21.03.2013 18:06

Piecas minūtes ...

Autors  Otto Ozols, www.tvnet.lv
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Piecas minūtes ... www.foto.delfi.lv

Tas nudien ir vairāk nekā savādi. Vēl nesen, nepārspīlējot, visa Latvijas tauta ar nedalāmu, vienojošu cieņu atvadījās no Dzejnieka Imanta Ziedoņa.

Viņa vislielākais nopelns bija tas, ka viņš spēja ar neparasti spēcīgu, talantīgu vārdu iedvesmot, saturēt kopā, ticēt Latvijas gara spēkam. Pateicoties Ziedonim, pat vistumšākajos okupācijas un stagnācijas laikos tauta nezaudēja ticību nākotnei, savai valstij un zemei. Dzejnieks bija viens no tiem, kurš spēja saglabāt tautas garu stipru un gaišu. Bet viņš nebija viens tāds.

Kopā ar viņu bija daudzi citi, kuri, spītēdami tumšā režīma murgiem, burtiski riskējot ar saviem likteņiem, tikpat iespaidīgi rūpējās, lai Latvijas gars paliktu nesalauzts un spožs. Līdzīgi valsts pamatlicējiem – jaunlatviešiem viņi ar savu talantu un pārliecību piemuļķoja režīma cenzorus un propagandas sargsuņus. Viņi spoži turpināja jaunlatviešu tradīciju un izmantoja vislielāko tribīni – Dziesmu svētku estrādi un kopkori, lai burtiskā nozīmē nosargātu sapni par Gaismas pili, kurai mūžam kalna galā gavilēt. Bet. Tagad izrādās, ka Raimonda Paula un Jāņa Petera ģeniālajai himnai "Manai Dzimtenei" ir laiks iet prom no Dziesmu svētkiem.

Vairāku stundu koncertā neatrodas piecas minūtes "Manai Dzimtenei"

Argumenti ir daudzi un dažādi. Tomēr neviens nav pārliecinošs. Kāds saka, ka dziesma nav izņemta, tā tikai nav iekļauta. It kā tas mainītu pašu faktu – tā vairs nav dziesmu svētku noslēguma koncertā. Vairāku stundu ilgajā koncertā nav atradušās piecas minūtes "Manai Dzimtenei". Vienam no visu laiku visiespaidīgākajiem skaņdarbiem, kurš gadu desmitiem iedvesmojis, stiprinājis tautas garu. Tie nav vien skaisti vai pārspīlēti vārdi. Kurš gan spēs noliegt, ka tieši tā arī bija. Neskaitāmas dziedātāju paaudzes visā Latvijā tūkstoš balsu kopkorī izdziedāja, sajuzdami, kā vienotā sapnī, vienā sirds vibrācijā savienojās tūkstošiem gaišāko sapņu un cerību – ar vārdiem:

Tālāk mūžībā
Dziedot iesim mēs,
Mūžam gaismas pils
Kalnā gavilēs.

Tie ir vārdi, tā ir dziesma, kurai ir ne tikai himnas, tai ir arī nepārvērtējami iedarbīgas mantras spēks. Raimondam Paulam bankas var izblēdīt naudu, bet ģeniālo talantu tās nenozags nekad. Šajā dziesmā viņš ir sasniedzis vienu no visaugstākajām savu melodiju virsotnēm. Kopā ar Jāni Peteru viņi spējuši atrast kādu īpašu garīgo kodu, ko pārvērtuši iespaidīgā mākslas darbā. "Manai Dzimtenei" ir izturējusi laika, paaudžu un pat laikmetu pārbaudījumus.

Viena no svarīgākajām vērtībām dziesmai ir ļoti dziļā un spēcīgā vēstures mācība. Mūsdienās reizēm kāds aplam vieglā paštaisnumā pārmet Peteram kaut kādu meslu maksāšanu padomju režīmam. Jā, nenoliedzami viņam bija jāmaksā kādi sirdsapziņas mesli sarkanajiem imperiālistiem. Tomēr drīzāk tas izskatās pēc bīstamas spēles, kurā galu galā nesalūstot spoži uzvarēja Pauls ar Peteru. Pats galvenais bija panākts – viņš aiznesa savai tautai Vēsti no visaugstākās tribīnes.

Cauri sirdīm mums
Lauztās priedes augs,
Jaunā gaitā mūs
Jauni rīti sauks.

Vācu un krievu imperiālisti – latviešu kalpību jums neredzēt

Ja pārlasa "Manai Dzimtenei" vārdus, tad top skaidrs – tajos nav nekādas nodevas padomju režīmam, vēstījums ir tikpat dziļš, cik skaidrs. 1905. gads ir ārkārtīgi nopietns pagrieziena punkts Latvijas nācijas vēsturē. Tas nav tikai šauru sociāldemokrātisko ideju un pirmo revolucionāro nemieru laiks. Nav šaubu, ka Peters un Pauls labi apzinājās patieso 1905. gada būtību. Tā faktiski bija pirmā reizi daudzu gadsimtu laikā, kad latvieši vienoti nostājās pretī saviem mūžsenajiem apspiedējiem baltvācu aristokrātiem un cariskās Krievijas imperiālistiskajiem šovinistiem. Tas bija milzīgs lūzuma punkts latviešu apziņā, dumpinieciskuma, pieaugošas pašcieņas un spītības triumfs. Sak' – vācu un krievu imperiālisti, gadsimtiem ilgi jūs esat tirgojušies ar mūsu zemi, ar latviešiem kā lopiem vai otrās šķiras kalpu dvēselēm. Tā tas vairs nenotiks. Kopš 1905. gada Latvijas brīvības ideja vairs nekad nav nodzisusi. Tā ir pārvarējusi divus pasaules karus un okupācijas. Pauls un Peters pilnīgi noteikti apzinājās šo dziļāko 1905. gada simbolisko nozīmi.

Tāpat viņi, neapšaubāmi, bija lasījuši arī Pāvila Rozīša "Valmieras puikas" un citus darbus, kuri apliecināja, ka 1905. gads bija arī protests pret varmācīgo un brutālo rusifikāciju Latvijā un citur. Dziesma bija kaut netiešs, bet spilgts atgādinājums par to. Arī strēlnieku pieminēšana pavisam noteikti nav nejauša. Gudram vēstures zinātājam arī tajos laikos nebija noslēpums, ka streļķu mērķis vienmēr bija Latvijas brīvība.


"Manai Dzimtenei" ir arī vēsturiskas līdzības ar oficiālo Latvijas himnu "Dievs, svētī Latviju". Nav šaubu, ka, dziedot "Manai Dzimtenei", katrs to uztvēra kā – "Manai Latvijai". Savulaik cariskās Krievijas cenzori lika nomainīt "Dievs, svētī Latviju" ar vārdiem "Dievs, svētī Baltiju". Tomēr sirdī nevienam nebija šaubu, ka viņi dziedāja "Dievs, svētī Latviju".

"Manai Dzimtenei" bija pamats Ticībai savai Latvijai

Mūsdienās "Manai Dzimtenei" kā neparasti skaistā skaņdarbā ir savijušies kopā vairāki ļoti nozīmīgi vēstures pagrieziena punkti. Sākot ar 1905. gada spītīgo dumpinieciskumu, beidzot ar spēju radīt neparasti iespaidīgus vēstījumus pat visdrūmākajos okupācijas laikos. Tiem, kuri vēl ar skaidru prātu atceras tos laikus, nav šaubu, ka Pauls ar Peteru par savu uzdrīkstēšanos spēlēties ar režīmu ātri varēja samaksāt ar saviem likteņiem. Komunistu režīms bija neprognozējams, brutāls un nežēlīgs. Daudzi jau iepriekš bija bargi samaksājuši pat par daudz mazāku uzdrīkstēšanos. Pauls un Peters to lieliski zināja, bet uzdrīkstējās. Tā bija īsta, patiesa un gudra drosme.

Paulam un Peteram šodien nav jālūdz kaut kāda sapratne, viņiem nav jāskaidro sava ģeniālā mākslas darba nozīmīgums. Viņi jau sen ir pierādījuši to, ka ar savu talantu, gudrību un drosmi spējuši padarīt Latvijas garu gaišu un nesalaužamu. Viņu dziesmu var izņemt no dziesmu svētku noslēguma koncerta. Var mēģināt neatrast vairāku stundu koncertā piecas minūtes cieņas, ne tikai Komponistam un Dzejniekam, bet arī neskaitāmām dziedātāju paaudzēm. Viņiem "Manai Dzimtenei" bija pamats Ticībai savai Latvijai – valstij un zemei. Joprojām ir. Un būs.

Piecas minūtes, kas garākas par mūžu ilgst...