No kurienes mēs nākam? - No savas pagātnes, no notikumiem ar orientiera, garīgas vērtības nozīmi. Šodiena ir tāda.
Tūlīt pēc 2. pasaules kara Apvienoto Nāciju palīdzības un atjaunošanas administrācijas Eiropas direktors britu ģenerālis F. Morgans grāmatā "Karš un miers" saka: "Kā lai raugās uz krietno baltiešu jautājumu, kas cīnījušies SS vienībās? Pēc divdesmit brīvības gadiem krievi no jauna bez kāda pamata iznīcināja viņu neatkarību, tos brutāli apspiežot. 1940. un 1941. gadā krievi Baltijas valstīs īstenoja sistemātisku genocīdu. 1941. gadā vācieši uzbruka krieviem un atbrīvoja Baltijas valstis no nīstiem apspiedējiem. Vai kāds brīnums, ka krietnie baltieši gribēja atriebties par nodarīto pārrestību, kaut vai sabiedrojoties ar otru ļaundari?" Te bezkaislīga rietumu militārpersona, iepazīstoties ar lietas apstākļiem, ir spējusi saprast, - Latviešu leģiona rašanās ir saistīta ar Baigo gadu, okupāciju un masu represijām. Vēsturiskā patiesība par latviešu mobilizāciju leģionā jau sen zināma karojošās pusēs, secinājumi izdarīti, reabilitācijas notikušas.
Kāpēc tomēr Leģiona piemiņas diena ir izņemta no atzīmējamo dienu saraksta un ik gadus rada teju vai morālu agoniju sabiedrībā Latvijas mērķtiecīgas nomelnošanas kampaņas dēļ? No Latvijas puses tās ir nepārvarētās okupācijas seku sekas, no Krievijas – propagandas karš. Tas notiek 16. martā. Bet pārējā laikā norisinās ne tik spilgtas, taču pamatnācijai daudz bīstamākas lietas.
"The Jerusalem Post" žurnālists Josi Ahimers raksta: "Soli pa solim latvieši savas pasivitātes, vienotības un nacionālā lepnuma trūkuma dēļ zaudē savu atšķirīgo raksturu un pozīcijas krievu priekšā .. kaut kādu iemeslu dēļ, .. latvieši pieņem, ka savas zemes sākotnējā rakstura zaudējums ir neizbēgams, .. Latvijas krieviskošanu veicina arī latviešu došanās strādāt un dzīvot uz Rietumiem, paliekot vienaldzīgiem pret pārmaiņām, kas notiek viņu dzimtenē. Ja viņi kādreiz atgriezīsies, tad jāšaubās, vai vēl pazīs Latviju. .. mazā latviešu tauta 21 gadu pēc neatkarības atgūšanas no represīvā komunistu režīma tā arī nav spējusi realizēt savu atgūto brīvību, .. Latvija atkal ir okupēta – šoreiz ar krievu masām, kas plūst uz to, .. iegādājoties īpašumus un pakāpeniski mainot tās unikālo raksturu, lai būtībā to vēlreiz pārvērstu par atjaunotu krievu republiku." Žurnālists un bijušais politiķis norāda, ka Latvija sniedz vielu pārdomām citām mazām tautām, kuras grib pārņemt un asimilēt lielāki kaimiņi.
Dramatiski – miera laikā zaudējam savu valsti! Ilustrācija tam ik gadus ir 16. marts un 9. maijs. Valdošo bailes tikt Krievijas norātiem ir lielākas nekā kauns no tautas, no savu tautiešu kādreizējās drosmes. Vai tiešām kautrējamies no vectēviem, no tā, ka viņi tik ļoti mīlēja savu dzimteni, ka arī morāli grūtos apstākļos bija ar mieru to aizstāvēt pat svešos formas tērpos?
Pie Krievijas paņēmieniem esam pieraduši. Varbūt, ka varam gūt atbalstu citur? Palūkosimies, kas notiek mūsdienu globalizētajā pasaulē. Ķīpsalas grāmatu izstādē iegādājos Viljama Kolemana šogad Londonā un Ņujorkā, ļoti reprezentablajā "Routledge" izdevniecībā izdotu grāmatu par 50 svarīgākajiem domātājiem par globalizāciju un uzmeklēju, ko autori saka par nācijas, valsts, un cilvēka identitāti. Ko globalizētā pasaule piedāvā?
Arjun Appadurai saka, ka globalizācijas spēki marģinalizē nācijvalsti, John Comaroff, ka saikne starp nāciju un valsti aizvien vairāk vājinās, Philip Cerny, ka globalizācija ietver nācijvalstu uzturēto kultūridentitāšu graušanu, Ailva Ong, ka transnacionālo korporāciju darbība pārveido strādnieku pašuztveri tā, ka viņi sevi uzskata par disciplinētiem un vienreizlietojamiem [disposable] ķermeņiem.
Tas mulsina. Palūkosimies citur. Eiropas Parlamenta liberāļu grupas vadītājs, bijušais Beļģijas premjerministrs un Eiropas Komisijas prezidenta amata kandidāts Gijs Verhofštats 2010. gada 24. februārī beļģu laikrakstā "De Standaard" vēsta: "20. gadsimts mums parādīja, ka galīgās sekas no domāšanas, kas balstīta uz identitāti, ir gāzes kameras Aušvicā!"
Tātad, nevis dažādības veicināšana, bet tās radikāla noliegšana! Ja tiek atmesta identitāte, tad Rietumu nāves kultūra ir nonākusi līdz konsekvencei. Tad gan nav izprotami, kādēļ 50 gadus ilgojāmies pēc suverenitātes, ar ko Rietumeiropas valstis mūs sveica 1991. gadā?
Ja piekristu šādam piedāvājumam, tā būtu pašnāvnieciska savas vēsturiskās apziņas maiņa. Esam dzirdējuši par Eiropas oficiālo vēsturi, kuras shēmā ir tikai viens ļaunums – Hitlers, bet uzvarētāji – Sabiedrotie, PSRS ir labie, pareizie. Šāds primitīvs skatījums ne tikai neatspoguļo mūsu vēsturisko pieredzi, bet kropļo to. Četros gados piedzīvojām trīs okupācijas, divus milzu ļaunumus, kas 22 mēnešus bija sabiedrotie Eiropas pārdalē. Pat, ja Rietumos tikai viena ļaunuma vēsture skaitās politkorekta, mums tā neder, jo no mūsu pagātnes nāktos izraut svarīgo lappusi par Latviešu leģionu. Un, izraujot šo, konsekventi nāktos šķirties arī no tām, kas ir tieši vai netieši saistītas ar leģionu. Tas ir orvelisms. Brīvība bez patiesības nav brīvība. Ar puspatiesībām ir par maz. Nevaram atļauties greznību kādiem eirokrātiem, nodrošinot viņu morālo un psiholoģisko komfortu par mūsu nacionālo vērtību cenu.
Jurists un politologs Juris Bojārs saka: "Latvijas valstij laiks .. iziet no tā saucamo mīksto valstu (soft states) statusa, kuras hroniski nespēj jēdzīgi organizēt savas valsts drošībai, aizsardzībai, stingras tiesiskās kārtības uzturēšanai un tautas attīstībai nepieciešamo režīmu. Pretējā gadījumā Latvija var nogrimt vēl tālāk – nesekmīgo valstu (failing states) grupā, kuras nacionāli, teritoriāli un sociāli sašķeļas un sabrūk kā agrākā Etiopija un Somālija."
Runājam par trūkumu daudzās jomās, visur var atrast objektīvu aizbildinājumu. Bet kādu attaisnojumu rast morālai nabadzībai? Lai vilks paēdis un kaza dzīva, tika atrasts it kā risinājums, ka visi karavīri pieminami 11. novembrī. Pēc tādas loģikas varētu arī Ziemassvētkus apvienot ar Vasarsvētkiem.
Ja pakļaujamies prasībām pēc formas un satura atteikties no 16. marta, jājautā - kas sekos? Kad sāksim bīties atzīmēt Janvāra barikādes un 18. novembri? Ko vēl atdosim, no kā vēl atkāpsimies? Vai ar Abrenes piemēru par maz, lai izprastu no savējā atteikties gribošo iztapību? Jo vairāk piekāpsimies, jo ļaunāk būs. Ikgadējā 16. marta propagandas kaujā norisinās nu jau tradicionālā latviešu un Latvijas valsts pozīciju iztaustīšana, lai atrastu tās vājos punktus. Ja novēršamies no leģionāriem, runājam puspatiesības, neaicinām viņus uz skolām audzināšanas un vēstures stundās, nepārņemam viņu skarbo dzīves pieredzi kā nācijas vērtību, īsi sakot, ja necienām savējos, kāpēc sagaidām, lai citi cienītu mūs? Ja manas un iepriekšējās paaudzes politiķi aizmirst pašu pieņemto 1998. gada 29. oktobra Saeimas deklarāciju par latviešu leģionāriem, kāpēc cerēt, ka nākamā paaudze aizstāvēs viņus, ja ar tiem notiks kas tāds, kas prasīs aizsardzību?
Sabiedrībā runā par plaisu starp valdība un tautu. Vara augstprātīgi noraugās uz tautu galvenokārt kā uz nodokļu maksātājiem, demogrāfisko materiālu un manipulējamu elektorātu, tauta atbild ar nicinājumu un sašutumu. Tas radījis savstarpēja noniecinājuma garu. Kā izrauties no šī apburtā apļa?
Dievs, kurš radīja materiālo pasauli ar tās likumiem, radīja arī sabiedrības pastāvēšanas likumus. Ceturtais: "Tev būs savu tēvu un savu māti godāt, kā Tas Kungs, tavs Dievs, tev to ir pavēlējis, lai tu ilgi dzīvo un lai tev labi klājas tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos" (5 Moz 5, 16). Tas ir bauslis ar laicīgu apsolījumu.
Protams, nevar vilkt tiešu sakarību starp to, ka valsts neatzīst leģionārus par atceres dienas vērtiem, neizrāda tiem pienākošos cieņu un Latvijas ekonomisko bēgļu plūsmu, taču notiekošais ierakstās savstarpējas necieņas atmosfērā. Aizbraucēji nereti ar rūgtumu runā par Latvijas valsti; palikušie emigrantos redz galvenokārt pašlabuma meklētājus.
Šodien ir iespēja apburto apli griezt par labu. Leģionāriem liegtās cieņas dienā – iesēsim cieņu, lai pļautu Dieva svētību! Šodien viņus sastapsim, paspiedīsim roku, paraudzīsimies acīs un teiksim: paldies! Mēs cienām un lepojamies ar jums! Pateiksimies viņiem, kuriem taču bija daudz nelabvēlīgāki apstākļi kā mums, un tomēr viņi cīnījās, cerot atgūt savas zemes brīvību un valsts neatkarību. Tā bija cīņa, kas viņiem tika liegta 1940. g. 17. jūnijā. Karā un partizānos viņi cīnījās par to, par ko daudzi latvieši vairs neuzdrīkstas runāt – par Latviju kā tās pamatnācijas valsti. Vecākā paaudze atceras, ka 1938. gada 18. novembrī Radio namu greznoja uzraksts: "Latvijai jābūt latviešu valstij!"
20. gadsimta izcilākais latviešu luterāņu mācītājs, profesors R. Feldmanis sacīja: "Kamēr būs kaut viens latvietis, kam sāpēs viņa Dzimtene, Latvija būs!" – Tātad, - latvietis nevis tikai pelnīs naudu, strādās un izdvesīs "ko nu mēs", un "latvieši jau vergu tauta"!
Katrs esam aicināti iestāties par Latviju tikai viena iemesla dēļ – ka tā ir mūsējā. Jautāju dēlam: "Kāpēc ir jāizstāv Latvija?" - "Tāpēc, ka tās ir mūsu mājas, mūsu Dzimtene, citas mums nav!"
Ar lepnumu vien nepietiek, nepieciešams spēks, jo pasaulē rēķinās tikai ar stiprajiem, ar vājajiem izrēķinās. Pirms darīt, ir būt. Kam un kādiem mums jābūt, lai sekmīgi pastāvētu dzīves cīņās un būtu uzvarētāji? Atbilde nav tālu jāmeklē. Mūsu valsts dibinātāji, labi saprotot garīgo vērtību lomu, par valsts himnu izvēlējās dziesmu, kas līdz tam pastāvēja kā tautas lūgšana. Pirmais vārds mūsu esamībā pieder Dievam. Bet katra patiesība ir konkrēta, arī šī par Dievu. Mēs nevēstām par kaut kādu dievu, bet par Kungu Jēzu Kristu, kurš pašu nāvi, velnu un elli ir uzvarējis. Tāpēc – piederēt Viņam, Dieva iemiesotajai mīlestībai ar visu sevi! Tad arī Viņa solīto svētību mantot – laicīgo un garīgo.