"Ideja par to, ka Salaspili varētu pārvērst par zinātnisko ciematu, sākās ar Salaspils atomreaktora celtniecību. Būdami jauni inženieri, mēs uz Salaspili atnācām 1961. gadā," par to, kā tapa atomreaktors, stāsta Salaspils Zinātniskā atomreaktora radiācijas un kodoldrošības eksperts Zigfrīds Visvaldis Mozgirs.

"Tajā laikā šeit dzīvoja aptuveni 400 – 450 iedzīvotāju. Staigājām pa grantētiem ceļiem, gar kuru malām vietējo māju saimnieki ganīja savus lopus. Interesanti, ka nevienam no mums toreiz vēl nebija 27 gadi un tomēr mums uzticēja šīs atbildīgās celtnes būvi. Pat galvenajam vadītājam Valdim Gavaram toreiz bija tikai 26 gadi. Ņemot vērā šo jaunības degsmi un enerģiju, man liekas, ka tas bija ļoti pareizs lēmums, jo tika izveidots tas, ko vecumā nespētu paveikt."

Salaspils atomreaktors tika uzbūvēts ar nelielu jaudu, sākumā tam bija tikai 1 megavats jeb 1000 kilovati. 1976. gadā reaktoru modernizēja un pārbūvēja līdz 5 megavatu jaudai. "Tā ir tāda jauda, kuru fiziķi aprēķina kā siltuma jaudu, bet to neizmantoja. Izmantoja tikai neitronus un dalīšanās produktus, kas notika atomreaktorā – neitronus, gamma kvantus un citus, kas bija vajadzīgi zinātnei, bet ne citur," skaidro zinātnieks.

Atomreaktoram bija 10 horizontālie kanāli un ļoti daudz vertikālo kanālu. Uz katru horizontālo kanālu strādājusi liela grupa zinātnieku. Uz vienu pētījuši kodolu dalīšanās procesus, uz otru – beta spektroskopiju, uz trešo - Mesbauera efektu un citus procesus. Salaspils atomreaktorā lielāko tiesu pārbaudīja dažādas iekārtas, kuras pēc tam tika izmantotas kosmiskajos lidojumos. Testēja atsevišķas detaļas, vai tās iztur to radiācijas slodzi, kas ir kosmosā. Tāpat pētīja arī bioloģiskos efektus, atceras Z. Visvaldis.

Laikā no 1965. līdz 1968. gadam uz Salaspili tika pārcelti vairāki institūti, jo padomju gados partija un valdība pieņēma lēmumu Salaspili pārveidot par zinātnes centru. Tajā laikā tas bija populāri, jo no Maskavas daudzus zinātniekus pārcēla uz Novosibirsku, kur tika veidota zinātniskā pilsētiņa, un arī šeit sāka veidoties Salaspils zinātniskais centrs.

"Domāju, ka tad, kad atomreaktors bija noslogots ar zinātni, Salaspils vārds bija pazīstams ne tikai Padomju Savienībā, bet arī pasaulē. Pie mums uz Salaspils atomreaktoru pildīt darbus brauca ne vien sociālistisko, bet arī kapitālistisko valstu zinātnieki, piemēram, no Vācijas Federatīvās Republikas. Varētu teikt, ka toreiz Salaspils atomreaktors bija Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta laboratorija.

Atmodas laikā, ņemot vērā finansiālās grūtības, tos sadalīja - Fizikas institūts kļuva patstāvīgs, bet Salaspils atomreaktors pārvērtās par Nacionālo kodolpētniecības centru," stāsta Z. Visvaldis Mozgirs.

Savukārt par to, kas patlaban notiek un pēc laika būs Salaspils kodolreaktorā, stāsta Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošais kodolenerģētikas inženieris, ķīmijas maģistrs un atbildīgais par Salaspils kodolreaktora objektu Jānis Rudzītis: "Jāsaka, ka šobrīd kodolreaktors ir tādā kā pārejas posmā. Ir pabeidzies vairāk nekā 30 gadu ilgs spožu zinātnisku pētījumu periods. 1998. gadā reaktors tika apturēts, un diemžēl ekonomiskās situācijas dēļ tas joprojām atrodas demontāžas stāvoklī. Demontāža nav pabeigta, ir izvesta tikai kodoldegviela.

Ar šā gada janvāri reaktoru pārņēma Latvijas Universitāte, kas plāno kopā ar sadarbības partneriem piesaistīt Eiropas Savienības līdzekļus un reaktora objektā izveidot ciklotrona centru, kurā ražotu gan medicīniskos preparātus, bet saražoto jaudu izmantotu arī zinātniskiem pētījumiem.

Pēcāk, balstoties uz izveidoto bāzi, iecerēts veidot Baltijas līmeņa zinātnisko centru, kas varētu sadarboties ar Lietuvas un Igaunijas universitātēm un piesaistīt jaunus pētniekus."

Portāls "Apriņķis.lv" izmantoja iespēju pabūt reaktorā un redzēt, kā tur izskatās patlaban.