Pašiem sava Skrunda

Blakus padomju rēgiem – pamazām nojaucamajām ēkām – atrodas dzīvojamo māju kvartāls, kur turpina dzīvot ļaudis – ceļ mājas, remontē dzīvokļus, turklāt šī apkaime Ķīšezera krastā ir ļoti pievilcīga tieši privātmāju sektora attīstībai.

Uzreiz rodas raizes par drošību, kaut gan pie bijušā armijas kompleksa ieejas stāv draudīgi uzraksti "Bīstamā zona" un "Apdraud dzīvību". Paejot vien dažus desmitus metrus gar drūmi pelēcīgo sētu, bez problēmām var atrast ieeju, jo dažviet sētas bloki ir izgāzti. Taču ieiet var arī "civilizēti" – pa neaizlsēgtiem vārtiņiem, pie kuriem piestiprināta plāksne ar aizliegumu ieiet teritorijā. Savukārt kokā redzams uzraksts, ka objekts tiek apsargāts. Portāla "Apriņķis.lv" apciemojuma laikā gan nevienu sargu sastapt neizdevās, un īsts piedzīvojumu meklētājs pa graustiem varētu ložņāt pēc sirds patikas.

Foršā copes vieta un noslēpumaini bīstamā pils

Ejot pa celiņu, ko varētu būt iemīdījuši vietējie "tūristi" vai arī kas palicis no brašo armijnieku soļu laikiem, vispirms dodamies aplūkot izeju uz Ķīšezeru, kur izbūvēta piestātne peldlīdzekļiem. Turpat dažus desmitus metrus no tās redzam no laivas spiningojam makšķernieku.

Zivtiņas ķeras te diezgan labi, viņš atzīst, naski ķeroties pie airiem un "minoties" prom, jo laikam nodomā, ka esam kādi vides inspektori vai citi "aizdomīgi" ļautiņi, kas atnākuši kontrolēt tur notiekošo. Visai saraustītajā sarunā un starp vējā izkaisītajiem vārdiem un to frāzēm uzzinam, ka agrāk pie piestātnes manīti dažāda gabarīta armijas peldlīdzekļi un, iespējams, te pat varētu būt piestājušas zemūdenes.

Uz jautājumu, cik droši patlaban atrasties teritorijā, copmanis pavēstī, ka tā tagad tiekot stingri apsargāta, un, piemēram, par bērniem, kas varētu šeit brīvi skraidīt, nav ko uztraukties. Tad nu dodamies tālāk par to pārliecināties.

Nākamais, pie kā apstājas acu skatiens, ir rudenī īpaši skaistā liepu aleja, kas vijas gar pavisam bēdīgā stāvoklī redzamo Sužu muižas pili. Ap to apvilktā lente un uzraksti liecina, ka objekts ir īpaši bīstams dzīvībai, kaut gan, ja vien nedaudz piepūlētos, ēkā varētu iekļūt. Vēstures avoti liecina, ka tā celta 19. gadsimtā neorenesances stilā. 1923. gadā objektu nopirkuši septītās dienas adventisti, izveidojot Baltijas Ūnijas skolu, kur visu Baltijas valstu studenti apguva teoloģiju. Vasarās pils izmantota kūrorta vajadzībām. Bija ziņas, ka šajā Ķīšezera līcī ir dziednieciskas dūņas.

Pēc Otrā pasaules kara pils iedzīvotājiem kļuva nepieejama, jo tika iekļauta padomju armijas izveidotajā bāzē. Tāpat tā interesentiem nebija pieejama Latvijas neatkarības atgūšanas laikā, jo teritoriju savām vajadzībām pārņēma nacionālie aizsardzības spēki.

Aplūkojot pils celtni, redzams, ka tās galvenā torņa augšpuse ir rupji pagarināta ar balto ķieģeļu rindām, kas liecina, ka vēsturiskā būve cietusi no laika zoba vai cilvēka darbības. Pie muižas kompleksa pieder vēl vairākas palīgēkas, kur vienā no tām, iespējams, agrāk atradušies zirgu staļļi.

Sasistie pisuāri un vēstule Pēterim, Ļenai un Margaritai

Visilgāk laika mūsu "ekskursija" (aptuveni 30-40 minūšu laikā joprojām nesastapām nevienu dzīvu dvēseli vai solītos objekta apsargātājus) aizņēma bijušo piecstāvu kazarmu apskate.

Sasitas griestu lampas, noplēstas tapetes, izrautas elektroinstalācijas un izlauztas metāla konstrukcijas bija galvenais, kas uzreiz paveras acu skatienam. Pirmajā stāvā it kā nekas ievērības cienīgs, taču, kāpjot augstāk, aina nedaudz mainās. Piemēram, vienā ēkas galā ierīkotās labierīcību telpas ir pamatīgi izārdītas – podi sasisti, izlietnes noņemtas, citviet akurāti sakrāmētas promnešanai. Savukārt otrā kazarmu spārnā redzams, ka telpas un aprīkojums ir jauns, tātad izremontēts jau Latvijas brīvvalsts laikā. Kāpjot augstāk, vandaļu vai huligānu pēdas redzamas arvien mazāk – ja pirmā stāva atejā nebija neviena vesela pisuāra, tad ar katru nākamo stāvu to ir arvien vairāk, līdz pēdējā, piektajā, tie visi ir veseli. Tāpat izlietnes un jaunās flīzes gandrīz vai spīd un laistās.

Vienā no stāviem starp sienas līsti un pusplēstu tapeti atrodam vēstuli, kas rakstīta 1984. gada 28. martā un adresēta Pēterim (Pjotram), Ļenai un Margaritai tālajā un lielākajā Kazahstānas pilsētā Alma-Ata (tagad Almati) pie robežas ar Kirgizstānu. Sūtītājs, vārdā Aleksandrs, vēlējies uzzināt, kā trijotnei klājas, un stāsta par savām gaitām PSRS obligātajā militārajā dienestā šajā pasaules nomalē Latvijā. Viņam dzīve esot visai vientuļa, ikdiena paejot visai vienmuļi un griboties mājās. Starp dažviet grūti salasāmo rokrakstu un mitruma papludinātajiem burtiem salasāms, ka iesauktajam tuvojas pusgada pārbaude un viņš par kaut ko saņēmis rājienu no augstākas pakāpes dienesta biedriem. Šī (kā zināms, PSRS pastāvēja izteikta perlustrācija jeb iepazīšanās ar vēstules saturu bez adresāta ziņas) vai citu iemeslu dēļ vēstule gan palikusi neaizsūtīta, un turpat trīsdesmit gadu laikā saglabājusies visai labā stāvoklī.

Rēgu pilsēta pārtop kūrortā

Pēc kazarmu apmeklējuma vēl iegriežamies kādreizējā ēdamzālē un kultūras namā, kur vēl joprojām apskatāma skatuve, taču zāle piemētāta ar salauztiem krēsliem. Pa ceļam uz pusnojauktajām transportlīdzekļu garāžām un remontdarbnīcām beidzot sastopam kādu dzīvu dvēseli – strādnieku, kas nodarbojas ar koku zāģēšanu.

Viņš pastāstīja, ka teritorija tagad ir privātīpašums, un ēkas par graustiem pārvērtušās aptuveni pēdējo 10-12 gadu laikā, kad militāristiem tās vairs nebijušas vajadzīgas.

"Mēģinam te visu uzkopt, padomju laikā drausmīgi piemēslots, visa kāpa gar ezeru pierakta ar bunkuriem un dzelžiem," viņš ir visai saērcināts. Paralēli tam notiekot bīstamo eku nojaukšana. Privātīpašnieks šeit vēloties izveidot augstvērtīgu atpūtas kompleksa teritoriju. Aizejot tālāk un aplūkojot izeju uz ezeru un skaisto kāpu zonu, saprotams, ka tā šeit būtu kā radīta. Par to, kam tagad īpašums pieder un cik ilgā laikā teritorija varētu tikt atbrīvota no armijnieku atstātā mantojuma, lasiet kādā no nākamajiem "Rīgas Apriņķa Avīzes" numuriem un portālā "Apriņķis.lv".

"... gribu mājās..." – starp pusizplūdušajiem burtiem un svešo rokrakstu salasāmi šādi vārdi kāda PSRS armijā iesauktā Aleksandra rakstītajā vēstulē 1984. gadā, kas viņa ģimeni vai radiniekus tālajā Kazahstānas pilsētā Alma-Ata tomēr nav sasniegusi.

Tikai pēdējos desmit gadus bija iespēja aplūkot (tagad "stingri" apsargātajā Sužu armijas pilsētiņas teritorijā) vēstures pieminekli – Sužu muižas pili, kas teju gadsimtu parastiem mirstīgajiem ļautiņiem nebija pieejama. Noteikti, ka ne viens vien interesents tajā paviesojies, pirms objekts slēgts un atzīts par dzīvībai bīstamu.

Padomju armija vienai no savu daudzo bāžu lokācijas vietām pagājušajā gadsimtā izvēlējusies gleznaino Sužu un Ķīšezera apkaimi, kas līdz ar to tika pieķēzīta ar militāristu būvēm, kāpa "sacaurumota" ar bunkuriem, bet apkārtnei uz ilgu laiku pārklāts nepieejamības un noslēpumainības plīvurs.

Pamestajam Sužu armijas kompleksam blakus joprojām dzīvo cilvēki, turklāt apkaimē aizvien vairāk tiek būvētas privātmājas. Tiesa, arī padomju laika rēgs pamazām izplēnē, jo privātais investors šeit iecerējis izveidot atpūtas zonu. Šaurajās ieliņās sastaptie cilvēki par graustu klātbūtni neuztraucas un apgalvo, ka bērni teritorijā iekšā netiek, kaut gan tā nav stingri norobežota. Savukārt citi pat izteica nožēlu, ka tur vairs nedrīkst pastaigāties, jo pa brīdim ir vēlme paraudzīties uz dažiem visai sentimentālu atmiņu izsaucošām ainām.