– Ar LTV seriālu "Likteņa līdumnieki" un to varoņu dzīvesstāstiem jūs kā tā režisore esat izdzīvojusi mūsu tautas likteņstāstus vairāk nekā 100 gadu garumā, jo seriāls sākas laiku ar 19. gadsimta beigām, kad divi jauni cilvēki tiek pie savas zemes un liek pamatus "Nārbuļu" mājām, un noslēdzas jau mūsdienās. Kā pa šiem gadiem ir mainījusies latviešu identitāte?
– Neviens laiks mūsu tautas vēsturē nav tik pārmaiņu pilns, kā tas bija 20. gadsimtā. Mēs esam piedzīvojuši tik milzīgu lēcienu it visā, tādēļ arī cilvēki ir ļoti mainījušies. Piekrītu tam, kurš teica, ka visa pasaule mainījās līdz ar to brīdi, kad tika izgudrota pirmā grāmatu iespiešanas tehnika.

No mūsdienu cilvēka perspektīvas tas var likties dīvaini, bet līdz tam cilvēku dzīves galvenais saturs bija viņa paša dzīve, jo visi notikumi notika ap viņa tuvējo apkaimi. Vienīgās izmaiņas šajā ritējumā bija tad, kad ieklīda kāds svešinieks, kurš pastāstīja kaut ko jaunu par notikumiem citās vietās. Tajā laikā cilvēki dzīvoja paši savā pasaulē, viņi bija uzbūruši savu dzīves modeli, un tajā liela nozīme bija arī iztēlei. Ne velti šajā laikā radās tik daudz teiku un pasaku, kas saglabājušās līdz pat mūsdienām.

Taču, laikam ritot, cilvēks arvien vairāk sāka nedzīvot savu dzīvi, jo viņš ir it kā pieslēgts pie sistēmas, kāds tam kaut ko māca, atļauj un tad aizliedz. Tas viss atstājis ļoti lielu iespaidu uz mūsu identitāti.

– Šis iespaids, jūsuprāt, ir pozitīvs vai negatīvs?
– Atbilde laikam nepopulāra, taču man radies iespaids, ka cilvēki tiešām vairs nemāk dzīvot savu dzīvi. Kas ir pirmais, ko viņi dara, kad atnāk mājās no darba? Protams, ieslēdz televizoru. Mašīnā klausās radio un tad vēl internetā palasa ziņas. Kur paliek laiks sev, savai domāšanai un iztēlei? Un galu galā, kad mums ir dots laiks, lai saprastu, ko tad mēs paši par to visu domājam?

Atgriežoties pie jautājuma par "Likteņa līdumniekiem" un cilvēku piesaisti savai vietai, visgraujošāko iespaidu notiekošais atstāj uz mūsu zemi. Kur viss pašlaik koncentrējas? Pilsētās. Tajās viss vārās kā tādā katliņā, un dzīve rit. Tas savukārt ir sekmējis to, ka daļa cilvēku ir zaudējuši ticību zemei. Ne tikai tādā izpratnē, ka tā viņus baro, bet ir aizmirstas saknes. Tāpēc es ļoti apbrīnoju un cienu tos cilvēkus, kuri tomēr spēj būt brīvi arī 21. gadsimtā un dzīvot savu dzīvi, mīlot un kopjot savu zemi, kas ir vienīgais mūsu spēka avots, lai gan laikmetā, kad dominē mediju propagandētas domas, tas noteikti izklausās vecmodīgi.

– Vai tas nozīmē, ka šo 100 gadu laikā mēs pamazām, bet mērķtiecīgi esam zaudējuši saikni ar savu zemi? 21. gadsimta latvietis ir kosmopolīts, kuram nav svarīgi, kur dzīvot. Mēs vairs nekritīsim un necelsimies par saviem "Nārbuļiem"?
– Diemžēl tā ir. Taču es negribētu vispārināt, jo vienmēr ir izņēmumi, bet, ja raugāmies lielos vilcienos, tad tā patiešām ir noticis. Pašlaik daudz lielāku lomu cilvēku dzīvē ieņem nauda. Uzskats "Man vajag naudu!" ir pārņēmis teju vai visas dzīves jomas. Pat mākslu un izklaidi. Arī grāmatniecību. Cik no mums tagad grib iedziļināties cilvēka dabā no citiem aspektiem? Par to esmu pārliecinājusies arī savā darbā – daudzi vairs nesajūt nianses, jo ir tā: ja esmu dusmīgs, tad situ pa seju, ja mīlu, tad noteikti guļos gultā. Tās ir divas galējības, kas tiek uztvertas, taču tik daudz kas ir pa vidu, un tieši tas veido šo brīnišķīgo un vibrējošo pasauli ap mums. Taču, ja nav seksa vai sišanas pa seju, tad viens otrs saka, ka nekas nenotiek. Tā esot īsta garlaicība.

– Kurā mirklī cilvēki kļuva tādi? Bieži vien dzirdam, ka pie daudzām nelaimēm vainojama būšana Padomju Savienībā, Eiropas Savienības pretinieki saka, ka atkal šī savienība vainīga. Kā tad īsti ir?
– Tas jau nenotika vienā mirklī, bet nemanāmi un pamazām. Taču man šķiet, ka virs mums ir kaut kas augstāks, un tas arī visu ar laiku sakārtos. Ticu, ka lielā mērā viss vērsīsies par labu. Piemēram, jūs taču par to domājat un interesējaties. Tātad ir cerība, jo mēs ar jums te nerunājam par kādu talantu fabriku vai citu šovu.

Jā, pašlaik ir grūts brīdis un vissmagāk klājas tiem cilvēkiem, kuri cenšas visiem spēkiem noturēt īstas vērtības. Šos cilvēkus publiskajā telpā neizceļ un par viņiem nerunā, lai gan viņu vienīgais mīnuss ir tāds, ka viņi tādi ir piedzimuši un nespēj nodot ne savus ideālus, ne savu zemi.

– Jūs sakāt, ka aptuveni 100 gadu laikā latvieša vērtības ir mainījušās. Vai pašlaik vispār iespējams pateikt, kāda tad ir latviskā identitāte? Protams, ir grūti runāt par tādu "latvieti vidējo", bet tomēr. Vai tiešām mēs esam nekas vairāk kā maza un kašķīga tautiņa pie Baltijas jūras?
– Dievs vienmēr saka "jā". Ja mēs apgalvojam, ka esam tā mazā un kašķīgā tautiņa pie Baltijas jūras, tad Dievs to akceptē. Savukārt, ja mēs sakām, ka esam spēcīga, gudra un talantīga nācija, viņš atkal saka "jā". Ir jāsaprot, ka nav tāda "vidējā latvieša", un nevajag, lai tā arī būtu. Tie visi reitingi un socioloģiskās aptaujas man izraisa smaidu. Ko nozīmē reitingi: tiek izpētīta viena maza "čupiņa" cilvēku un pareizināta ar noteiktu skaitli.

Nu kā var saskaitīt kopā mani un jūs, un izvilkt kaut kādas likumsakarības. Mēs taču katrs esam citādāks, lietas tveram un izjūtam citādāk, tādēļ esmu pret visu vienādošanu un ielikšanu kaut kādos šablonos. Citreiz ir tā, ka tu ar cilvēku kaut ko runā un galu galā izrādās, ka viņš tavus vārdus ir pārpratis. Tas notiek ne jau tāpēc, ka pavirši klausījās, bet tādēļ, ka lietu uztvere ir citādāka.

– Tas nozīmē, ka tāda "Miera un pieticības mala", par kādu raksta Kārlis Skalbe savā "Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties", nemaz nav iespējama. Mēs nevaram būt visi vienādi un būt laimīgi, dzīvojot vienādās mājiņās un ģērbjoties vienādās drēbēs?
– Nē. Ja mēs to mēģinātu, no tā sanāktu tikai liels nekas. Protams, tas nenozīmē, ka mēs nevaram apvienoties kopīgam mērķim, un šī gada dziesmu un deju svētki pierādīja, ka tas viss cilvēkos ir iekšā. Es par šīm lietām nevaru mierīgi runāt, jo pagāja šī nedēļa, kad visi, pat tie, kuri nepiedalījās, jutās pacilāti, bet nākamajā darba nedēļā viss atkal bija pa vecam. Jau pirmdienā visi uzvedās tā, it kā šī skaistā notikuma nemaz nebūtu bijis. Tad es domāju – vai tiešām tik milzīgs emocionāls saviļņojums cilvēku sirdī nav iegūlies tik dziļi, lai to gribētos paturēt kaut mirkli ilgāk. Nē, viss tika kā ar nazi nogriezts. Visas putras un jezgas atkal atsākās, it kā svētki mums nemaz nebūtu bijuši.

– Kādēļ, jūsuprāt, tas tā notiek?
– Jo es to definētu kā zibenīgu savu emociju nolikšanu kaut kādā iedomātā prāta plauktiņā, lai tās atkal varētu izvilkt vajadzības brīžos, taču ikdienā tās mums nav vajadzīgas. Man liekas, ka mūsdienās zudusi viena īpašība, kas agrāk bija tik dabiska, proti, cieņa. Tā pārvērtusies par svētdienas īpašību, tādēļ brīnos, ka vecāki saviem bērniem neieaudzina, kaut vai cieņu pret savu zemi. Pašlaik mēs cienām tikai tos, kuri kaut ko izdarījuši, taču esam aizmirsuši, ka jebkurš cilvēks ir jāciena kā personība, jo viņš ir unikāls un brīnišķīgs pats par sevi. Nu kā var salīdzināt divus pilnīgi dažādus cilvēkus. Jā, pašlaik viss tiek reducēts uz nopelnītās naudas daudzumu. Protams, cilvēka cienīgu dzīvi vajag jebkuram, bet galvenais taču ir gandarījuma sajūta, ja mēs runājam par darbu.

– Vai tajā mēs nevaram daļēji vainot medijus? Jo skaidrs, ka mēs dzīvojam patērētājsabiedrībā, bet robežas jau nosaka sabiedrība, kas ieklausās to teiktajā.
– Protams, taču jāatceras, ka medijos arī strādā ļoti dažādi cilvēki. Drīzāk ir jautājums par tiem cilvēkiem, kuri nosaka, par ko un kā šie mediji runās vai rakstīs. Vēl viens būtisks jautājums ir pati sabiedrība. Es gan cenšos to nedarīt, bet citreiz, paskatoties, ko cilvēki raksta visos tajos "tviteros" un komentāros pie rakstiem, rodas tikai viens secinājums – ir zudusi cieņa pret otru cilvēku. Turklāt anonimitāte ļauj izteikt visas slēptākās domas.

Man liekas, ka vajadzētu sākt no otra gala. Akcentēt labo katrā no mums. Ja katrs censtos teikt otram vairāk labas lietas, tad pamazām krietni saruktu to cilvēku skaits, kuri izmantotu virtuālo vidi un anonimitāti, lai gānītos. Protams, tas nenotiktu vienā brīdī, bet pie tā ir jāstrādā, un tas jādara mums visiem, ja gribam kaut ko mainīt. Tas ir jāārstē gluži kā hroniska slimība, jo cilvēki hroniski nesaņem gandarījumu. Un svētku "keep smiling" (angl. – turpini smaidīt jebkurā situācijā) neatrisinās.

– Kā, jūsuprāt, to ietekmē spiediens "no augšas"? Mums no 1. janvāra pat vairs nebūs savas naudas. Vai tas, ka latviešiem visu laiku kaut ko ņem nost no viņu pašu esības, aizstājot to ar eiropeiskām vērtībām, arī nerada dusmas un neizpratni, jo ir pagājis pārāk mazs laika sprīdis kopš izstāšanās no Padomju Savienības un iestāšanās atkal nākamajā?
– Lielā mērā mēs esam deleģējuši varu noteiktiem politiķiem, kuru rīcība mūs neapmierina, taču jautājums – kādēļ mēs to turpinām darīt un viņiem uzticēties? Ja skatāmies no vēstures perspektīvas, latvieši vienmēr atradušies ļoti sarežģītā situācijā tieši ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ, un ar to mums jārēķinās. Tas prasa gribu un kompromisa mākslu. Pasaulē dzīvojot nav iespējams mitināties savrupi, taču mums tajā pašā laikā jādomā, kā saglabāt savu esību. Mums nevajag būt naiviem un domāt, ka lielās impērijas domās par latviešiem, nē, tas ir mūsu pašu uzdevums, jāmāk pieņemt arī kompromisu, kad mums tas ir vajadzīgs. Piemēram, prūši bija varonīgi un principiāli, un vienmēr gāja līdz galam, kompromisus nepieļaujot. Tas viss ir labi, bet cik ilgi tas tā varēja turpināties? Kamēr atnāca kāds, kas bija fiziski pārāks par viņiem. Prūšu vairs nav, bet latvieši ir. Par spīti mūsu sarežģītajai vēsturei, un, iespējams, lielā mērā tādēļ, ka mēs tomēr mācējām būt arī elastīgi.

Es veidoju dokumentālo filmu par Jukumu Vācieti. Viņš padomju armijā bija bruņoto spēku virspavēlnieks no 1918. līdz 1919. gadam. Es izpētīju ļoti daudz dokumentu, un varu tikai apbrīnot, cik daudz mūsu mazā tauta dažādos karos zaudējusi cilvēkus šo 100 gadu laikā un tāpat spējusi izdzīvot un pastāvēt. Cik daudz Latvijā kritušo karavīru kapu! Tur taču guļ mūsu tautas labākā daļa! Es varu tikai brīnīties, cik ārkārtīgi pašaizliedzīgi un drosmīgi viņi bija. Tas nav piedodami, ka mēs nezinām savas tautas vēsturi. Ne tikai 20. gadsimta notikumus. Tieši tādēļ ar mums tik viegli var manipulēt – jo mēs nezinām savu vēsturi un nelepojamies ar saviem senčiem. Mums nav vēsturiskās pašapziņas.

Es veidoju dokumentālo filmu par jaunlatviešiem. Tas ir kaut kas fantastisks, ko 19. gadsimta sākumā latviešu zemnieks izdarīja. Tāpat – cik daudz bija uzņēmēju, arī tirgotāju! Tas viss bija, bet mēs esam ieciklējušies uz 700 verdzības gadiem. Mums vajadzētu vairāk vēsturisku filmu. Ne tādas, kurās moralizējam un sūkstāmies, bet par cilvēkiem, kuri bija un darīja. Taču pieprasījums ir tāds, kāds ir.

– Jūs pašlaik esat LTV seriāla "Eņģeļu iela 9. Pelnrušķītes mantojums" režisore. Kādas vērtības tajā cenšaties inkorporēt un kādas problēmas risināt?
– Es nespēju taisīt darbu ne par ko. Man noteikti vajag mērķi. Šajā seriālā arī ir modernizēta ideja par latvieša un viņa dzimtās vietas attiecībām. Filmā ir runa par ieliņu Mārupē, kur cilvēki ir it kā iesprūduši starp laukiem un pilsētu. Viņi nav īsti rīdzinieki, bet tajā pašā laikā nav arī laucinieki. Man gribējās stāstīt par normālajiem cilvēkiem un to, kas ir viņu ikdiena, turklāt šeit arī parādās jautājums par zemi, proti, kā rokās tā nonāks. Tāpat kā dzīvē, arī mākslā labais cīnās pret ļauno.

Daudzas lietas mēs nespējam iespaidot, bet tikpat daudz ir to, kuras varam mainīt. Seriāla varoņi veido savu pasauli, iedibina savu kārtību. Viņi necenšas mainīt visu pasauli, bet vismaz nodibināt kārtību savā ielā. Tas ir tas mazumiņš, ar ko sākt. Tā būtu jādomā arī ikvienam no mums, ne tikai seriāla varoņiem. Ja gribam kaut ko mainīt, sākam ar mazumiņu, lai mūsu Latvija kļūtu labāka.

Iepriekš:
FOTO: Skat, kā Mārupē filmē seriālu