Lai gan Latvija ir izdaudzināta ar savu kapu kultūru, patiesībā šo gadsimtiem seno tradīciju krietni pabojā fakts, ka arī no kapiem mistiski pazūd lietas – gan senāk vai nesenāk stādītie apzaļumošanas un krāšņumaugi, gan uz svaigas kapu kopiņas tikko likti grieztie ziedi, gan kapa vietas apkopšanai nepieciešamie darbarīki, kas tīri praktisku apsvērumu dēļ bieži vien tiek atstāti turpat.

Janvāra sākumā biju uz izrādi "Cilvēki, lietas un vietas" Nacionālajā teātrī. Dankana Makmillana lugas galvenā varone ir aktrise, kura, lai aizbēgtu (?) no dzīves, lieto narkotikas, tomēr to spēks izrādās lielāks par viņas pašas gribu.

Šogad trīs brīvās Līgo svētku dienas nolēmām izmantot, lai dotos uz Lietuvu un pie viena palūkotu, kā tad brāļi lietuvieši svin šos latviešiem tik populāros svētkus. Galamērķis bija Viļņa, taču pirms tam, Līgo dienā, paciemojāmies Kernavē jeb Ķērnavā – Lietuvas senajā galvaspilsētā, kur šogad 50. reizi tika svinēti Rasas svētki pēc senajām baltu vasaras saulgriežu tradīcijām.

Par videi draudzīgu dzīvošanu un saimniekošanu tagad tiek runāts un rakstīts ļoti daudz, tādēļ daudziem nebūs svešs arī tāds jēdziens kā "aprites ekonomika". Izklausās smalki un svarīgi, bet patiesībā tā pati zaļā pieeja dot otro elpu savu laiku nokalpojušām lietām vien ir. Vēlos padalīties ar savu pieredzi praktiskā "aprites ekonomikas" īstenošanā.

Izmantojot kinoteātra "Forum Cinemas" akcijas laikā piedāvāto iespēju iegādāties biļeti tikai par 3,49 eiro, visa ģimene, tā teikt, nobraucām uz Rīgu un devāmies uz kino – uz ģimenes filmu "Suņa dzīves jēga". (Šeit uzreiz vēlos piebilst, ka uz šo filmu, nenožēlojot ne centa, ne minūtes iztērētā laika, ietu arī tad, ja biļete maksātu pilnu cenu.)