Cilvēkam pirmais šoks ir uzzinot diagnozi, tiek uzdoti neskaitāmi jautājumi – kāpēc es? Ko esmu nogrēkojies? Vai izārstēšos? Vai ārstēšanās būs smaga, kā jutīšos pēc ķīmijterapijas. Kad cilvēks nonāk slimnīcā, tā viņam ir pilnīgi sveša vide, nepazīstami cilvēki. Nonākot nodaļā, ārsts pāris teikumos paskaidro ārstēšanās procesu, medmāsiņas iedot tabletes vai potes, sanitāri skrien palīgā tiem, kuri daudz ko nespēj vairs paši izdarīt.
Es redzēju, ka medicīnas personālam nav laika, un tik tiešām nav brīvs brīdis, lai apsēstos, izrunātos, iedrošinātu, paturētu roku vai apskautu. Vēža slimnieku skaits dramatiski pieaug, bet medicīnas personāls zemā atalgojuma un psiholoģiski smagā darba dēļ – samazinās. Mediķi ir noskrējušies, un nevar viņus nesaprast, ka nav laika katram individuāli atrasties blakus. Bet cilvēkam, kurš jau tā apjucis no visa, kas notiek, ir vajadzīgs blakus cilvēks. Un ne vienmēr visiem ir tuvinieki, draugi vai paziņas. Pat ja ir, bieži vien cilvēki atbraukuši no attālām pilsētām vai ciematiem, kur radinieki nevar atbraukt ciemos, lai atbalstītu.
Slimnīcas ārsti novērojuši, ka nereti ārstēšanās procesu pusceļā pamet nevis pats slimnieks, bet, piemēram, dzīvesbiedrs. Es redzēju pie slimnīcas loga stāvot raudošu sievieti, viņa centās uzrunāt sanitāri, lai apstājas un uzklausa. Sanitāre, kurai vēl desmitiem darbu, piestāja, un šī sieviete apķēra viņu un sāka histēriski raudāt. Sieviete aizelsusies stāstīja, ka vīrs atsūtījis īsziņu, ka aiziet... jo nevarot vairs psiholoģiski izturēt sievas slimību.
Šādi gadījumi nav retums, to saka arī slimnīcas kapelāni. Un pamet grūtībās ne tikai laulātie – laulātos, bet arī mātes – bērnus, bērni – savus vecākus. Dažādi esot.
Brīvprātīgie dosies uz slimnīcu reizi nedēļā, bet pirms tam būs jāiziet apmācības. Mācības plānotas augstā, kuras vadīs profesionāļi – ārsti, psihoterapeiti, kapelāni. Mācību procesā mācīsimies kā sarunāties/ klausīties. Kā komunicēt ar smagi slimu cilvēku. Mācīsimies arī caur pieredzi. Ejot un darot. Mūsu uzdevums ir uzklausīt, būt blakus. Tas ir svarīgākais, pārējais – tā jau būs improvizācija.
Ārsti saka, ka slimniekam vieglāk sarunāties ar cilvēku, kurš piedzīvojis ko līdzīgu. Izārstējies no vēža, var sniegt patiešām labus padomus, un spēj ar savu klātbūtni iedrošināt. Bet tikpat labi par volontieri var kļūt ikviens, kuram sirds ir īstajā vietā, kurš ir ar atbildības sajūtu. Šī volontieru grupa nebūs akcijveidīgs pasākums – uz Ziemassvētkiem vai līdz Lieldienām. Mērķis ir izveidot spēcīgu grupu, kura būs aktīva ilgtermiņā. Ar to mūsu volontierim jārēķinās, ka cilvēki pieradis, gaidīs, arī slimnīcas personāls pieradīs pie katra no mums un gaidīs tieši Tevi vai mani.
Ja sajūtat sevī šo aicinājumu – kalpot cilvēkiem, zvaniet un piesakieties pa tālruni 29607792.
07.06.2017 12:03
Kā komunicēt ar smagi slimu cilvēku. Aicina iesaistīties brīvprātīgos
Autors Saiva Luste
arhīvs
Volontieru jeb brīvprātīgo iniciatīvas grupas ir aktīvas ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā. Mūsu mērķis ir apmeklēt cilvēkus Latvijas onkoloģijas centrā. Ideja pulcināt kopā brīvprātīgos un veidot šādu grupu radās, apmeklējot tuvus cilvēkus slimnīcā, kuri ārstējās no vēža.