Ar izjokošanu gan gāja švakāk, bet konfektes garšoja visiem. Daži saldumu mednieki patiešām bija pacentušies un maskas sarūpējuši visai baismīgas. Kad seju rotā nezvēra maska vai esi pārģērbies par kādu briesmoni, protams, parādās arī drosme skaļi bļaut un pieprasīt saldumus.
Jāatzīst, man šī tradīcija šķiet samērā muļķīga un pat blāva salīdzinājumā ar krāšņajām budēļu maskām vai gaiļu astēm Mārtiņdienas karnevālā, ko parasti papildina pašcepti gardumi un rudens veltes. Tomēr varu saprast arī bērnus, kas labprātāk priekšroku dod ārzemju tradīcijām – veikalu plaukti pilni ar ķēmīgiem svečturiem, arī izgrebtie, spīdošie ķirbji izskatās vilinoši Te Mārtiņdienas mārketings pamatīgi atpaliek. Kuram tad negaršo konfektes, turklāt daudziem no šiem bērneļiem dienas tumšajās stundās vecāki ārpus mājas nemaz neļauj atrasties.
Interesanti, ka katrā bariņā bija arī bērns, kurš klusi stāvēja maliņā – uzvilcis masku, nokautrējies un konfektes skaļi neprasīja. Šos bērnus es saprotu vislabāk – latvietis jau vairāk ir strādātājs, nevis diedelētājs. Tāpēc ceru, ka nākamgad šie bērniņi tomēr izvēlēsies palikt mājās, un svinēs svētkus desmit dienas vēlāk – Mārtiņos.
Kā jau tas bija prognozējams, arī šogad Rīgas nomalē 31. oktobra novakare pagāja visai skaļi – bravūrīgi un maskās tērpi bērni cits pēc cita klauvējās pie durvīm, protams, neaizmirstot amerikāņu filmās noskatīto frāzi: "Saldumus vai izjokosim!", kas piederas nevieniem citiem svētkiem kā tikai Helovīnam jeb Visu svēto dienas priekšvakaram.