Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Īpašuma tiesības iegūšana uz noķertu vai nogalinātu savvaļas dzīvnieku neatkarājas no tam, vai tas noķerts vai.." (no 935. panta); "Ja atrasta lieta ir tāda, kas, ilgāk glabājot, var maitāties vai kļūt nevērtīgāka, tad.. " (no 946. panta); "Gadījumos, kad prasība pret trešo personu par kustamas lietas atdošanu nav pielaižama jau aiz kādiem citiem iemesliem.. " (no 1005. panta).

Tā varētu turpināt vēl un vēl. Kāpēc valsts juridiskajā valodā tik novecojuši vārdi? Mūslaiku neatkarīgajā Latvijā bija nepieciešams iespējami ātri sakārtot likumdošanu, tostarp – atjaunot Civillikumu, tālab steigšus juridisks spēks atkal tika piešķirts 1937. gada Civillikumam, pieverot acis uz tādu "sīkumu" kā valoda. Un tā – laiks iet, bet mēs joprojām dzīvojam 20. gadsimta pirmajā pusē!

Reizēm valodas sakarā esmu domājusi arī, lūk, par ko: ja mūsu tautieši, kas te dzīvoja pirms 100 gadiem, nokļūtu kādā šo laiku sapulcē, vai viņi maz saprastu, par ko tur runā? Jo, raugi, tā vietā, lai sazinātos, mēs tagad komunicējam. Tā vietā, lai darītu darbus, mēs realizējam projektus. Un tā joprojām.

Man ir kāds paziņa, kurš mēdz ravēt citu nepareizi lietotu latviešu valodu. Taču, klausoties, kā viņš pats vada sanāksmes, dzirdu gan aicinājumu stādīties priekšā, gan secinājumu, ka ar to tad arī darba kārtība ir izsmelta. Tas nozīmē vien to, ka valodas usne mūsos vai ikvienā ir dziļi, dziļi iesakņojusies, tikai otrā tā vieglāk pamanāma nekā sevī.

Kālab par to visu rakstu? Uz šīm pārdomām mani pamudināja nesen izlasīts jaunā mūziķa Jāņa Hol¬šteina (Goran Gora) izteikums: "Esam kļuvuši globāli, mūsu valodā ienāk anglicismi un barbarismi, bet tāda ir nākotne. Mēs nevaram dzīvot Endzelīna laika latviešu valodā. Ar tiem jāmēģina sadzīvot, jo, mēģinot tos izskaust, rodas dubults spēks."

Par dubulto spēku piekrītu. Tomēr tik viegli padoties gan negribu!