Latvijā uz pasaules valstu fona ir izteikti liberāls abortu regulējums, kas sievietei dod neierobežotas privilēģijas lemt par cita cilvēka (nedzimušā bērna) dzīvību.
Lai izdarītu šādu izvēli nav nepieciešami nekādi papildu kritēriji, kā, piemēram, daudzās citās valstīs (mātes dzīvības apdraudējums, izvarošana, kropls bērns vai tml.). Lai turpinātu diskutēt par šiem jautājumiem, manuprāt, vispirms ir jāizprot nedzimuša bērna legālais statuss. Tikai pēc tam varam diskutēt par to, vai un kad iespējama šīs jaunās dzīvības nogalināšana.
Regulējums starptautiskajos aktos
Tiesības uz dzīvību ir noteiktas daudzos starptautiskos aktos.
• Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, 6. pants 1. daļa – "Tiesības uz dzīvību ir katra cilvēka neatņemamas tiesības. Šīs tiesības aizsargā likums. Nevienam nedrīkst patvarīgi atņemt dzīvību."
• ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, 3. pants – "Ikvienam ir tiesības uz dzīvību."
• EP Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, 2. pants – "Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Nevienam nedrīkst ar nodomu atņemt dzīvību, izņemot, ja tiek izpildīts tiesas spriedums pēc apsūdzības noziegumā, par kuru likums paredz šādu sodu."
• ANO Bērnu tiesību deklarācijas preambula - "Bērnam viņa fiziskā un garīgā brieduma trūkuma dēļ ir nepieciešama īpaša aizsardzība un gādība, ieskaitot arī pienācīgu tiesisko aizsardzību, kā pirms, tā arī pēc dzimšanas."
Latvijas regulējums
Tiesības uz dzīvību ir aizsargātas arī Latvijas normatīvos aktos.
• Satversmes 93. pants – "Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums."
• Satversmes 94. pants – "Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību."
• Seksuālās un reproduktīvās veselības likums, 1. pants – "Šā likuma mērķis ir noteikt tiesiskās attiecības seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, lai aizsargātu nedzimušu dzīvību un jebkuras personas seksuālo un reproduktīvo veselību."
• 28.10.2003. MK noteikumu Nr. 590 "Grūtniecības pārtraukšanas organizatoriskā kārtība" 2.1. punkts – "Legāls aborts – grūtniecības pārtraukšana pēc sievietes vēlēšanās (Kur paliek vīrieša griba? – aut.) līdz grūtniecības 12. nedēļai (nav nekādu kritēriju – sievietes dzīvības apdraudējums utt. – aut.]."
Rodas jautājums – kas ir "ikviens", "katrs cilvēks", "persona", "bērns"? No kura brīža apaugļotu olšūnu var uzskatīt par bērnu jeb potenciālu cilvēku?
Ar zinātnes atzinumiem ir pierādīts, ka cilvēka aizmetņa dzīvība sākas ar ieņemšanas brīdi un tās "kvalitāte" pieaug ar katru embrija attīstības posmu. Ir divi cilvēka attīstības posmi:
• intrauterinārais – sākas ar ieņemšanas brīdi;
• ekstrauterinārais – sākas ar piedzimšanas brīdi; atrašanās sociālajā vidē.
Bērniņa sirds sāk pukstēt jau aptuveni 22. dienā, pakāpeniski attīstās viņa orgāni, kauli, veidojas pirkstu nospiedumi utt. 12. nedēļā bērniņam ir viss, lai viņš sajustu sāpes (nervi, mugurkauls), viņš ir kustīgs.
Nedzimis bērns nav tikai sievietes ķermeņa daļa, bet gan bioloģiski unikāla cilvēciska būtne, kas aug sievietes ķermenī.
Profesore Valentija Liholaja raksta: "Tātad attiecībā uz cilvēka bioloģiskās dzīves agrīno jeb intrauterināro attīstības periodu ir pamats runāt par augļa tiesībām uz pienācīgu aizsardzību, lai pasargātu to no iznīcināšanas, nelikumīgi pārtraucot grūtniecību, "izbrāķēšanas" pirms dzimšanas bērna nevēlama dzimuma dēļ, dažādām ģenētiskām manipulācijām, grūtniecības pārtraukšanas, abortētā materiāla izmantošanai nelikumīgiem mērķiem." (LR Satversmes komentāri. Rīga, 2011, 176. lapa)
Šobrīd ne starptautiski, ne reģionāli nav vienotas izpratnes par tiesību uz dzīvību sākuma brīdi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2007. gada 20. marta spriedumā lietā Tysiac v. Poland noteica, ka dzīvības sākuma brīža izpratne ir katras valsts brīvības ietvaros.
Uzskatu, ka Latvijā nedzimis bērns ir jāaizsargā un vispārīgā gadījumā jādod viņam tiesības piedzimt. Šobrīd saskaņā ar Civillikuma 386. pantu fiziska persona spēj mantot, ja mantojuma atklāšanās laikā viņa ir ieņemta, kaut arī vēl nav piedzimusi. Izveidojusies absurda situācija – nedzimušam bērnam ir tiesības uz mantojumu, bet nav tiesību dzīvot...
Ungārijas un Vācijas piemēri
Interesanti šos jautājumus ir atrisinājusi Ungārija. Ungārijas konstitūcija nosaka, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama. Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību un cilvēcisku cieņu; embrija un augļa dzīvība tiek aizsargāta no ieņemšanas brīža. Papildus tam ir pieņemts Ģimenes aizsardzības likums.
Arī Vācija strikti iestājas par nedzimuša bērna tiesībām dzīvot. Vācijas Federātīvās konstitucionālās tiesas lēmums BVerfGE 39, 1 (1975) noteic, ka mātes miesās veidojošās dzīvība kā patstāvīgs tiesību subjekts bauda konstitūcijas aizsardzību (VFR Pamatlikuma 2. panta 2. daļas 1. teikums, 1. panta 1. daļa). No valsts pienākuma šo dzīvību aizsargāt izriet ne vien aizliegums valstij tieši iejaukties dzīvības veidošanās procesā, bet turklāt uzliek valstij par pienākumu šo dzīvību aktīvi aizsargāt (burtiski: "nostāties tai priekšā"). Miesas augļa dzīvības aizsardzība principā visas grūtniecības laikā ir vērtējama augstāk par grūtnieces pašnoteikšanās tiesībām; to nedrīkst apšaubīt nevienā grūtniecības periodā.
Līdzīgi lemts arī arī Vācijas Federātīvās konstitucionālās tiesā lietā BVerfGE 88, 203 (1993) - Pamatlikums uzliek valstij par pienākumu aizsargāt cilvēka, tostarp nedzimušā, dzīvību. Cilvēka cieņa piemīt arī vēl nedzimušam cilvēkam. Tiesību sistēmai jāgarantē tās pilnīga īstenošana, ar to saprotot nedzimušā bērna tiesības uz dzīvību. Šīs tiesības uz dzīvību nerodas tikai tad, kad māte tām piekrīt (bet neatkarīgi no šādas piekrišanas). Nedzimušais bauda tiesisku aizsardzību arī iepretim savai mātei. Šāda aizsardzība ir iespējama tikai tad, ja likumdevējs viņai principā aizliedz grūtniecības pārtraukšanu, līdz ar to uzlikdams viņai par pienākumu bērnu iznesāt. Principiālais grūtniecības pārtraukšanas aizliegums un principiālais pienākums iznēsāt bērnu ir divi nešķirami no konstitūcijas izrietošās aizsardzības elementi. Grūtniecības pārtraukšana principā jebkurā grūtniecības laikā jāuzskata par prettiesisku. Nedzimušā bērna tiesības uz dzīvību pat ierobežotā laika posmā nedrīkst kļūt atkarīgas no cita cilvēka brīva, beznosacījumu lēmuma – pat tad ne, ja šis cilvēks ir bērna māte. Pienākums aizsargāt (nedzimušo bērnu dzīvību) turklāt uzliek valstij par pienākumu sabiedrībā saglabāt un iedzīvināt apziņu par šīm nedzimušā bērna tiesībām.
Tiesības uz dzīvību pamatojas dabiskajās tiesībās
Tiesības uz dzīvību ir dabisko tiesību visaugstākā vērtība. Ikvienam ir skaidrs, ka nevienam nav tiesību nogalināt otru. Šis pats princips ir attiecināms arī uz dzīvu nedzimušu bērnu, kurš jau pirms dzimšanas mātes miesās ir unikāla persona ar savu ģenētisko kodu.
Tiesiskā valstī pastāv prezumpcija, ka cilvēki ir saprātīgi. Sieviete un vīrietis ir brīvi savās izvēlēs un ir informēti, ka dzimumattiecību rezultātā pastāv iespēja, ka radīsies jauna dzīvība. Šeit tiek realizētas sievietes "pašnoteikšanās" tiesības. Līdz ar brīdi, kad tiek ieņemts bērns, bērna tiesības uz dzīvību prevalē pār sievietes pašnoteikšanās tiesībām.
Jārunā arī par vienlīdzības principu. Ja mums nav šaubu par to, ka jaundzimušais ir cilvēks un viņam pienākas visas cilvēktiesības, tostarp viņu nedrīkst nogalināt, tad sakiet – ar ko pēc būtības nedzimis bērns atšķiras no jaundzimušā? Abi ir atkarīgi no mātes, abi ir unikālas personības ar neatkārtojamu ģenētisko kodu, abiem ir izveidojušies dzīvībai svarīgie orgāni, pukst sirds – viņi ir dzīvi. Māte brīvi var nogalināt nedzimušu bērnu, bet nevar – jaundzimušos; nedzimušais bērns tiek diskriminēts, jo nav ievērots vienlīdzības princips salīdzinājumā ar jaundzimušo, kuram ir dotas tiesības dzīvot. Satversmes tiesas 2003. gada 10. janvāra spriedumā ir teikts: "Vienlīdzības princips, kas izriet no Satversmes 91. panta pirmā teikuma, liedz valsts institūcijām izdot tādas tiesību normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos." Izvēlētiem līdzekļiem ir jābūt piemērotiem un pielietotiem īstajā vietā, un tie nevar būt vairāk ierobežojoši, nekā tas ir nepieciešams likumīga mērķa sasniegšanai. Līdz ar to šobrīd esošais liberālais regulējums, kurš atļauj mātei bez jebkādiem kvalificējošiem kritērijiem veikt abortu, kas faktiski ir nevainīga cilvēka slepkavība, ir antikonstitucionāls un nav spēkā.
Pat ja šo argumentu neņemam vērā, ierobežojot jebkuras tiesības (īpaši jau tiesības uz dzīvību, kas ir dabisko tiesību pamats), ir jāievēro samērīgums. Ja sieviete ar bērniņa nākšanu pasaulē jūtas nekomfortabli vai jūtas tā, it kā viņas tiesības būtu ierobežotas, pastāv iespēja bērnu laist pasaulē un pēc tam nodot adopcijai – Latvijā uz jaundzimušo adopciju ir milzīgas rindas. Tā tiktu panāks taisnīgs un samērīgs risinājums gan krīzes grūtniecībā nonākušajām sievietēm vai pāriem, gan arī bērniņam. Veicot abortu (bez īpašiem kvalificējošiem iemesliem), tiek nesamērīgi ierobežotas, precīzāk, liegtas, personas dabiskās tiesības piedzimt uz sievietes "brīvības" rēķina. Tas nav samērīgums.
Risinājumi
1. Jēdzienu "bērns" attiecināt arī uz nedzimušiem bērniem no ieņemšanas brīža. Tā bērni jau kopš ieņemšanas brīža, pamatojoties uz rakstītām tiesību normām, baudītu viņu dzīvības aizsardzības tiesības. Tādā gadījumā papildu normas nebūtu jāpieņem.
2. Viennozīmīgi atbalstu likumprojektu, kurš paredz izteikt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7. pantu šādi: "Katram bērnam no ieņemšanas brīža ir tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību."
3. Gadījumā, ja šobrīd netiek noteikts abortu vispārējs aizliegums ar atsevišķiem izņēmumiem, tad ir jānosaka obligāts konsultāciju apmeklējums pie valsts atzītām organizācijām, kuras nodarbojas ar krīzes grūtniecībā nonākušo māmiņu atbalstu un informēšanu. Tāpat būtu jāpagarina arī tā sauktais "pārdomu laiks" pēc ārsta norīkojuma uz abortu izdarīšanu līdz aborta veikšanai – 3 dienu vietā būtu jābūt vismaz 5 dienām. Lēmumu pieņemšanas procesā par abortu būtu jāiesaista arī bērna tēvs. Šobrīd tēvu tiesības (bieži vien pat uz vienkāršu informāciju, ka ir gaidāms bērniņš) tiek pilnībā ignorētas. Aborta veikšanai būtu jāsaņem arī bērna tēva rakstveida piekrišana.
4. Atbalstu papildinājumu Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 1. pantā: "Šā likuma mērķis ir noteikt tiesiskās attiecības seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, lai aizsargātu nedzimušu dzīvību no ieņemšanas brīža un jebkuras personas seksuālo un reproduktīvo veselību."
Papildus tam ir jāparedz kriminālatbildība par Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 15. panta (ierobežojumi medicīniskajā apaugļošanā) pārkāpumiem, jo šobrīd par medicīniskās apaugļošanas pārkāpumiem ārsti nevar tikt saukti pie atbildības.
Pārpublicēts no žurnāla "Jurista Vārds" (24.07.2012., nr. 30, elektroniskā versija - www.juristavards.lv).