Francijā, Lielbritānijā, Vācijā, ASV un gandrīz jebkurā citā pasaules valstī valdības politika ir sacīt, ka visiem uzbrukumiem, kas paveikti Muhameda vārdā, "nav nekādas saistības ar islāmu". To teica Džordžs Bušs jaunākais pēc 11. septembra teroraktiem, Tonijs Blērs pēc 7. jūlija teroraktiem un Tonijs Abots pēc Sidnejas uzbrukumiem. To sacīja Deivids Kamerons, kad divi ekstrēmisti nogrieza armijas bundzinieka Lī Rigbija galvu Londonā, kad "Džihāda Džons" nogrieza palīdzības strādnieka Alana Heninga galvu "Islāma valstī", un tad, kad islāma ekstrēmisti uzbruka Kenijas tirgum, nošķīra musulmaņus no kristiešiem un tos nošāva. Un, protams, to teica prezidents Fransuā Olands pēc žurnālistu un ebreju noslepkavošanas Parīzē.**
Visi šie līderi kļūdās. Privāti viņi un viņu vecākie padomnieki bieži atzīstas, ka viņi melo. Simpātiskākais izskaidrojums tam ir tāds, ka viņi stāsta "cēlos melus", kurus izprovocējušas bailes, ka mēs – parastā sabiedrība – esam linčotāji, kas to vien gaida. "Cēls" vai nē, bet šie meli ir kļūda.
Pirmkārt, tāpēc, ka parastā sabiedrība netic politiķiem un var pati izlasīt rakstus un grāmatas par islāmu. Otrkārt, tāpēc, ka šie meli neļauj uztvert draudus, ar kuriem mēs saskaramies. Treškārt, tāpēc, ka ļauj musulmaņiem izvairīties no tā, lai tiktu galā ar sliktajām tradīcijām viņu pašu reliģijā. Ceturtkārt, tāpēc, ka valdošajiem politiķiem ir jārisina šie jautājumi, citādi kādu dienu sabiedrība patiešām pārsteigs politiķus ar savu rīcību.
Ja politiķus tiešām uztrauc sabiedrības reakcija, viņiem vajadzētu atgādināt, ka nedrīkst vainot miermīlīgos musulmaņus par džihādistu rīcību, lai cīnītos pret galveno problēmu – radikālo islāmu. Citādi reakcijas problēma var pieaugt.
Tomēr šodien mūsu politiskā elite uzkurina gan cēloni, gan sekas. Jo patiesība ir visu acu priekšā. Apgalvot, ka cilvēkiem, kas ar nāvi soda citus par islāma zaimošanu un kliedz "Allāhs ir visvarens", "nav nekādas saistības ar islāmu" ir neprāts. Jo islāmistu vardarbībai ir tieša saistība ar islāmu – tā ļaunāko versiju, protams, bet tomēr islāmu. Plaisa šajā dezinformācijas sienā tika izsista, kad Sadžids Džavids, kurš ir vienīgais musulmanis Lielbritānijas valdībā, pēc Parīzes uzbrukumiem teica BBC: "Vienkāršākā atbilde būtu sacīt, ka tam nav nekādas saistības ar islāmu vai musulmaņiem, un tas arī viss. Tas būtu vienkāršoti un nepareizi". Diemžēl viņš turpināja ar otru vienkāršotāku lietu, ko kāds var pateikt: "Šie cilvēki izmanto islāmu, miermīlīgu reliģiju, savām aktivitātēm."
Šeit mēs nonākam pie problēmas būtības. Mēs esam pavadījuši pēdējos 15 gadus, cenšoties no tā izvairīties: islāms nav miermīlīga reliģija. Neviena reliģija nav, bet islāms it īpaši nav. Tā nav, kā daži slikti informēti cilvēki saka, tīri kara reliģija. Korānā ir daudz miermīlīgu vārsmu, un pēc tām – par laimi mums – dzīvo vairums musulmaņu. Bet tā nekādā gadījumā nav tikai miera reliģija.
Es to nesaku, jo ienīstu islāmu, man arī nav ļaunu nodomu pret musulmaņiem, bet gan tāpēc, ka tā ir viegli pārbaudāma un tekstos balstīta patiesība. Kamēr mēs to nepieņemsim, mēs nekad nesakausim vardarbību, bet riskējam, ka visa sabiedrība nostāsies pret islāmu, un mēs būsim pametuši novārtā tos musulmaņus, kuri izmisīgi cenšas modernizēt, reformēt un padarīt ne-burtisku savu ticību. Un pats svarīgākais – mēs atstājam novārtā mūsu pašu vārda brīvības un vēsturiskās izpētes tradīciju un ļaujam vienai reliģijai iegūt neticamas priekšrocības ideju brīvajā tirgū.
Nav pārsteidzoši, ka politiķi ir centušies izvairīties no debatēm, vērpjot melus. Pasaule būtu bezgalīgi drošāka vieta, ja vēsturiskais Muhameds būtu uzvedies vairāk kā Buda vai Jēzus. Bet viņš tā nedarīja, un pēdējos gados par to ir pārliecinājies arvien lielāks skaits cilvēku – gan musulmaņu, gan nemusulmaņu. Bet modernās kritiskās izpētes process, kas ir ķēries klāt islāmam, ir izrādījies neticami sāpīgs.
"Komiksu kari", kas sākās, kad Dānijas laikraksts "Jyllands Posten" 2005. gadā publicēja karikatūru virkni, ir daļa no tā. Bet Flemings Rouzs, kurš pasūtīja šīs karikatūras, ir teicis, ka Rietumos joprojām ir liela neziņa par to, ko tādi cilvēki kā "Charlie Hebdo" slepkavas cenšas paveikt. Un mēs turpinām tajā visā iekulties. Rouzs teica, ka "es gribētu, kaut mēs to būtu risinājuši pirms deviņiem gadiem".
Pretēji politiskās elites uzskatiem, "Charlie Hebdo" slepkavas nebija lunātiķi bez motīva, bet gan ļoti motivēti ekstrēmisti, kuri vēlējās uzspiest likumus par islāma zaimošanu 21. gadsimta Eiropai. Ja tu nesaproti viņu ideoloģiju, tad tu nevari nedz izprast, nedz novērst šādus uzbrukumus. Nedz arī bez islāma vēstures zināšanām varētu saprast to, kāpēc gan Mumbajā, gan Parīzē islāmisti vienmēr uzbrūk ebrejiem.
Protams, daži cilvēki ir gatavi atdot daļu no mūsu tiesībām. Rouzs savā grāmatā par Dānijas karikatūru skandālu "Klusuma tirānija" raksta, ka pastāv pieņēmums: daudzveidīgāka sabiedrība pieprasa lielākus runas brīvības ierobežojumus, nevis otrādi – jo daudzveidīgāka sabiedrība, jo daudzveidīgāka var būt tava izteiksme. Tās nav tikai karikatūras, bet gan vesela izpētes sistēma, kas ir izslēgta Rietumos ar iebiedēšanu vai apgalvojumiem par aizvainošanu. Rezultātā mūsdienu Eiropā islāms ne tikai nesaņem kritiku, bet gan iegūst tādu brīvību, kas nav godīga pret citām reliģijām.
Naktī pēc "Charlie Hebdo" uzbrukuma es ierakstīju Radio 4 programmu. Es diskutēju ar jauku musulmaņu vīrieti, kurš darbojas ekstrēmistu deradikalizācijā. Mūsu uzskati sakrita teju visā. Bet vienā brīdī viņš teica, ka Muhameds nekad neiebilda saviem kritiķiem, tāpēc musulmaņiem nevajadzētu reaģēt uz šādām karikatūrām.
Par Muhamedu var teikt daudzas labas lietas, bet es uzskatīju, ka šādi apgalvojumi ir pārdroši, un minēju tikai vienu piemēru, kad Muhameds atbildēja savam kritiķim. Asma bint Marvana bija dzejniece, kura izsmēja pravieti. Tā rezultātā viņa tika nogalināta. Tas ir pieminēts islāma tekstos. Tā man nav problēma. Bet es nesaprotu, kāpēc tā ir problēma cienījamiem musulmaņiem. Brīdī, kad es to pateicu, mans musulmaņu kolēģis zaudēja kontroli. Kā es uzdrošinos to apgalvot? Es atbildēju, kas tas ir minēts Hadīta tekstos, bet viņš atbildēja, ka tas ir viltojums un viņš to nepacietīs. Viņš atteicās turpināt diskusiju, ja vien to neizņems no ieraksta. BBC komanda piekrita un man bija jāmeklē cits veids, kā pamatot šo pašu domu, jo raidījums šo "aizvainojošo" faktu izņēma laukā.
Es nevaru iedomāties nevienu citu diskusiju par reliģiju, kur kas tāds varētu notikt, bet tas ir pilnīgi normāli, runājot par islāmu. Tajā reizē es izvēlējos vienu piemēru, bet es arī varēju izvēlēties daudzus citus, piemēram, simtiem ebreju, kuriem Muhameds nocirta galvas pats ar savu roku. Tas ir atrodams islāma avotos. Es to neesmu izdomājis. To racionāli skaidrot reiz bija musulmaņu problēma, bet tagad tā ir mūsu visu problēma, jo ir cilvēki, kas šādu rīcību atdarina. Kāpēc cilvēkiem brīvajā pasaulē būtu jāmelo par to, ko var izlasīt vēsturiskos tekstos?
Mēs visi gribētu, lai šādu tradīciju nebūtu, bet tās ir, un tam ir nopietnas sekas, kas skar mūs visus. Mēs visi varam piekrist, ka kristietības vēsture nav bijusi bez asinsizliešanas. Bet ir vērts pajautāt, vai tā būtu vai nebūtu bijusi mazāk asiņaina, ja Jēzus nevis būtu teicis saviem sekotājiem "pagriezt otru vaigu", bet gan kaut reizi būtu sacījis, ka neticīgie ir jānoslepkavo un tiem ir jānocērt galvas.
Tā ir islāma problēma, kas musulmaņiem būs jāatrisina. To varētu darīt procesā, kas liek viņiem uztvert viņu pamata tekstus mazāk burtiski vai arī liek izvēlēties intelektuāli pieņemamās vārsmas. Vai arī prominentiem garīgajiem līderiem vajadzētu apvienoties, lai pasludinātu ekstrēmistus par ne-musulmaņiem. Bet nav lielas cerības, ka tas varētu notikt. Azhara universitātē Kairā tika pasludināts, ka "Islāma valsts" locekļi ir teroristi, bet tomēr nav ķeceri.
Mēs esam iztērējuši pēdējos 15 gadus, iztēlojoties lietas par islāmu – sarežģītu reliģiju ar konkurējošām interpretācijām. Tā ir taisnība, ka vairums musulmaņu dzīvo miermīlīgi. Bet ievērojama daļa (vairumā aptauju – ap 15% un vairāk) seko tā daudz radikālākajai versijai. Atlikušie seko reliģijai, kam pašreizējā formā lielā mērā nav stabila pamata. Tā vienmēr ir bijusi musulmaņu reformistu problēma. Bet masu imigrācijas Rietumos un vispasaules islāma fundamentālisma atdzimšanas rezultātā nu tā ir mūsu visu problēma. Lai būtu kaut nelielas izredzes ar to tikt galā, mums ir jāpamostas un jāsaprot, kas tas patiesībā ir.
* Tulkots no http://www.spectator.co.uk/2015/01/religion-of-peace-is-not-a-harmless-platitude
** Raksts tapis pirms asiņainajiem Parīzes teroraktiem novembrī, taču redzams, ka šī retorika ir saglabājusies.