Tuvojoties Dūņezeram, tā krastā redzam vairākus auto un saprotam, ka šurp tomēr nebūsim braukuši velti. Aiz niedrēm uz baltā ledus klāja jau pa gabalu redzam sēžam vairākus vīrus.

"Mēs esam četri inspektori, kas uzraugām iekšējos ūdeņos," stāsta Andris Strautiņš. "Es atbildu par Gaujas baseinu Rīgas reģiona robežās, sākot no upes grīvas un ieskaitot Siguldas novadu. Ziemā pārsvarā šeit sanāk kontrolēt makšķerniekus, maluzvejnieki ar tīkliem gadās ļoti reti."

Vislabākā atpūta – uz ledus ar makšķeri rokā

Sasveicinājies ar pirmo bļitkotāju, Andris Strautiņš apjautājas par copi un lūdz parādīt makšķerēšanas kartīti. Sirmais vīrs paceļ kastes vāku un izceļ prāvu asari. Pēc tam saberzē nosalušās rokas, parakājas biezā mēteļa krūšu kabatā un laipni uzrāda prasīto. Novēlējuši: "Ne asakas!", dodamies tālāk ezerā.

Sasveicināmies ar diviem vīriem, kuri arī izbrīvējuši laiku atpūtai svaigā gaisā. Abiem rokā pa makšķerei, bet gabaliņu tālāk katrs āliņģī ielicis pa ūdai, cerot pievilināt līdakas.

Kamēr inspektors pārbauda viena makšķernieka kartīti, otrs vīrs mūsu acu priekšā noķer vairākus asarīšus. Uz jautājumu, ko darīs ar lomu, viņš atbild: "Taisīšu filejiņas!", un labprāt pastāsta, kā: "Sagatavošu tīras filejiņas. Pārkaisīšu ar sāli, pipariņiem, saspiestu ķiplociņu un pārslacīšu ar citronu suliņu. Pāris stundu ļaušu, lai iemarinējas, pēc tam no abām pusēm apcepšu sviestiņā, lai ir kraukšķīgas."

Atsveicinājušies no abiem vīriem, turpinām ceļu pie nākamajiem bļitkotājiem. Arī viņiem papīri ir kārtībā, un mēs dodamies atpakaļ uz ezera krastu.

Bez dokumenta nedrīkst

Pa ceļam inspektors Andris Strautiņš pastāsta, kam pievērš uzmanību, apsekojot ezerus un upes ziemā: "Katram makšķerniekam ir jābūt makšķerēšanas atļaujai. Bez tās drīkst makšķerēt tikai bērni un pusaudži līdz 16 gadu vecumam, un cilvēki, kuri vecāki par 65 gadiem, kā arī invalīdi.

Latvijā šīs kartītes pārdod uz kalendāro gadu. Reizēm cilvēki nopērk kartīti oktobrī vai novembrī un domā, ka tā derīga līdz nākamā gada oktobrim vai novembrim. Diemžēl pie mums tā nav. Tā ir Igaunijā. Cik zinu, tur var nopirkt makšķerēšanas kartīti uz vienu dienu, uz nedēļu, uz mēnesi. Pie mums ir tikai divu veidu makšķerēšanas atļaujas – uz gadu vai trīs mēnešiem.

Ir bijuši gadījumi, ka atbrauc cilvēki no ārzemēm un grib pāris reižu pamakšķerēt, bet viņiem jāpērk kartīte uz veselu kvartālu. Ja tobrīd to nevar iegādāties, jāņem karte uz gadu. Ar šādām situācijām nākas saskarties diezgan bieži. Ciemiņiem pirmo reizi paskaidroju kārtību, kāda ir pie mums, un izsaku mutisku brīdinājumu, ka nākamajā reizē nāksies piemērot sodu.

Pagājušajā gadā vairākas reizes satiku kompāniju, kurā viens makšķernieks bija Ukrainas pilsonis. Pabrīdināju vīru vienu reizi, pabrīdināju otro, bet trešajā uzrakstīju protokolu. Par makšķerēšanu noteikumu pārkāpumiem var uzlikt brīdinājumu lēmuma veidā un naudas sodu no 15 līdz 350 eiro."

Ķert, cik grib, nevar

Makšķernieka pienākums ir uzrādīt inspektoram arī savu lomu, jo tajā nedrīkst būt mazizmēra zivtiņu. "Pagājušajā reidā vienam vīram konstatējām divas mazizmēra līdakas – 45 un 46 cm garas, bet makšķerēšanas noteikumos teikts, ka drīkst paturēt tikai no 50 cm garas līdakas. Mazākās ir jālaiž atpakaļ," stāsta inspektors.

"Arī loma lielums ezeros un upēs ir ierobežots. Pašlaik makšķerniekam ir atļauts noķert piecas līdakas, piecus zandartus, 5 kg asaru, bet tā sauktās baltās zivis – raudiņas, plicīšus, plaužus – var makšķerēt bez svara ierobežojuma."

Noteikts esot arī makšķerēšanas rīku daudzums, ko drīkst izmantot loma iegūšanai. "Vienam makšķerniekam ir atļauts lietot ne vairāk kā divus rīkus," paskaidro Andris Strautiņš. "Ziemā makšķernieki daudz grēko, saliekot vairākas ūdas, ar kurām ķer līdakas. Mani kolēģi ir konstatējuši gadījumus, kad makšķernieki pamanās salikt pat 20 un 30 ūdas. Arī par šo pārkāpumu pienākas sods."

Sevi jāsargā pašam

Par drošību uz ledus ir jādomā makšķerniekam pašam. "Cik zinu, republikā ir tikai divas pašvaldības – Rīgas un Jūrmalas –, kurās ir pieņemti saistošie noteikumi par bīstamību uz ledus," stāsta inspektors. "Tajos noteikts bīstamais periods. Konkrēti šobrīd liegums atrasties uz ledus ir Rīgas pilsētas administratīvās teritorijas ūdeņos. Daudzi makšķernieki man ir zvanījuši un jautājuši par Pierīgas novadiem, bet, cik zinu, šeit pašvaldības tādu lēmumu nav pieņēmušas.

Katram makšķerniekam arī pašam jāapzinās, kāds ir ledus stāvoklis. Uz pirmo ledu viņš iet ar ledus cirtni un pārbauda ledus stiprību. Vistrakāk ir ar bērniem un pusaudžiem, kuri, redzot, ka pieauguši sēž uz ledus, domā, ka tas ir pietiekami stiprs, tāpēc skrien arī nepārbaudītās vietās, un gadās, ka ielūzt."

Ko atnesi, tas jāņem līdzi aizejot

Inspektora pienākumos ietilpst arī vides uzraudzība. "Ziemā ir krietni mazāk pudeļu vai citu atkritumu, kas paliek pēc bļitkotājiem," novērojis Andris Strautiņš. "Viņi lielākoties sēž cits citam tuvumā un aizrāda, ja kāds ko izmet. Ja redzu, kurš konkrēti ko izmeta, es varu piemērot sodu."

Arī zivīm tiek kāds labums

Izrādās, no tā, ka bļitkotāji sēž uz ledus, zivīm, kuras nenoķer, arī ir kāds labums. "Caur makšķernieku izcirstajiem un izurbtajiem āliņģiem ūdenī iekļūst skābeklis," stāsta inspektors.

"Īpaši svarīgi tas ir necaurtekošos ezeros, kuros zem biezas ledus segas parasti februārī un martā zivis sāk slāpt. Dūņezerā, kur ietek divas upītes, zivis ar skābekli ir labāk apgādātas. Skābekļa daudzuma noteikšana ir arī viens no inspektora pienākumiem. Šim nolūkam izmantoju speciālu aparatūru. Līdzko konstatēju skābekļa deficītu zem ledus, informēju pašvaldību, kuras pienākumos ietilpst iekšējo ūdenstilpju apsaimniekošana."

Inspektora darba pienākumi vairāk saistīti ar pārkāpumu konstatēšanu, bet Andris Strautiņš atzīst, ka gandarījumu darbā viņam sagādā pretējais: "Patīkama sajūta ir tad, ja visu dienu izbraucu, redzu, ka makšķerēšanas noteikumi nav pārkāpti un makšķerniekiem ir izdevies noķert labus lomus."