami norādīja, ka Stambulas konvencija tiks ratificēta. Komentējot to, ka atsevišķas konvencijas nostādnes ir pretrunā citām Lietuvā spēkā esošām starptautiskām saistībām, ĀM atsaucās uz Konstitucionālās Tiesas (turpmāk tekstā - KT) 1995.gada 24.janvāra slēdzienu, kurā norādīts, ka "pozitīva diskriminācija nevar tikt traktēta kā privilēģiju piešķiršana." KT šajā dokumentā norāda, ka par diskrimināciju nav uzskatāma mazākumtautību, strādājošu māšu un citas īpašās tiesības, kuras traktējamas kā pozitīvā diskriminācija. Ministriju izpratnē tieši tā esot saprotama konvencijā norādītā sieviešu diskriminācija.
Šādu apgalvojumu dēļ nav vērts strīdēties, bet ir svarīgi atzīt, ka ANO CEDAW Konvencija tāpat neuzskata par diskriminējošiem speciālus pasākumus attiecībā pret sievieti māti (4.pants). Tajā pat noteikts "nodrošināt, lai audzināšana ģimenē ietvertu sevī pareizu mātes lomas kā sociālas funkcijas izpratni un vīriešu un sieviešu kopīgas atbildības atzīšanu par savu bērnu audzināšanu un attīstību, ar nosacījumu, ka visos gadījumos bērnu intereses ir dominējošās" (5.pants). Taču atšķirībā no ANO CEDAW Konvencijas, Stambulas Konvencijā mātes loma vispār nav pieminēta.
Turklāt Lietuvā par nicinošas attieksmes paušanu pret mātes lomu vai ģimenes institūtu nevienam pat prātā nav nācis uzsākt kriminālvajāšanu, kā to prasa Stambulas Konvencija attiecībā pret personas diskrimināciju tās bioloģiskā dzimuma, sociālā dzimuma, dzimumorientācijas, dzimuma identitātēs dēļ (4.pants), kaut gan arvien biežākie uzbrukumi mātes lomai un ģimenes institūtam , kas atbilstoši Konstitūcijas 38.pantam veido un ir valsts pamats, likumdevējam patiesi rada ne mazums raižu.
Juridisko jēdzienu kolīzija
Kā minēts, Stambulas Konvencijas definējošajā daļā runāts par psiholoģisko un ekonomisko vardarbību. Nesen Seimā tika reģistrēti grozījumi bērnu tiesību aizsardzības likumos un Likumā par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīti ar vardarbību, radītā kaitējuma atlīdzināšana. Tajos deklarēts vēl viens vardarbības veids – emocionālā vardarbība.
Viļņas Universitātes Dzimtes/Dzimuma studiju centrs apgalvo, ka vardarbība attiecībā pret sievieti ir ļoti izvērsts jēdziens - tā ir fiziskā, psiholoģiskā, seksuālā vardarbība un cilvēka pamešana novārtā, ka psiholoģiskā un emocionālā vardarbība bieži vien ir saistīta ar fizisko vardarbību, kad ar aizskarošiem vārdiem, rīcību, draudiem, aizliegumiem, iebiedēšanu pāridarītājs cenšas upuri sāpināt, iebaidīt vai pakļaut.
Šāda vardarbības izpratne prasa pastāvīgu šī jēdziena izvērsumu, un tās pazīmes norāda uz ievērojami plašāku vardarbības tvērumu, nekā pašreizējā Kriminālkodeksā. Tā , piemēram, KK 145.pantā ir noteikta personas atbildība par draudiem nogalināt vai nodarīt smagus miesa bojājumus. Diemžēl pat tāda veida draudus tiesībaizsardzības iestādēm ir grūti pierādīt. Tādēļ nav šaubu, ka vardarbības izpratnes dažādība (fiziskā, psiholoģiskā, emocionālā, ekonomiskā vardarbība, personas atstāšana novārtā) tikai vēl vairāk apgrūtinās noziedzīgā nodarījuma pierādīšanu.
Uzdevums būtu vieglāks, ja pierādījumi saistībā ar vardarbības izdarīšanu būtu jānodrošina vainīgajai personai, kura izturējusies vardarbīgi. Tādā gadījumā personai būtu jāpierāda, ka tā nav pielietojusi vardarbību, t.i., nav centusies kādu personu pakļaut savai gribai, nav vēlējusies kādam nodarīt psiholoģiskas ciešanas, ka nav atstājusi kādu personu novārtā u.tmldz. (nosauktas darbības, kas Stambulas Konvencijā atzītas par vardarbību).
Pierādījumu nepieciešamība no cietušās personas puses jau ir nostiprināta LR Vienlīdzīgu iespēju likumā, kura 4.pants norāda, ka "tiesās un citās institūcijās, izskatot personu sūdzības vai prasības par diskrimināciju dzimuma, dzimumorientācijas vai citu pazīmju dēļ, prasības iesniedzējam, norādot apstākļus, kas ļauj izdarīt pieņēmumu par tiešas vai netiešas diskriminācijas esamību, tiek prezumēts, ka tiešas vai netiešas diskriminācijas, uzmākšanās fakts ir bijis".
LCTA nav mērķis pierādīt, kādā mērā minētā likuma nostādnes atbilst Lietuvas Konstitūcijas 31.pantam, kas nostiprina personas nevainīguma prezumpciju. Taču nav šaubu, ka, ratificējot Konvenciju un pieņemot atbilstošus grozījumus likumos, mūsu tiesu sistēmā nevainības prezumpcija tiks piemērota retāk.
Sarežģījumus rada arī tas, ka lielāko daļu psiholoģiskās, ekonomiskās vai emocionālās vardarbības gadījumus objektīvi ir grūti izmeklēt, jo slēdziena izdarīšana atkarīga ne vien no varmākas izturēšanās, bet arī no upura pašsajūtas, fiziskā un garīgā stāvokļa. Persona var neadekvāti reaģēt uz citas personas rīcību. Taču likumā noteiktais, ka radītās emocionālās un psiholoģiskās ciešanas vai personas pamešana novārtā uzskatāma par vardarbību, neizbēgami novedīs pie tā, ka būsim spiesti likumiski/juridiski noteikt šādu vardarbības veidu izvērtēšanu, ņemot palīgā psiholoģijas un psihiatrijas zinātnes.
Tās nav pašas svarīgākās mūsu tiesībaizsardzības darbinieku darbības jomas, bet tas nozīmē, ka vairums spriedumu vainīgajām personām būs atkarīgi no lietas izskatītāja kvalifikācijas, pavērsies iespēja manipulēt ar pilsoņu uzvedības traktējumu un ļaunprātīgu izmantošanu. Turklāt Lietuvai jau ir visai iespaidīgs padomju mantojums attiecībā uz psihiatrijas ļaunprātīgu izmantošanu. Jārēķinās, ka kādam var šķist, ka kāda cita persona to pametusi novārtā; ka vienas personas uzvedība var sagādāt psiholoģiskas ciešanas otrai personai; ka vīrieša izturēšanās liek sievietei justies ekonomiski atkarīgai no viņa (ekonomiskā vardarbība). Tādēļ sabiedrībai būs grūts uzdevums uzraudzīt, lai pieminētā "pieredze" netiktu ieviesta arī neatkarīgajā valstī.
Aprakstītās attiecību shēmas atklāj likumdevēja sarežģīto stāvokli, ratificējot Konvenciju. Problemātiski ir jau ir tas vien, ka daudzos gadījumos tiks pārkāptas valsts paražu tiesības. Bet civiltiesību teorētiķis, profesors Valentīns Mikelēns norāda, ka paražu tiesību nozīme pieaug "un šī vide ir saistīta ar aizvien paplašinošos tiesību izpratni - likumdevējs arvien biežāk traktē tiesības plašākā nozīmē, kā dēļ cilvēks var cerēt uz tiesību aizsardzību ne tikai atbilstoši valsts nostādnēm, bet arī paražām un pat morāles normām".
Tiesības un ideoloģija
Īpaša nozīme ir Konvencijas 4.pantam. Ar šo pantu Lietuvas valsts ne tikai apņemas atcelt sievietes diskriminējošos tiesību aktus un praksi, bet arī ieviest instrumentus personu nediskriminēšanai viņu sociālā dzimuma, dzimumorientācijas, dzimumidentitātes un citas statusa dēļ.
Tādējādi, parakstot Konvenciju, valdība ir atzinusi, ka sociālā dzimuma jēdziens ir ietverams valsts tiesību sistēmā un apņemas atcelt sievietes diskriminējošos tiesību aktus vai praksi. Tas neizbēgami pieprasa tiesību aktos norādīt tiesiskās sekas, ar kurām jārēķinās varmākam, jo kamēr to nav likumos, tikmēr nav iespējams ieviest nekādus instrumentus Konvencijā norādītās diskriminācijas personas sociālā dzimuma vai dzimumorientācijas dēļ. Tādējādi valsts tiesību aktos neizbēgami būs indoktrinēts līdz šim nelietots un juridiski nedefinēts jēdziens – sociālais dzimums (angļu val. - gender).
Jauniešu veselības centra "Bendraamžiai" ("Vienaudži") interneta portālā par sociālo dzimumu rakstīts, ka šis jēdziens raksturo vīriešu un sieviešu sociālās normas vai lomas, ka sociālais dzimums – tā ir sociāli konstruēta loma, izturēšanās, uzvedība vai īpašības, ko attiecīgā sabiedrība piešķir sievietēm vai vīriešiem. Tālāk apgalvots, ka dzimumu lomas tiek iemācītas ģimenē, pārņemtas no draugiem, populāriem cilvēkiem, apgūtas reliģijas un kultūras ietekmē, skolās, darbavietās, no reklāmām un plašsaziņas līdzekļiem, ka dominējošais stereotipiskais priekšstats par vīriešiem un sievietēm var būt kaitējošs, jo ierobežo mūsu iespējas attīstīt un izpaust visas mūsu potenciālaā iespējas, intereses un prasmes. Vīrieši un sievietes var manipulēt ar kādu no sociālā dzimuma izpausmēm, lai panāktu to, ko vēlas, visdrīzāk nenodarot nevienam kādu kaitējumu, bet vienlaikus nostiprinot pastāvošos stereotipus (piemēram, sievietes raud vai flirtē, vēloties kaut ko panākt vai saņemt).
Diemžēl, tā kā šādam skatījumam trūkst zinātniska pamatojuma, sociālā dzimuma jēdziens drīzāk pieskaitāms pie sociālās pārliecības, citiem vārdiem sakot, pie sociālās ideoloģijas jomas. Tādēļ pamudinājumi steidzīgi grozīt valsts nacionālos tiesību aktus un Konstitūciju ideoloģijas dēļ, kura nav pārbaudīta ne laikā, ne sociālā praksē, nav pamatoti no sabiedrības interešu viedokļa.
Konvencija noliedz pilsoņu tiesības uz saviem uzskatiem un pārliecību
Kaut arī Konvencijas atbalstītāji apgalvo, ka tā ir ceļvedis sabiedrībai, kurai ir jāpilnveidojas un jāmainās, ka ne visas saistības bez izņēmuma ir jāuzņemas, Konvencijas saturā brīvai interpretācija atvēlēts ļoti maz vietas. Tās 6.pantā noteikts, ka valsts apņemas izmantot tiesiskos un citus instrumentus, lai valstiskā līmenī īstenotu efektīvu, visaptverošu un koordinētu politiku...
Šajā rakstā minētā holistiskā atbilde vardarbībai pret sievietēm nebūtu uztverama burtiski. Jau Konvencijas 11.pantā valsts apņemas atbalstīt datu vākšanu un izpēti par Konvencijā minētajiem vardarbības veidiem, precīzāk sakot, pētījumus par sociāli konstruētām dzimuma lomām, tādējādi veicinot izpratnes par norādīto sociālo dzimuma iedzīvināšanu. Vēl vairāk Konvencijas 12.pantā valsts apņemas veicināt izmaiņas vīriešu un sieviešu sociālās vides un kultūras noteiktajos uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.
Pēdējās prasības visai grūti sasaistīt ar vardarbību pret sievietēm. Mērķis izskaust paražas un tradīcijas, lai vērstos pret šķietamām vīriešiem un sievietēm piešķirtām lomām, nav savietojams ar lietuviešu tautas kultūras, vēsturisko un garīgo vērtību izkopšanu. Lietuviešu un Lietuvā dzīvojošu tautu nacionālo tradīciju izskaušanu grūti sasaistīt arī ar demokrātijas izpratni un personas uzskatu, ticības un pārliecības brīvību. Nav skaidrs, kādā veidā valsts paredz mainīt mācību materiālus, formālās izglītības procesu un mācību programmas, iekļaujot tajās sociālā dzimuma, dzimumorientācijas, dzimumidentitātes un citus personas statusa aspektu, nepārkāpjot pilsoņu tiesības audzināt savus bērnus saskaņā ar savām tikumiskajām un ētiskajām vērtībām un reliģisko pārliecību.
Vispār nav skaidrs, kā valdības uzņemtās saistības sader ar citām valsts uzņemtajām starptautiskajām saistībām, piemēram, ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 26.panta trešajā daļā noteikto, ka "vecākiem ir pirmtiesības izvēlēties, kāda veida izglītību iegūs viņu bērni." Izpildot Konvencijā minētās prasības, valsts ierobežotu Deklarācijā norādītās vecāku tiesības izvēlēties bērnu izglītošanu atbilstoši savai pārliecībai, t.i. tiesības aizsargāt bērnus no vecākiem nepieņemamas informācijas par seksuālo minoritāšu vai dzimumjautājumiem. Turklāt, Starptautiskajā paktā par pilsoņu un politiskajām tiesībām I.daļas 1.pantā noteikts, ka "visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Pamatojoties uz šīm tiesībām, tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību."
Parakstot minēto Paktu, Lietuvas valsts ir atzinusi, ka "ikvienam ir tiesības netraucēti pieturēties pie saviem uzskatiem" (19.pants) un apņēmusies "cienīt vecāku un attiecīgos gadījumos likumīgo aizbildņu brīvību nodrošināt savu bērnu reliģisko un tikumisko audzināšanu saskaņā ar savu pārliecību" (18.pants). Parakstīdama Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, valsts ir apņēmusies "cienīt vecāku un attiecīgos gadījumos likumīgo aizbildņu brīvību izvēlēties saviem bērniem nevien valsts varas orgānu dibinātās skolas, bet arī citas skolas, kas atbilst tam izglītības prasību minimumam, kādu var noteikt vai apstiprināt valsts, un brīvību sekmēt savu bērnu reliģisko un tikumisko audzināšanu saskaņā ar savu pārliecību."
Tāda veidā valdības pārstāvji, uzņemdamies pildīt Stambulas Konvencijas prasības, neievēro tiesiskās paļāvības principu attiecībā pret saviem pilsoņiem. Taču Lietuvas Republikas Seims, izsludinot Konstitucionālo aktu par Lietuvas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (Akts ir saistoša Konstitūcijas daļa), tās preambulā ir norādījis, ka Eiropas Savienība ciena savu dalībvalstu nacionālo patību un konstitucionālās tradīcijas.
Grūti iztēloties, kā likumdevējs spēs saskaņot minētajos starptautiskajos dokumentos Lietuvas pilsoņiem garantēto brīvību rūpēties par savu bērnu tikumisko audzināšanu atbilstoši savai pārliecībai un konstitucionālajām tradīcijām ar Konvencijas 4.un 12.pantā noteiktajām prasībām izskaust tautas paražas un tradīcijas, ieviešot instrumentus, lai mazinātu šķietama personas sociālā dzimuma diskrimināciju.
Jāuzsver, ka Konvencijas nostādnes no nacionālo tiesību aktu viedokļa ir imperatīvas un izteikti kategoriskas, salīdzinot ar citiem starptautiskiem cilvēktiesību aktiem. Satraukumu rada arī tas, ka Konvencija mudina pilsoņus kļūt par ziņu pienesējiem: ikvienai personai, kurai ir zināms par kādu fizisku, emocionālu vai psiholoģisku vardarbību, ir pienākums par to ziņot kompetentām organizācijām vai institūcijām (27.pants). Nav šaubu, ka sūdzību skaits par emocionālu vai psiholoģisku vardarbību palielināsies (to ir grūtāk konstatēt), kad valstīs sāks pieņemt normatīvos aktus un veikt citus pasākumus, lai nodrošinātu to, lai krimināli vai citādi juridiski tiktu sodīta jebkāda nevēlama verbāla, neverbāla vai fiziska seksuālā uzvedība, kuras sekas ir cilvēka cieņas aizskaršana, īpaši tad, ja tiek radīta naidīga, pazemojoša, apkaunojoša vai uzbrūkoša vide (Konvencijas 40.pants).
Pagaidām pamatojums sūdzībām par sieviešu un vīriešu tiesību pārkāpumiem rodams Sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu iespēju likumā, kurā noteiktas seksuālās uzmākšanās sekas. Tajā uzmākšanās traktēta kā aizvainojoša, vārdiska, nevārdiska vai fiziska seksuāla rakstura rīcība attiecībā pret personu, ar kuru ir darba, dienesta vai cita veida pakļautības attiecības. Lieta ierosināma pēc cietušās personas prasības saņemšanas, un persona ir sodāma, ja tā ir "piespiedusi stāties dzimumattiecībās vai citā veidā apmierināt dzimumtieksmi sievieti, kura materiāli vai dienesta stāvokļa/darba attiecību dēļ ir atkarīga no minētās personas" (KK 119.pants). „Izņēmuma gadījumos, ja lietai ir īpaša sabiedriskā nozīme, vai, ja cietusī par Kriminālkodeksā 119.pantā norādīto noziedzīgo nodarījumu vai nu bezpalīdzības stāvokļa, atkarības no noziedzīgā nodarījuma izdarītāja, vai citu iemeslu dēļ nespēj aizstāvēt savas tiesības vai likumiskās intereses, prokuroram ir tiesības ierosināt lietu arī tad, ja sūdzība nav iesniegta".
Jāatzīmē, ka pāris gadu laikā ir izmeklētas tikai dažas šāda veida lietas. Taču, ratificējot Konvenciju un sākot piemērot soda sankcijas par naida izpausmēm no nenoteikta sociālā dzimuma aspekta, sagaidāms, ka ievērojami palielinātos sūdzību, nepamatotu iesniegumu, savstarpēju rēķinu kārtošanas vai ļaunprātīgas izmantošanas lietu skaits.
Nozīmīga ietekme uz Lietuvas tiesu praksi būs arī Konvencijas 47.pantam, kurš nosaka, ka Lietuvas tiesai, pieņemot spriedumu, vajadzēs ņemt vērā citu valstu piespriestos sodus pār šādiem noziedzīgiem nodarījumiem. Šī nostādne sasaista mūsu tiesu spriedumus ar Konvenciju ratificējušo valstu tiesu praksi.
Īpašu uzmanību pelna Konvencijas 55.pants ar nosaukumu "Ex parte un ex officio tiesvedība". Tajā norādīts, ka valsts nodrošina to, ka noziedzīgo nodarījumu izmeklēšana, kas konstatēti saskaņā ar šīs Konvencijas 35., 36., 37., 38. un 39. pantu, un apsūdzības uzturēšana par tiem nav atkarīga vienīgi no vardarbības upura iesniegtā pieteikuma. Tiesai var būt jāturpina process, tai skaitā kriminālvajāšana arī tad, ja vardarbības upuris atsaucis savu liecību vai sūdzību. Citiem vārdiem, persona, pasūdzējusies par psiholoģisko vai emocionālo vardarbību, vairs nevarēs pārtraukt procesu. Tādējādi valsts šāda veida lietās atsakās no samierināšanās instrumenta, kura mērķis ir īstenot taisnīgumu un, izskatot strīdu, atjaunot pušu samierināšanos.
Konvencijas skaidrojumi – nebūtiski
Apšaubāmi ir LR valdības un Ārlietu ministrijas apgalvojumi, ka Konvencijas nostādnes tiks piemērotas tikai atbilstoši Lietuvas Republikas Konstitūcijā nostiprinātajiem principiem un normām, ka starptautiskās tiesības paredz iespēju ar vienpusēju iesniegumu precizēt vienas vai citas Konvencija saturu.
Redzams, ka valdības vadītājs un ārlietu ministrs ir tikuši maldināti, jo valstij kā Konvencijas dalībvalstij nav piešķirtas pilnvaras izvēles kārtībā precizēt kādu no Konvencijas nostādnēm. No valsts iekšējo tiesību viedokļa, nav spēkā neviens likums vai cits tiesību akts, kas ir pretrunā Konstitūcijai (Konstitūcijas 7.pants). Taču no starptautisko tiesību viedokļa, ja starptautisko vienošanos nostādnes ir pretrunā valsts iekšējiem tiesību aktiem, tad valstij ir pienākums īstenot starptautiskās prasības, kā to nosaka 1969.gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 26.pantā nostiprinātais "Pacta sunt servanda" princips („katrs spēkā esošs līgums ir saistošs tā dalībniekiem un ir pildāms godprātīgi"), kā arī Konvencijas 27.pantā nostiprinātais princips, ka „ dalībvalsts nevar atsaukties uz nacionālo tiesību normu prasībām, lai attaisnotu līguma neizpildi".
1999.gada 22.jūnijā Lietuvas Republikas Seims pieņēma Starptautisko vienošanos likumu, kura 11.pants nosaka starptautisko vienošanos saistību principu. Tādējādi valsts, ratificējot Konvenciju, uzņemas izpildīt saistības neatkarīgi no tā, kā Konvencijas nostādnes atbilst valsts iekšējām tiesībām.
Tiesa, Konvencijas 78.pantā noteikts, ka atrunas pieļaujamas šī panta 2. un 3.punktā paredzētajos gadījumos. Izņēmums noteikts attiecībā uz Konvencijas 30.panta 2.punktu, kas nosaka valsts kompensācijas piešķiršanas kārtību cietušajiem. Izņēmums piemērojams arī attiecībā uz Konvencijas 44.panta 3. un 4.punktu, kas nosaka valstu jurisdikciju no noziedzīgā nodarījuma aspekta; attiecībā uz 55.panta 1.punktu, kas nosaka, ka fiziskas vardarbības gadījumā tiesvedība ir turpināma arī tajā gadījumā, ja vardarbības upuris atsaucis savu liecību vai sūdzību; attiecībā uz 58.pantu, kurā atrunāts noilguma iestāšanās periods tiesas procesa ierosināšanai, un attiecībā uz 59.pantu – uzturēšanās statusu.
Kā redzams, tad nosauktās atrunas jeb izņēmuma gadījumi ir nebūtiski. Turklāt Konvencijas 79.pantā norādīts, ka atrunas, kas minētas 78. panta 2. un 3. punktā, ir spēkā piecus gadus kopš dienas, kad šī Konvencija stājusies spēkā attiecībā uz konkrēto Konvencijas dalībvalsti, un, ka vēlāk tās var tikt pagarinātas uz tikpat ilgu termiņu.
Taču nepildīt Konvencijas prasības attiecībā uz sociālo dzimumu vai tradīciju un paražu izskaušanu, valsts nevar.
Konvencijas ieviešanas uzraudzībai izveidota ekspertu grupa vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai (GREVIO – The Group of experts on action against violence against women and domestic violence), kura uzraudzīs, kā dalībvalstis īsteno šo Konvenciju (66.pants). Minētai grupai piešķirtas īpašas tiesības un pilnvaras. Piemēram, GREVIO un to delegāciju locekļiem, kuras dodas valsts vizītēs, ir noteiktas īpašas privilēģijas un imunitāte – viņi bauda imunitāti pret aizturēšanu vai apcietināšanu un personiskās bagāžas konfiscēšanu un imunitāti pret jebkādiem tiesas procesiem, kuri saistīti ar visu, ko viņi teikuši, rakstījuši vai darījuši, pildot savus darba pienākumus.
Tās ir absolūti neaizskaramas personas, pielīdzinātas ārvalstu augstākajām amatpersonām. Neviena cita konvencija, tai skaitā Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, tik stingri nenosaka tās īstenošanu. Piemēram, Orhūsas konvencija par cilvēka pamattiesībām (ANO Eiropas ekonomiskās komitejas Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem") nosaka nesaistošus (nekonfrontējošus, juridiski nesaistošs un konsultatīvas dabas) pasākumus, lai novērtētu atbilstību Konvencijas nosacījumiem (15.pants), kaut gan Orhūsas konvencijas mērķis ir aizsargāt un nodrošināt ikvienas esošās un nākošo paaudžu personai tiesības dzīvot viņa vai viņas veselībai un labklājībai labvēlīgā vidē.
Ir acīmredzami, ka valdības pārstāvji nevar lolot ilūzijas, ka Stambulas Konvencija ir tikai formāls dokuments, ko varēs neīstenot, kā tikai daļēji tiek īstenotas 2001.gadā ratificētā Orhūsas konvencija vai Eiropas Vietējo pašvaldību harta.
Stambulas Konvencija 73.pantā uzsvērts, ka tās nosacījumi "neskar tos valsts tiesību aktus un saistošos starptautiskos instrumentus, kuri ir spēkā vai var stāties spēkā un kuros ir vai var tikt piešķirtas labvēlīgākas tiesības personām, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē". Tas nozīmē, ka valsts Konstitūciju un starptautiskās saistības valsts iekšējās tiesībās var ievērot tikmēr, kamēr tās nav pretrunā Stambulas konvencijai. Tādēļ valdības uzņemtās saistības, lai Konvencijas dēļ izdarītu likumu un Konstitūcijas grozījumus, ir cieši saistītas ar pilsoņu uzskatu brīvības un valsts suverenitātes ierobežošanu, jo likumdevējam nāksies pieņemt lēmumu ne tikai tiesību, bet arī vērtību jautājumos. Šajā gadījumā, atšķirībā no totalitāru valstu prakses, demokrātijas apstākļos vajadzētu vismaz painteresēties par sabiedrības viedokli, jo "Konstitūcijai visi likumi ir jāpakārto ne tikai tādēļ, ka tai ir augstākais juridiskais spēks, bet arī tādēļ, ka tā iemieso tiesības – tautas gribu, kas ir saistoša ne tikai pilsoņiem, bet arī pašam likumdevējam".
Nobeiguma informācija: Konvencija vēl nav spēkā. Tā stāsies spēkā trīs mēnešus no tās dienas, kad to būs ratificējušas desmit valstis, no kurām astoņām jābūt Eiropas Savienības dalībvalstīm. Pēc informācijas augusta sākumā Konvenciju bija ratificējušas četras valstis: Albānija. Melnkalne, Portugāle un Turcija. Pavisam parakstījušas 26 valstis, no tām 17 ES dalībvalstis.
PS: Konvencija stājās spēkā 2014.gada 1.augustā. Igaunija parakstīja Konvenciju 2014.gada 2.decembrī.