Tomēr tumšie vakari un mitrais gaiss liek iedzīvotājiem ieslēgt apkures sistēmas, lai padarītu drūmos rudens vakarus mīlīgākus. Pierīgā daudzas mājas apkurina ar malku, briketēm, granulām – ar uguni. Un daudzas mājas nesagaida pavasari. Uguns ir bīstama un neprognozējama – to atzinuši jau mūsu senči.
Ik dienu ziņās lasām un dzirdam par ugunsgrēkiem, kuros cilvēki zaudējuši visu savu iedzīvi un dzīvesvietu. Bet bieži vien arī – dzīvību. Pavisam nesen ugunsgrēkā Kalngalē dzīvību zaudēja jauna sieviete. Rīgā aizdegusies sociālā māja. Ķekavā bez mājas palicis sirmgalvis, Mālpilī – trīs bērnu ģimene. Vēl un vēl var lasīt par bīstamo uguni.
Mēs mācām bērniem nespēlēties ar uguni un, protams, arī paši to nedarām. Taču ugunsgrēki turpina plosīties. Viena neuzmanības kļūda, pavirša attieksme var izpostīt daudz, var atņemt vēl vairāk. Lai cik moderna būtu apkures sistēma, no nelaimes nav pasargāts neviens.
Un to saprot vairums iedzīvotāju. Kad dzirdam par kārtējo uguns traģēdiju, drīz vien arī dzirdam par kaimiņiem, novadniekiem un svešiniekiem, kas steidzas palīgā ugunsgrēkā cietušajiem. Līdzcilvēki nestāv vienaldzīgi malā, bet steidzas palīdzēt: kāds piedāvā pagaidu mitekli, kāds gultu, kāds apģērbu un traukus, bet kāds – naudu jaunas mājas būvniecībai.
Tas ir nenovērtējams atbalsts, ko sabiedrība sniedz ugunsnelaimē nokļuvušajiem. Latvieši saka: dalīta bēda ir pusbēda. Tieši to var teikt, kad izdzirdam, ka palīgā atsteidzies viss ciems. Vispirms jau svarīgs ir morālais atbalsts un apziņa, ka neesi savā nelaimē viens un pamests, ka apkārt ir līdzcilvēki, kas pasniedz roku, atbalsta, mierina. Un tad arī cietušie var pateikt: "Labi, ka esam visi dzīvi, pārējo sagādāsim no jauna – māju uzcelsim, iedzīvi nopirksim!"
Šā gada rudens mūs lutina ar siltu laiku, un daudzviet mežos vēl var atrast gailenes, bet citiem dārzā zied rozes.