Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Ar iesnām vai īgnumu, bet visam pa virsu – tīs Latviju arvien lielākā tumsā. Lai pretotos šai drūmajai parādībai, aizvadītajā nedēļas nogalē devos uz gaismas veikaliem un meklēju vairāk gaišuma. Atradu pat trīs lampas. Nu ir cits gaišums. Šķiet, tomēr bija vērts visu dienu malt daudzos un vienveidīgos Rīgas lampu veikalus, lai nonāktu pie īstajiem gaismekļiem. Atbraucot mājās, secināju, ka aizmirsies iegādāt āķīšus, ar ko lampas piestiprināt to vietā griestos. Ātrāk uz veikalu – kamēr vēl nav tumšs. Tikai trešajā no būvniecības veikaliem piemērots āķītis bija. Komplektā pat divi par nepilnu latu, bet jāapbrauc bija vai puse Rīgas. Un aiz loga jau piķa melna nakts. Pēc krietnas darbošanās ar kabatas lukturīša un sievas palīdzību, visas trīs lampas bija nokļuvušas savās vietās. Nu patiešām ir vairāk gaišuma, bet tumsai ir par dažiem stūrīšiem mazāk, kur patverties. Pat no kamīna skursteņa tumsu rudenī prasās izkurināt laukā. Novembris ir īpaši piemērots laiks Latvijas leģendāri čīkstošajiem iedzīvotājiem. Īdzīgi vai ne, tomēr arī viņiem ir savas metodes, kā novembri padarīt gaišāku. Cilvēki iet ar svecītēm uz kapiem, piemin tautas varoņus Lāčplēša dienā, ieliekot svecīti logā vai pat dodoties lāpu gājienā, kā arī 18. novembrī iesprauž pa svecītei iedomātā valsts gadadienas kūkā – kaut sniegā, ja Dievs tādu jau ir devis, vai vēro salūtu. Tas arī ir āķītis gaismai. Un kā gan cilvēki spētu novērtēt pavasari, ja nepavisam nebūtu rudens drūmuma.