Taču tāds ir arī galdauts, kas kā pirmais sniegs nogūlies pār pusdienu galdu svētku reizē. Bet var taču nemērīt dzimtās zemes mīlestību galdautos, pie atloka piespraužamās lentītēs un Daugavmalā aizdegto svecīšu skaitā. Varbūt patriotisms nemaz nav no tām lietām, ar kurām mērīties un izrādīties.
Viena cilvēka patriotisms nav labāks par cita tad, ja ir mazs un plāns kā mobilais telefons, bet nav pārāks arī tad, ja ir liels kā pamatīgs džips. Dzimtās vietas mīlestību arī salūtā neizteiksi. Un nav vajadzības to izteikt arvien jaunos pieminekļos, kā RAA saka Valsts prezidenta padomniece ekonomikas jautājumos Elīna Egle. Ceļot pieminekļus traģiskajai tautas pagātnei, varbūt nemaz nepaliek vietas veiksmīgai valsts nākotnei. Domāju, tautas garu vislabāk izjust apkārtējos cilvēkos, – tēlnieks Uldis Sterģis atzīst, ka barikāžu laika veiksmīgākais piemineklis ir paši cilvēki. Pieminekļi lai paliek vēsturei, bet tālāk jādzīvo dzīviem cilvēkiem. Traģiskās izjūtas, ko izvelkam no senču pūra lādes un gultas apakšas ik gadu noteiktos datumos, atbalso sāpes un sēj rūgtumu. Piemiņa ir svēta, bet ar to nav jāiet gulēt un no rīta jāceļas. Ja ticam teorijai par domu spēku, tad vismaz nedēļā no Lāčplēša dienas līdz valsts gadadienai masveidā visumā raidītajam mīlestības pilnajam latviešu tautas signālam ir jāsasniedz mērķis. Un kādreiz noteikti pienāks atbilde. Varbūt jau šonedēļ, valsts svētkos, kad daudzās mājās uz galda klāsies tīrs galdauts un pie sarkana karstvīna malka varēs piekost baltu speķa rausi.