23.05.2012 15:33

Viedoklis: Progress zviedru gaumē

Autors  Nikomēds
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Zviedrijā noris ģimenes institūcijas krīze. Tas ir rezultāts sociāldemokrātu ilgtermiņa politikai, kuras mērķis bija iegūt pilnīgu kontroli pār sabiedrību.


LABKLĀJĪBAS SABIEDRĪBA MIRST VIENTULĪBĀ

Zviedrija ir pazīstama ar tās superkoncerniem "Volvo", "Erickson", "Ikea", "Saab" un arī ar tās plaša mēroga sociālām programmām neaizsargātāko sabiedrības grupu atbalstam. Iekšzemes kopprodukta daļa, ko tērē, piemēram, vecāku gadagājumu cilvēkiem, ir augstākā pasaulē. Ir bezmaksas medicīna. Veselības aizsardzības finansējumam izlieto līdz 80% no ienākuma nodokļiem.

Bet ir arī cita statistika. Stokholmā 90% no mirušajiem tiek kremēti, bet 45% no radiniekiem nenāk saņemt piederīgo urnas. Lielākā daļa bēres noris bez ceremonijām. Krematorijas darbinieki nezina kuru cilvēku atliekas tie dedzina, uz urnām ir tikai identifikācijas numuri. Degšanā iegūto enerģiju izlieto pilsētas apkures sistēmai.

Bēru ceremoniju izpalikšana - tā ir tikai daļa no vispārīgām tendencēm juteklisko un emocionālo saišu likvidēšanā daudzās Zviedrijas ģimenēs. Zviedrijas izdevuma Nyliberalen redaktors Henry Beyke, skaidrojot šīs parādības iemeslus, sacīja: "Ģimenei sāka uzbrukt sociālisti, jo tā savā būtībā ir iestādījums, kas ir alternatīvs sabiedriskajām aizbildnības institūcijām. Ģimenes mērķis ir aizsargāt cilvēkus. Kad tiem ir problēmas, piemēram, ar naudu, vai veselību, vienmēr var lūgt palīdzību no radiniekiem. Zviedrijas valdība jau gadu desmitiem cenšas salauzt šādas ģimeniskas komunikācijas un attiecības.

PA PAREIZO KURSU

Ir grūti tam noticēt, bet vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Zviedrija bija nebagāta agrāra valsts, kuras iedzīvotāji emigrēja labākas dzīves meklējumos. Zviedrijai izdevās kļūt bagātai Otrā pasaules kara laikā savas dubultstandartu un piesardzīgās politikas dēļ. Neraugoties uz formālo neitralitāti, tā pārdeva ieročus Vācijai un bija lielākais dzelzs rūdas piegādātājs vācu kara rūpniecības vajadzībām. Sociāldemokrātu valdība 40-tajos un 50-tajos gados veica virkni reformas, kā arī lika pamatus Zviedrijai kā labklājības valstij. Ilgā sociāldemokrātu hegemonija arī palīdzēja pārvarēt ekonomisko krīzi 70-to gadu sākumā.

Bet tagad Zviedrija noveco. Vidējais dzīves ilgums ir 78,6 gadi vīriešiem un 83.2 gadi sievietēm. 80 gadus veco un vecāku cilvēku daudzums ir lielākais ES dalībvalstīs - 5,3%. No 9,3 miljoniem Zviedrijas iedzīvotājiem 18% ir vecāki par 65 gadiem. Saskaņā ar prognozēm, 2030. gadā to īpatsvars palielināsies līdz 23%.

"Ja mēs vēlamies, lai nākotnē mūsu pensijas nemazinātos, mums ir jāstrādā ilgāk", sacīja premjerministrs Fredriks Reinfelts Ziemeļvalstu forumā 2012. gada februārī. "Ņemot vērā dzimstības kritumu, pensijā ir jāiet no 75 gadiem, pretējā gadījumā mēs atkārtosim Grieķijas scenāriju".

ZVIEDRU ĢIMENE

Zviedrijā vienam no četriem bērniem saknes ir ārpus Zviedrijas, visvairāk no bijušās Dienvidslāvijas un Irakas. Ir jau izaugusi vesela paaudze tādu zviedru.

60% bērnu ir dzimuši ārpus laulības, 20% dzīvo kopā tikai ar vienu no vecākiem. Ik gadu laulības reģistrē 38 000, šķiršanos - 31 000 pāri.

Saskaņā ar Zviedrijas dzimumlīdztiesības asociācijas datiem, Zviedrijā ir vairāk nekā 40 tūkstoši bērnu, kam vecāki, vai viens no vecākiem ir homoseksuāļi. Kad 1995.gadā valstī tika legalizētas homoseksuāļu laulības, parlaments lēma, ka tās būs tīri civilas laulības, un tās netiks svētītas baznīcās. Tomēr homoseksuāļi vēlējās, lai būtu arī šāda iespēja. Notika pirmā piekāpšanās - tos svētīja, bet bez lieciniekiem un lūgšanas. Bet homoseksuāļi gribēja "pilnu ceremoniju ar Mendelsonu." 1998. gadā Zviedrijā notika Viseiropas homoseksuāļu parāde. Sensāciju izraisīja Elizabeth Olsen fotoizstāde, kas atainoja Kristu un Viņa apustuļus kā homoseksuāļus. Izstāde bija ļoti populāra homoseksuāļu aprindās. Viena no izstādes vietām bija kāda luterāņu baznīca.

Bet īstas batālijas izcēlās 2003.-2004.g. pēc mācītāja Åke Green runas, kurš savos sprediķos nosodīja homoseksuālismu. Viņš citēja Svēto Rakstu vietas, apgalvojot, ka Bībele precīzi definē homoseksuālismu kā grēku. No otras nometnes viņam atbildēja: "Bībele nav nolaidusies pie mums no debesīm, tā neatbild uz visiem mūsu jautājumiem. Jautājumi, kas bija svarīgi Bībeles rakstīšanas laikā, nav mūsu jautājumi." Par "necieņu pret seksuālajām minoritātēm" mācītājs tika notiesāts ar mēneša cietumsodu. Otrās instances tiesa attaisnoja viņu. 2005. gadā arī Augstākā tiesa atzina, ka mācītājs nav vainīgs. Tas izraisīja homoseksuāļu protestus un mācītājs saņēma draudus.

Homoseksuāļu ģimenes kļūs arvien vairāk - to sekmēs Zviedrijas parlamentā pieņemtais likums par bezmaksas mākslīgo apaugļošanu lesbiešu pāriem.

Interesanti - katrs trešais vardarbības gadījums Zviedrijā notiek lezbiešu ģimenē. Feministiskās gudrībās apmācītie sociālie darbinieki mulst, jo pastāv taču uzskats, ka savā būtībā sievietes nav agresīvas.

"Notiek milzīgas izmaiņas cilvēku mentalitātē un ir vajadzība mainīt tradīcijas. Tradicionālās ģimenes formas neatbilst šodienas realitātei. Mums ir vajadzīgas jaunas ģimenes attiecības" - Zaļās partijas darbone Elīnas Obergas saka intervijā Polijas laikrakstam Wprost. - "Mūsu partijā mēs runājam, piemēram, par poligāmām attiecībām kā sociāli pieņemamām". Tas gan Zviedrijai nav nekas jauns. Pagājušā gadsimta seksuālā revolūcijas rezultātā tur iegūta liela pieredze.

NESKARAMIE

Zviedrijas valdība ir pārņēmusi gandrīz pilnīgu kontroli pār bērnu audzināšanu. Augstie nodokļi neļauj uzturēt ģimeni par vienu algu, un tādēļ, kā likums, abi vecāki strādā, un bērns dienas laikā atrodas skolā vai citā sociālās aprūpes iestādē.

Zviedrijas valdība ir izveidojusi īpašu tiesībsarga amatu, lai aizsargātu bērnu tiesības un intereses. Ir vairākas bērnu tiesību organizācijas: BRIS ("Bērnu tiesības sabiedrībā") u.c.

Kopš 1979. gada pastāv absolūts miesassodu aizliegums, par kura pārkāpšanu draud līdz 10 gadi cietuma. Vecāki nedrīkst bērnu ne iepļaukāt, ne pavilkt aiz auss, pat ne pacelt balsi. Pat bērnudārza bērnus detalizēti informē par viņu tiesībām un nepieciešamību informēt policiju par starpgadījumiem. Un viņi to pielieto. Konfliktos starp bērnu un vecāku interesēm, valsts aizstāv tikai bērnus.

Plašu publicitāti ieguva notikums ar pusaugu meiteni, kas apsūdzēja savu patēvu par piekaušanu un seksuālu uzmākšanos. 12 gadīgā Agnetha vienkārši sadusmojās uz viņu, par to, ko viņš neļāva viņai turēt kaķēnus. Viņa izsauca policiju, vispirms iemācot savu trīsgadīgo māsu, ko jārunā. Pamatojoties uz tās liecību, viņas patēvs tika arestēts un notiesāts. Viņas mātei, kas tam neticēja, tika atņemtas aprūpes tiesības. Agnetha tika nodota audžuģimenei. Trīs mēnešus vēlāk meitene saprata, ka rīkojusies nepareizi un mēģināja atsaukt pieteikumu un lūdza atbrīvot viņas patēvu. Bet juridiskā mašīna bija palaista un to vairs nevarēja apturēt. Turklāt, neviens neņēma nopietni šo meiteni, jo, lūk, incestu upuri bieži atsaucot savas liecības. Nonāca līdz tam, ka,"cietusī" rakstīja visdažādākām instancēm, arī ģenerālprokuroram, un sīki aprakstīja notikuma vēsturi. Bet prokurors tā arī neiejaucās.

Tiesības audzināt bērnus ir liegtas ne vien vecākiem, bet arī skolotājiem. Līdz astotai klasei skolēniem neliek atzīmes, nesekmīgos neatstāj uz otru gadu, un, protams, neviens netiek izmests no skolas. Skolnieki skolotājus uzrunā uz "tu", un viņiem nav jāatbild uz skolotāja sveicienu. Skolotāji sūdzas, ka viņiem grūti strādāt klasē haosa, trokšņa un agresijas dēļ.

INSTITŪCIJAS DIKTATŪRA

Zviedrijas likumdošanā nepastāv vecāku varas jēdziens ne sadzīviskā, ne juridiskā nozīmē. Nepastāv "vecāku tiesību" kategorija, ir tikai "aizbildniecības tiesības un atbildība par bērnu", kas pēc likuma ir vienādi gan vecākiem, gan valstij. Bet valdība uzskata, ka tā var labāk aprūpēt un izglītot, un tāpēc iejaucas ģimenes un audzināšanas lietās. Galvenā institūcija ir Centrālā pārvalde veselības un sociālās labklājības jautājumos. Katru gadu, vecākiem atņem 12 000 bērnus. To dara ar "labiem nodomiem". Iemesli var būt "kļūdas audzināšanā", "vecāku garīgā brieduma trūkums" un pat "pārmērīga aizgādniecība".

Tā, Marianai Sigstroem atņēma vecāku tiesības, jo viņa "pārāk rūpējās" par savu dēlu Danielu - epilepsijas slimnieku. Zēns tika nodots no ģimenes uz ģimeni, viņa stāvoklis pasliktinājās. Daniels rakstīja mātei 40 vēstules, lūdzot pēc palīdzības, viņa vērsās pie dažādām sociālajām un nevalstiskajām organizācijām, taču bez rezultātiem. Dēls nomira, jo lēkmes laikā aizbildnis nezināja kā viņam palīdzēt. Mariana Sigstroem izvirzīja apsūdzību valstij, bet zaudēja visās instancēs. Turklāt valsts viņai uzlika par pienākumu atlīdzināt juridiskos izdevumus 1,5 miljonus kronu apmērā.

Šajā sakarā, labi pazīstamais poļu izcelsmes Skandināvijas rakstnieks un žurnālists Maciej Zaremba, iedziļinājies Marianas Sigstroem lietā, veltīgi sauca pēc taisnības Zviedrijas medijos. "Nosaukt Zviedriju par tiesisku valsti - tas ir drūma joks". Viņš arī norādīja, ka Zviedrijas valdība, kas pēdējā gadsimta uzurpējusi ģimenes pienākumus, vairs nespēj pildīt šīs funkcijas. Sakarā ar naudas trūkumu tiek slēgti aprūpes centri, skolas un bērnudārzi. "Un, kad valsts modelis nedarbojas, mums ir gribot negribot jāpārdomā ģimenisko vērtību nozīme: ir zināms, ka māte savu bērnu labad metīsies zem vilciena. Bet līdz šim to nav darījusi neviena sociālā komiteja".

Pēc: K.Sokolova. Pažanga pagal švedus. http://alkas.lt/2012/05/13/k-sokolova-pazanga-pagal-svedus/#more-70161


Pārpublicēts no: http://www.diena.lv/blogi/progress-zviedru-gaume-13948324