Tur audzē pērn Eiropas Savienības Aizsargātu cilmes vietas nosaukumu reģistrā ierakstītos Latvijas lielos pelēkos zirņus.

Brisele atzīst mūsu pelēkos zirņus

Uz jautājumu, kāpēc tā iegājies, ka ziemas un pavasara saulgriežu laikā latvieši ēd pelēkos zirņus, "Zutiņu" īpašnieku meitas Rūta un Santa teic: tas tāpēc, ka svētku galdā parasti ir pieņemts celt to labāko, kas izaudzis uz lauka vai dārzā. Zirņi svētku galdā simbolizē pārticību un naudu.

"Tiesa, tādu pelēko zirņu nemaz nav. Mūsu platuma grādos var izaudzēt baltos zirņus, no kuriem sanāk šķeltie zirņi, un gaišāk vai tumšāk brūnos zirņus, ko latvieši izsenis saukuši par pelēkajiem.

Latvijas teritorijā pēc 16. gadsimta strauji sāka palielināties tieši pelēko zirņu, ko sauca arī par prūšu zirņiem, sējumi. Savukārt mūsu vectēvs, dzimis kurzemnieks, stāstīja, ka īstie svētku zirņi esot Kurzemes reteļi – vārot tie piebriest resni kā īkšķa gals.

Līdz ar pirmajiem selekcijas pamatiem Latvijā izveidotas dažādas lielo pelēko zirņu šķirnes, piemēram, 'Brūnie reteļi', 'Retro', līdz, pateicoties Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūtam, esam tikuši arī pie mūsu nacionālās zirņu šķirnes 'Retrija', kas šobrīd kā saglabājama un aizsargājama ir iekļauta Eiropas Savienības Aizsargātu cilmes vietu nosaukumu reģistrā.

Kāpēc lielie zirņi ir jāaizsargā? Tos izaudzēt ir krietni grūtāk, tiem nepieciešami balst¬augi, tie biežāk sakrīt veldrē, un salīdzinoši mazāku ražu dēļ tos neizvēlas audzēt lielražotāji, tādēļ nerentablas šķirnes ir nolemtas iznīcībai. Bet galu galā – kurš tad vēl bez latviešiem tos vismaz reizi gadā ēdīs?

Vienīgais, kurš šīs šķirnes sēklu fondu Latvijā uztur, ir Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūts, un šobrīd Latvijā ir reģistrējušās četras saimniecības, ieskaitot mūsējo, kas drīkst šo zīmolu – "Latvijas lielie pelēkie zirņi" – izmantot uz produkta etiķetes. Mēs "Zutiņos" apmēram desmit hektāru platībā audzējam vairākas brūno zirņu šķirnes, ko cilvēki patērē ikdienā, – 'Vitru', 'Bruno' un, protams, arī 'Retriju'.

Lai arī tie nav ļoti ražīgi augi – tikai divi trīs zirņi pākstī –, tie izaug lieli un vareni un parasti nonāk līdz svētku galdam. Tiesa, produkcijas daļa, ko pārdodam kā "Lielos Ziemassvētku zirņus", pirms fasēšanas tiek ar rokām pārlasīta. Ne jau velti tie ir iekļauti desmit populārāko Ziemassvētku dāvanu sarakstā," skaidro Rūta.

Runājot par zirņu audzēšanu, Santa stāsta, ka tie ir izturīgi, bet ir gadi, kad sausuma vai pārlieku liela mitruma dēļ vienkārši nepadodas. Tas, kāda būs zirņu raža, ir atkarīgs no laikapstākļiem divos gada mēnešos – jūlijā un augustā: ja valda sausums, zirņi neizaug, ja karstums – nepiebriest, ja stipri līst – sagulst veldrē, var sākt pelēt vai sadīgt pākstīs.

"Ja tādus vienā gadā traumētus, piemēram, sīkus, zirņus iesēj un atkal seko nelabvēlīgs gads, tie no saviem vecākiem caur gēniem manto sīko izmēru. Un, ja neko nedarām, piemēram, augus nemēslojam, mēs šos zirņus kā šķirni varam zaudēt," viņa skaidro.

Zirņi jāaudzē ar prātu un sirdsapziņu

"Mēs neesam zaļie jeb bioloģiskie zemnieki un arī savu produkciju nepārdodam kā bioloģisko. No otras puses – mūsu ģimene jau arī graudus miltiem sāka audzēt pašu vajadzībām, jo redzējām, ka mūsu lielsaimnieki, kas audzē graudus, izmanto ķimikālijas.

Protams, bez jebkāda mēslojuma zirņus izaudzēt nevar. Tāpat neviens negribēs ēst tārpainu zirni, pat ja tas būs bioloģiski audzēts.

Tāpēc viss ir jāaudzē ar prātu un sirdsapziņu. Jebkurš kultūraugs ir dzīvs organisms, kas vismaz reizi mūžā ir jāpabaro un reizi ziedēšanas laikā jānomiglo pret kaitēkļiem. Tāpēc biozirņi mums vairs nesanāk, bet nekā kaitīga arī tajos nav," saka Rūta un atgādina par, viņasprāt, lielo biodivkosību, kāda valda pasaulē.

"Ļaudis nedomā līdzi, neinteresējas par to, kas un kā tiek audzēts, bet vienkārši izvēlas paciņu ar uzrakstu "Bio", jo tas tagad ir modē, bet tajā pašā laikā ēd veikalā pirktu maizi no nezināmas izcelsmes graudiem, hormoniem bagātu vistas gaļu un piedzer klāt kolu. Vai nu esi izturēts līdz galam, vai arī domā, ko liec mutē," viņa uzsver, piebilstot, ka "pašlaik lielākā daļa cilvēku dzirdējuši vai nu par bioloģisko saimniekošanu, vai par "ļauno" – konvencionālo. Par vidusceļu – integrētajām saimniecībām, pie kurām piederam arī mēs, – daudzi neko nezina."

Zirņi un pupiņas svētku galdam

Tā kā tuvojas Ziemassvētki, pieminam arī vienu no biežāk skaitītajām latviešu tautasdziesmām:

Nāc, māsiņa, ciemoties
Ziemassvētku vakarā:
Būs pupiņas, būs zirnīši,
Būs cūciņas šņukurītis.

"Tautasdziesmas mēs rakstām uz savas produkcijas iesaiņojuma," teic Rūta, piebilstot, ka par pupiņām, tāpat kā par zirņiem, būtu savs stāsts, jo "Zutiņu" kolekcijā pašlaik ir 45 krāsu pupiņas – krāsu pietiktu visu pasaules valstu karogiem.

Santa atklāj arī kādu mazāk dzirdētu pielietojumu pupiņām: "Tā kā rudenī pirms fasēšanas zirņi ir jāšķiro un pupiņas jāizloba no pākstīm, īstas svētku noskaņas šādos brīžos nav. Taču tad, līdzsvara atgūšanai, no pupiņām var izveidot kādu krāsainu dekoru, ko iekārt eglītē. Šādi rotājumi ir patīkamāki nekā no stikla bumbiņām darinātie, nemaz nerunājot par to, cik labas un nomierinošas sajūtas pārņem, tiem pieskaroties," bilst Santa.

Bet pats galvenais, ko gribas pavaicāt Rūtai un Santai, tomēr ir tas, kā labāk pagatavot latviešu iecienītos pelēkos zirņus, lai tos var ātri un visus apēst – lai nepaliek pāri, citādi nākamajā vasarā būšot jālej asaras.

Un Rūta paver durvis uz savu pavārmākslas pasauli: "Izvāru lielos svētku zirņus, smalkos kubiciņos sagriežu žāvēto gaļu, sīpolus un visu kopā lieku uz lielas pannas cepeškrāsnī. Pannu ar zirņiem ik pa laikam sakratu, lai zirņi labāk cepas. Šo metodi tautā sauc par taukšķēšanu.

Taču, lai dzīve būtu krāsaināka, zirņiem uzkaisu saldo papriku, čilli vai abus kopā, lai viss ietaukšķējas zirņos. Tad tie kļūst sārti, ņipri, stingri un sāk atgādināt kraukšķīgus sāļos riekstiņus, un parasti tiek apēsti jau līdz pusnaktij, tā ka nekas nepaliek pāri asarām."