Mēs rīkojamies saskaņā ar saviem novērojumiem: darām to, kas mums ir izdevīgi un cenšamies nedarīt to, kas nav izdevīgi. Meklējam darbu, par kuru mums labāk maksā, pērkam labākas un lētākas preces un tā tālāk.
Zemapziņā arī mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem lielā mērā pakļaujas ekonomiskajām likumsakarībām. Mēs sadarbojamies ar cilvēkiem, ja tas mums ir izdevīgi, un konkurējam, ja sadarboties mūsu izpratnē nav izdevīgi, izvairāmies no cilvēkiem, ja saskarsme ar tiem nes zaudējumus, un otrādi. Nedarām daudzas patīkamas lietas, jo nav naudas, vai laika, jo jāpelna nauda.
Protams, cilvēcisko attiecību daudzveidību nevar vienkāršot līdz banālam materiālam izdevīgumam, taču ekonomisko attiecību modelis neapšaubāmi ietekmē attiecības starp cilvēkiem.
Nereti mēs izdarām pārāk plašus vispārinājumus, spriežot par cilvēka dabu tikai pēc saviem tiešajiem novērojumiem. Cilvēks, kas visu dzīvi pavadījis biezā mežā, uzskatīs, ka pasaule – tie pirmkārt ir vieni vienīgi koki. Iespējams, ka šādu kļūdu pieļaujam, secinot: cilvēki ir pēc dabas alkatīgi, tiem vienmēr ir par maz, un tie vienmēr cīnās par lielāko kumosu. Pirmajā brīdī tas šķiet pareizi, taču jāatceras par "ekonomisko ūdeni", kurā dzīvojam un kura būtisko ietekmi nemanām.
Margaritas Kenedijas grāmata "Nauda bez inflācijas un procentiem" mudina domāt par ekonomiskajiem nosacījumiem, kuros dzīvojam. Viena no svarīgākajām ekonomikas sastāvdaļam ir naudas sistēma. Pašlaik pasaulē valda centrālo banku pārvaldīta kredītu sistēma, kurā visa nauda nonāk apritē kā kredīti ar procentiem. Tātad visa apritē esošā nauda pelna procentus. No šiem diviem faktiem izriet vairākas naudas sistēmas īpatnības.
Pirmā ir tā, ka kredītprocenti savā būtībā darbojas kā nodoklis, kas pārdala naudu par labu bagātajiem. Kurš gan nav dzirdējis par lielu naudas summu noguldīšanu bankā, lai varētu pārticīgi dzīvot no procentu ienākumiem nemaz nestrādājot? Jā, daudzi bagāti cilvēki tā dzīvo. Mēs zinām, ka nekas nerodas no tukša gaisa, tātad labumi, ko šie procentu ieņēmumi nodrošina, kādam ir jāsaražo. To dara tie, kuriem naudas ir maz un kuri strādā par algu, tieši vai netieši kalpojot bagātākajiem.
Otrā īpatnība ir tāda, ka procentos balstīta naudas sistēma nav stabila. Lai varētu atmaksāt visus kredītprocentus, vienīgā izeja ir aizņemties vairāk naudas. Šogad aizņemamies vairāk, lai varētu atdot pagājušā gada parādus. Un nākamgad būs jāaizņemas vēl vairāk, lai atdotu šī gada aizņēmumus ar visiem procentiem. Lai arī tas nav acīmredzami, taču atmaksājamie kredītprocenti pieaug ģeometriskā progresijā – pieaugums kļūst arvien ātrāks. Agri vai vēlu tam jābeidzas ar kredītņemēja bankrotu. Nav brīnums, ka pat bagātākajām pasaules valstīm ir lieli parādi.
Trešā īpatnība ir nepārtraukts naudas deficīts: visi strādā un saražo ļoti daudz, taču nekad nepietiek naudas visu kredītu atdošanai. Cilvēki viens ar otru cīnās naudas dēļ – ja viens atdod savus kredītus, tad tikai uz kāda cita ņemtā kredīta rēķina. Pat, ja kāds nav ņēmis nevienu kredītu, viņš piedalās kredītprocentu pelnīšanā, jo kredītus ir ņēmuši citi un kredītu izmaksas ir iekļautas cenās.
Ja cilvēkiem ir izdevīgāk konkurēt nekā sadarboties, sabiedrības locekļi kļūst izolēti, sabrūk kopienas un veidojas konkurējošu, vientuļu indivīdu masas. Savu iepriekšējo struktūru zaudē visas sabiedrības un kopienas, kas sāk izmantot Rietumu tipa ekonomisko sistēmu. To arī mēs varējām novērot uz savas ādas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados.
Cienījama kļūst pat morāli apšaubāma uzvedība, ja tā ļauj pelnīt un kļūt turīgākam par citiem. Īslaicīgi iespējami stāvokļi, tā saucamie "burbuļi", kad arvien pieaugošs naudas pieplūdums pastiprinātās kreditēšanas dēļ, lokāli veido naudas pietiekamības apstākļus, taču šāda pietiekamība nevelkas ilgi un vienmēr noved pie krīzes, jo kredīti jāatdod ar procentiem. Cilvēki vaino valdības, sevi vai baņķierus, taču problēmas cēlonis ir pašā sistēmas uzbūvē. Pat daudzi baņkieri to nesaprot, un ja arī saprot, ir spiesti klusēt, lai netiktu izstumti "radikālu ideju" dēļ.
Vai ir iespējama taisnīgāka naudas sistēma, kas mums ļauj labāk dzīvot, nenoplicinot resursus un veidojot labākas attiecības ar cilvēkiem? Autore uzskata, ka tas ne tikai ir iespējams, bet tāda jāievieš pēc iespējas ātrāk, ja gribam dzīvot labāk. Pašreizējā sistēma mūs ved bezdibenī, to jau 20. gs. sākumā apjēdza daudzi cilvēki, kas iedziļinājās naudas sistēmas uzbūvē, tādēļ jau toreiz sāka izstrādāt labākus modeļus. Grāmatā aprakstīti vairāki no tiem, kas sevi praksē pierādījuši kā dzīvotspējīgu alternatīvu esošajai naudas sistēmai.
Mūsu pesimisms uzskatos par cilvēka dabu veidojas no novērojumiem pašreizējās naudas sistēmas ietvaros. Mainot šo sistēmu mainīsies arī cilvēku rīcība, un neviens vairs nešaubīsies, ka ir iespējams arī kaut kas labāks.
Pastāv dibināts pamats optimismam.