– Mēdz teikt, ka jebkuras personas biogrāfija ir vienkārša līdz brīdim, kamēr tā sāk sevi apliecināt politikā vai mākslā. Kā jums, Rīgas Ekonomikas augstskolas absolventam, cilvēkam ar ekonomista izglītību un daudzsološu karjeru, radās vēlēšanās apliecināt sevi kino?

– Kad 90. gadu nogalē beidzu Rīgas 64. vidusskolu, ekonomists un jurists bija tās divas profesijas, uz kurām tiecās gandrīz katrs jauns cilvēks. Man nebija neviena impulsa, lai jau tajā laikā pievērstos kādai radošai profesijai. Maniem vecākiem ir grāmatveža izglītība, tiesa, tēvs bija spēlējis basketbolu VEF meistarkomandā. Arī nekādi mākslinieka talanti bērnībā man nebija atklājušies, un es vairāk nodarbojos ar sportu.

Pirmo videokameru man uzdāvināja tēvs, kad biju beidzis "zviedrus" (Rīgas Ekonomikas augstskola – red.). Tas gan bija brīdis, kad sapratu, ka kino ir kaut kas tāds, kam gribu veltīt visu savu brīvo laiku, – filmēt, montēt, gatavo materiālu rādīt draugiem un skatīties, kā viņi to uztver.

Mana pirmā darbavieta bija kompānijā "PriceWatehouseCoopers", kur biju auditors. Nostrādāju tur vairākus gadus un sāku aizdomāties, vai man ir gandarījums par to, ko es daru, vai tas ir interesanti. Radikālāks solis kaut ko mainīt savā dzīvē bija pievēršanās mārketinga nozarei.

Kad Kultūras akadēmijā tika atvērts maģistra kurss kino specialitātē, mans draugs režisors Viesturs Meikšāns, kurš Spēlmaņu naktīs ir saņēmis vairākas Latvijas Teātra gada balvas, sacīja, lai eju un piesakos. Pašam tāda doma, ka ar kino var nodarboties vairāk nekā vaļasprieka līmenī, galvā nebija ienākusi.

Taču Kultūras akadēmiju beidzis neesmu. Tajā laikā – "vistreknākajos" gados – Latvijā ieradās Ņujorkas universitātes profesors Boris Frumins. Sasniedzis 60 gadu vecumu, viņš bija nolēmis, ka Rīgā – vietā, kur dzimis, – varētu atvērt kvalitatīvu augstskolu un mācīt kino. Šāda augstskola vēlāk tika atvērta Tallinā, bet viņam pietika pacietības divus gadus pastrādāt Rīgā. Šajā laikā pie B. Frumina un neliela pulciņa viņa skolnieku brauca pasniedzēji no visas pasaules. Visu, ko viņi mums mācīja, varējām izbaudīt, neņemot kredītus. Man tas bija ļoti iedvesmojošs laiks.

– Jūsu dokumentālā filma "Dushechka" 2007. gadā tika nominēta "Lielā Kristapa" balvai kā labākā studentu filma, bet interesi ir piesaistījušas arī citas, piemēram, "Nāc ar mani padejot", kas tapusi 2014. gadā.

– Man ir bijis ļoti svarīgi veidot kino dokumentālos stāstus, un gribētos, lai tādu mums ir vairāk, jo tajos atspoguļojas mūsdienu notikumi, kas nekad neatkārtosies.

Pirms ķēros pie filmas "Nāc ar mani padejot", pats sev uzdevu jautājumu: kas ir Dziesmu un Deju svētki? Vai kaut kas tāds, kas nāk mums līdzi kā pagātnes pārpalikums, kad uzvelkam drēbes, kādas nekad ikdienā nevalkājam, dejojam dejas, kuras tāpat vien nedejotu?

Pats nekad neesmu piedalījies skolēnu Dziesmu un Deju svētkos, tāpēc, pārvarot bailes ķerties klāt mūsu svētumiem, nolēmu paskatīties uz jaunajiem dejotājiem arī brīžos, kad viņi nav uz skatuves, un pavērot, kāda ir svētku nakts dzīve. Filmējot sapratu, ka svētku dalībnieki ar pavisam citādām acīm raugās uz mūsu kultūras mantojumu. Viņiem tas ir piedzīvojums – būt prom no mājām, veidot attiecības ar citiem dejotājiem, nemaz nerunājot par to emocionālo aizkustinājumu, kas tiek piedzīvots pēdējo deju laikā. Es sapratu, cik ļoti patiesi tas viss ir, un nav šaubu, ka svētki saglabāsies. Tā īstuma sajūta, ko piedzīvoju 2014. gadā, man ir arī tagad, kad strādāju pie filmas "Dvēseļu putenis".

– Tas jau ir pieteikums nopietnai vēsturiskai filmai, nevis šodienas notikumu dokumentēšana...

– Mani vienmēr ir pārsteidzis, cik ātri aizmirstam savu pagātni. Domājot par Otro pasaules karu, jau mani vecāki, kuri dzimuši pat ne divus gadu desmitus pēc kara, to uztver kā tālu pagātni. Savukārt Pirmais pasaules karš, šķiet, noticis pavisam senos laikos. Tāpēc man šķita svarīgi pievērst uzmanību tam, kas noticis pirms simt gadiem, kad cilvēki cīnījās par tiesībām lemt savu likteni paši savā zemē.

Esmu dzirdējis tādu anekdoti: pieteiksim zviedriem karu, viņi mūs uzvarēs un sakārtos visus mūsu dzīves jautājumus. Muļķības! Neviens mūsu vietā neko nedarīs! Tāpēc pirms simt gadiem jauniem cilvēkiem – puikām, meitenēm – bija jāizdomā, kas tobrīd ir vispareizākais, un par to jācīnās. Turklāt neviens no viņiem negribēja iet karā, lai mirtu, taču viņi to darīja. Un, ja reiz kāds mums ir izcīnījis savu valsti, mūsu pienākums ir viņus atcerēties un mēģināt saprast, kāda tobrīd bija viņu motivācija iet un cīnīties. Vismaz man tas ir ļoti svarīgi.

Dzintars Dreibergs (centrā): Tie, kuri radīja mūsu valstiskumu, bija tādi paši cilvēki kā mēs un ir devuši mums iespēju čīkstēt pat par to, ka pienākušas kārtējās vēlēšanas un nav par ko balsot, lai gan jebkuram tagad ir iespēja iestāties kādā partijā vai nodibināt jaunu.

– Romānā "Dvēseļu putenis", ko augstu novērtējis arī latviešu literatūras klasiķis Andrejs Upīts, Aleksandrs Grīns pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā piedāvāja savu skatījumu uz Ziemassvētku kaujām, notikumiem Nāves salā un strēlniekiem. Esat gatavs piedāvāt savu, kino versiju par Latvijas vēstures mezglu punktiem?

– Lasīt Aleksandru Grīnu un neņemt vērā laiku, kad grāmata tapusi un izdota, protams, nevar. "Dvēseļu puteni" esmu pārlasījis vairākkārt, taču cenšos uzzināt pēc iespējas vairāk par to laiku, kas atspoguļots grāmatā. Lasu arī strēlnieku atmiņu burtnīcas un, jo vairāk par šo laiku uzzinu, jo precīzāk to izjūtu.

Saprotu, ka, piemēram, Vanagu ģimene no Kurzemes devusies bēgļu gaitās un grib tikt atpakaļ uz mājām. Pēc 1905. gada viņi netur labu prātu uz vāciešiem. Savu darbu dara avīzes, kas pilnas ar brutālu propagandu, vēstot, piemēram, ka vācu ķeizars ēd bērnus. Naids aug tikai tāpēc vien, ka tu atrodies noteiktā telpā un zini tikai to, ko cenzūra ļauj zināt. Savukārt Rīgas Latviešu biedrības namā sēž politiķi Jānis Goldmanis, Jānis Zālītis un Kārlis Skalbe, kam ir vīzija, kādai vajadzētu būt Latvijai. Parādās jēdziens "latvietis viltīgais", kas nozīmē savu strēlnieku bataljonu izveidošanu, zvērot uzticību Krievijas caram, bet zemniekiem tā ir iespēja, kurā viņi saskata iespēju atgriezties mājās.

Tad ar laiku rodas sajūtas, ka cars strēlniekus nepareizi izmanto, un nāk sarkanie aģitatori ar revolūcijas idejām, solot zemi tiem, kuri to grib apstrādāt, un maizi tiem, kuriem to vajag.

Lai arī strēlnieki iet kaujās un raujas uz pirmajām līnijām, lai aizietu līdz Jelgavai, neviens jau par to nopietni nedomā, jo ģenerāļiem ir pavisam citi plāni – piesaistīt vācu spēkus Baltijā, lai atslogotu Rietumu fronti. Bet strēlnieki jau to nezina. Tikmēr no austrumu puses ir atnācis jēdziens "Latvija būs!". Strēlnieki domā: vispirms kopā ar caru uzvarēsim vāciešus un tad atgriezīsimies atbrīvot savu zemi. Tādēļ daudzi cīnīties par brīvu Latviju aizbrauc uz Krieviju.

Domāšana mainās 1919. gadā, kad cilvēki saprot, kas ir komunisms, kurš no utopijas pārvēršas realitātē ar asiņainu teroru un nemākulīgu saimniekošanu. Pēc Rīgas zaudēšanas strēlnieki bēg prom lielinieku karaspēka. Tā ir arī nopietna izvēle bēgt prom no biedriem, ar kuriem tu kopā, plecu pie pleca, esi karojis, lai no ierindnieka kļūtu par cilvēku, kurš pats sāk pieņemt lēmumus, arī to, ka jācīnās par brīvu Latviju. Tā ir tāda nesalaužama stīga, kuru cilvēki sevī atrod juku laikos. Tā iet cauri A. Grīna grāmatai, un arī es savā filmā gribu parādīt, kā caur neziņu pilienu pa pilienam cilvēkiem rodas nojausma, kā jārīkojas kritiskos brīžos.

Protams, tā būtu pilnīga bezatbildība, ja es aprobežotos tikai ar A. Grīna grāmatas tekstu un neko nezinātu par vēstures faktiem, kas iešifrēti romānā.

– Patiesībā, kā jums ienāca prātā ķerties pie "Dvēseļu puteņa" uzņemšanas?

– Stāsts par "Dvēseļu puteni" sākās jau trīs gadus pirms es ķēros klāt šai filmai. Pirmais scenārijs, ar ko cilvēki gāja uz Nacionālo kino centru un Kultūras ministriju, tika noraidīts. Protams, viņiem bija laba doma – Latvija jau 25 gadus ir brīva, bet nav nevienas filmas, kas balstītos uz mūsu lielajiem literatūras darbiem. Tad tika izsludināts jauns konkurss. Pirms tam strādāju pie Andreja Ēķa, kurš taisīja filmu "Sapņu komanda 1935".

Reizēm šķiet, ka filma ir īslaicīgs pasākums – paskaties, izklaidējies un aizmirsti, bet tā nav. Tas patiesībā ir ilgtermiņa ieguldījums cilvēka izpratnē par vēsturi. Kopš skatāmies "Sapņu komandu 1935", neviens vairs nerunā, ka latviešu basketbolisti ir dzērāji un citu neko nezina. Kopš tā laika arī medijos parādās tādi salīdzinājumi kā "sapņu komanda". To panāca viena filma.

Arī man, domājot par "Dvēseļu puteni", gribējās pateikt, ka mūsu valsts nav radusies no zila gaisa, viss ir pašu iegūts.

Piemēram, tepat Rīgas Latviešu biedrības namā, kur tagad sarunājamies, cilvēki dziedāja aizliegto Latvijas himnu, viltīgi izplānoja, kā apiet aizliegumu iet Dziesmu svētku gājienos, un saprata, ka nācijai ir vajadzīga pašnoteikšanās, jo citādi būs grūti izdzīvot.

– Ir cilvēki, kas raizējas, vai "Dvēseļu putenis" nebūs tāda "Holivudas filma". Kāda ir sajūta pēc pirmā filmēšanas posma?

– Lai būtu "kā Holivudā", ir nepieciešami citi resursi, kādu mums nav. Uzzinājusi, cik naudas ir mūsu rīcībā, filmas mūzikas komponiste Lolita Ritmane reiz teica, ka kaujas skatiem pietikšot, bet ko es darīšot ar pārējo filmu? Droši vien kaut kā galā tiksim...

Taču man pēc pirmā filmēšanas posma ir gandarījums par to, ka uzņemšanas komanda saprot, ko dara un uz kurieni mēs ejam.

Otra lieta – pilnīgi neticamais brīvprātīgo skaits. Cilvēku pieteicās vairāk, nekā mēs spējām uzņemt, jo vienkārši vairāk nebija kostīmu. Sajūta, redzot cilvēkus, kas gatavi ziedot savu laiku, lai būtu šajā piedzīvojumā kopā ar mums, ir ļoti uzlādējoša. Mēs arī cenšamies šos palīgus novērtēt.

Un vēl es augstu vērtēju to materiālo atbalstu, kas nepieciešams filmēšanai, jo Saeimas atbalsts ir tikai 60 % no nepieciešamās summas. Taču mums palīdz "Cēsu alus", "Latvijas Mobilais Telefons" un veikals "Depo", kas, izrādās, ir simtprocentīgs latviešu uzņēmums. Tā ir neticama sajūta, jo patiesībā jau neko vairāk par apliecinājumu, ka dara kaut ko labu Latvijai, viņi neiegūst.

– Tikmēr internetā virmo kaislības, ka galvenās lomas atveidotājs pauž atbalstu franču politiķei Lepēnai un kritizē Francijas prezidentu Emanuelu Makronu par viņa "uzbraucieniem" Krievijai, slikti izteicies par Eiropas Savienību un vēl nofotografējies ar Georga lentīti pie krūtīm.

– Viena lieta ir portālu komentāru sadaļa, kurā par katru cenu tiek paziņots kaut kas "pārsteidzošs". Varbūt ir pat labāk, ja 14 gadus vecs puika neslēpjas zem anonīmā komentētāja maskas, bet godīgi pasaka, ko domā. Taču ir smieklīgi klausīties komentārus par lentītēm. Georga lentīte ir tā laika Jura krusta simbols, bet par tādu apbalvojumu sapņoja visi, kas gāja strēlniekos. Vēsturisku iemeslu dēļ lentīte ir ieguvusi citu jēgu, un tas ir pat nožēlojami..

Par Oto Brantevicu varu teikt tikai to, ka nevienu brīdi viņš nav čīkstējis, ka ir grūti, lai gan 12 stundas dienā skriet kalnā augšā, līst caur dzeloņdrātīm un cīnīties ir smags fizisks darbs, bet viņš vienmēr it bijis gatavs visu sākt no gala. Un, ja redzi aktiera acīs mirdzumu, kas atgādina to dienu varoņu spītu, tad viss ir kārtībā.

Filmas “Dvēseļu putenis” galvenās lomas atveidotājs aktieris Oto Brantevics un filmas režisors Dzintars Dreibergs.

– Atgriežoties pie filmas – kāds tad būs tās galvenais vēstījums?

– Mans izaicinājums ir parādīt, kā neziņa, kas mīt filmas varoņos, pāraug pārliecībā, ka jācīnās par Latvju. Protams, mani interesē arī tas, kas šādā situācijā notiktu mūsu galvās, kurā brīdī es pats būtu gatavs ņemt rokās ieroci vai bēgt krūmos. Tātad runa ir par personīgo atbildību un motivāciju, pieņemot atbildīgus lēmumus.

Savukārt A. Grīna vēstījuma spēks bija ideja, ka jācīnās par Latviju, un precīzas detaļas, kurās tā izpaudās.

Cita starpā, mēs drīz atvērsim jaunu interneta lapu "Dvēseļu putenis", lai skaidrotu to sarežģīto laiku vēstures posmu, kurā dzima Latvijas neatkarība, un atspoguļotu faktus, kuri filmā neiekļūs. Ir izvēlēti šā laika 60 svarīgākie notikumi, lai lapas apmeklētāji, piemēram, saprastu, kas bija vispirms – 11. vai 18. novembris.

– Cik, jūsuprāt, skatītājiem ir vajadzīgas filmas par Latvijas vēstures būtiskākajām lappusēm?

– Jebkura sabiedrība jebkurā laikā būtu gatava skatīties filmas par savas pagātnes svarīgākajiem notikumiem, jo vairāk tāpēc, ka šodien dzīvu strēlnieku vairs nav. Ir tikai dēlu atmiņas par tēviem.

Tiesa, šādu filmu veidošana ir dārgs prieks. Veidā, kādā līdz šim ir finansēts Latvijas kino, bieži tādas uzņemt nav iespējams. Kaut ko var izdarīt tikai burtiskā nozīmē trakie. Labs piemērs ir filmas "Baiga vasara" un "Rīgas sargi", kad Andrejs Ēķis ar Aigaru Graubu mūsu gadsimta sākumā spēja kaut kā sagrabināt naudu filmēšanai. Taču iesākumā bija viņu uzdrīkstēšanās kaut ko tādu darīt. Tagad man vismaz ir, uz kā pakāpties, veidojot savu filmu.

Tam, ka sabiedrība nav gatava skatītes nopietnas filmas par Latvijas vēsturi, es galīgi nepiekrītu. Vienkārši ir pietrūcis plašāka piedāvājuma. Ja kāds runā, ka tur kaut kas ir bijis neprecīzi faktu ziņā, tad labāk palūkosimies, kādas emocijas tā vai cita filma ir radījusi skatītājos, un ko jaunu viņi ir uzzinājuši par savas valsts vēsturi.

– Ir režisori, kas teic, ka strādāt kļuvis grūtāk tāpēc, ka cilvēki mazāk lasa grāmatas. Un cik tad ir to, kas izlasījuši padomju laikā aizliegtos A. Grīna darbus?

– Negodīgi būtu ar šo filmu neuzrunāt cilvēkus, kuri līdz šim neko nav zinājuši par strēlnieku vēstures lappusēm. Var jau teikt, ka cilvēki ir muļķi un nelasa neko vairāk par īsziņām telefonā, bet mūsu laiks jau ir sava veida skola, kurā mēs mēģinām piemēroties straujajam laika ritējumam. Centīšos, lai filma liktu domāt, bet tajā pašā laikā būtu arī saprotama, un, kā jau teicu, neesmu gatavs atteikties no tiem skatītajiem, kuri "Dvēseļu puteni" nav lasījuši. Es neaizmirstu to, ka skolā daudz vairāk zināju par Romas impēriju nekā to, kas notika īsajā brīdī, kad tapa Latvijas valsts. Tāpēc jau arī es gribu iedot skatītājam to sajūtu, ka viņš ir tāds pat kā tie filmas varoņi, kas būs redzami uz ekrāna, tikai citos apstākļos. Un vēl es negribu būt gudrāks par skatītāju.

– Ko pats darījāt, kad bijāt "Dvēseļu puteņa" varoņa Artūra Vanaga vecumā?

– Biju muļķīgs ideālists. Gribēju būt Latvijas prezidents, jo domāju, ka tā varēšu labāk palīdzēt cilvēkiem, piemēram, katram ielu muzikantam iedot pa piecītim. Bet vairāk man patika basketbols, matemātika, turklāt viss šķita vienkārši izdarāms. Nonācis "Dvēseles puteņa" varoņu vidē, es droši vien būtu tas, kurš nedomājot skrien kauties par Latviju.