05.06.2015 10:15

21. gadsimta pārmaiņas vienīgajā neatkarīgajā Rīgas reģiona laikrakstā

Autore 
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Juris Saukāns avīzē ienāca gluži kā revolucionārs – ieviesa jaunākas tehnoloģijas, uzsāka sadarbību ar pašvaldībām par novadu oficiālo avīžu izdošanu. Juris Saukāns avīzē ienāca gluži kā revolucionārs – ieviesa jaunākas tehnoloģijas, uzsāka sadarbību ar pašvaldībām par novadu oficiālo avīžu izdošanu. arhīvs

Septīto daļu "Rīgas Apriņķa Avīzes" mūža ar to kopā bija Juris Saukāns. "Zināju, ka tā ir bijusī "Darba Balss", taču priekšstats par to, kas redakcijā notiek 2002. gadā, bija nekāds," atceras Juris.

"Pēc darba galvenā redaktora, vēlāk direktora amatā laikrakstā "Jēkabpils Vēstnesis" un vairāk nekā gadu ilga projekta Latvija Televīzijā, kur vadīju biznesa un ekonomikas tematikas raidījumus, lūkoju pēc jauniem izaicinājumiem, un sieva man atsūtīja sludinājuma kopiju, ka tiek meklēts vadītājs "Rīgas Apriņķa Avīzei". Intuīcija čukstēja, ka turīgais un blīvi apdzīvotais Rīgas reģions ir ideāls tirgus, kurā laikrakstam augt un attīstīties. Tiesa gan, ieraugot, ar kādām tehnoloģijām laikraksts tiek "ražots" un kāda ir finanšu situācija, mati saslējās stāvus.

Vienīgais mierinājums, ka kolektīvs bija spējīgs un inteliģents: maketētājs Pēteris Leja, laikrakstu maketēdams, allaž klausījās putnu balsu ierakstos, ļoti inteliģents vīrs bija korektors Jānis Čākurs, satura kodolu cītīgi veidoja Māra Zemdega, Zane Brīvmane (tolaik Grošus) un Juris Stefanovičs, bet reklāma, sludinājumi un biroja darbības nodrošināšana atradās Anitas Skujiņas pārziņā. Žurnālisti ar pildspalvām un zīmuļiem rakstīja rakstus uz lapām, tad teksti tika ievadīti datorā.

Saņemot no Silvijas Veckalnes seifa atslēgas un arhaisku faksa aparātu, pats sev jautāju, kur gan es esmu iekūlies, taču atpakaļceļa vairs nebija. Pirmais darbs, ko paveicu, bija redakcijas struktūras izveide, kurā radošais darbs, proti, žurnālistika, tika nodalīts no saimnieciskās darbības, tādējādi nodrošinot žurnālistiem iespēju darboties neatkarīgi no reklāmdevēju vai sadarbības partneru ietekmes.

Izgājām cauri laikraksta vizuālā noformējuma maiņai, lietotu datoru iegādes un interneta ievilkšanas posmam, visu iespējamo no interneta ievazāto kaitīgo programmu apkarošanas epopejai, pamazām nostiprinājām pozīcijas reklāmas tirgū. Taču pats galvenais – sākām veidot sadarbību ar pašvaldībām, lai, izdodot apvienotus laikrakstus ar pagastu un pilsētu oficiālajiem informatīvajiem izdevumiem, palielinātu sava laikraksta auditoriju.

Pūliņi nebija veltīgi, parādījās iespēja pieņemt jaunus darbiniekus, uzlabot tehniskās iespējas. Tajā pašā laikā ne vienu vien reizi nācās saskarties ar pašvaldību nicīgo attieksmi un vēlmi noteikt, kas avīzē būtu publicējams, kas ne. Saprotama lieta – pagastveči no augšas raudzījās uz laikrakstu, kura apgrozījums gadā sastādīja knapi vienu procentu no viņu vadītā pagasta gada tēriņiem, un ne jau ar visiem izdevās vienoties par sadarbību.

Tiesa gan, kādu laiku redakcija nodrošināja pat Rīgas domes finansēto "Rīgas Vēstu" iznākšanu. Paralēli laikraksta izdošanai tapušas arī pāris dokumentālās filmas un vairākas grāmatas.

Pateicoties saprātīgajiem un pieredzējušajiem vīriem, kas vadīja Rīgas rajona padomes darbu (Andrejs Ence, Tālis Puķītis, Ilgonis Šteinbergs u.c.), pēc pāris darba gadiem redakcijas kolektīvam tika dota iespēja iegādāties arī uzņēmuma kapitāldaļas. Vai bija viegli? Ne pārāk, teikšu, kā ir. Taču mūsu lasītāju ieinteresētība un atbalsts, kā arī avīzes komandas uzcītība darīja savu, tādēļ, atskatoties uz šo laiku savā dzīvē, varu teikt tikai lielu paldies visiem, kuri palīdzēja un atbalstīja vienīgo neatkarīgo Rīgas reģiona laikrakstu.

Jāsaprot arī, ka šis visā valstī bija milzu pārmaiņu laiks. Iestāšanās Eiropas Savienībā, teritoriāli administratīvā reforma un pagastu pārtapšana par novadiem, jā, arī nekustamo īpašumu burbuļa piepūšana un pārsprāgšana, kad "Gāzi grīdā!" politika valsts mašīnu truli ietrieca stabā. Netrūka ne sarežģījumu, ne bēdu, un arī prieku ne. Taču vislielākais prieks man ir par to, ka redakcijas darbinieki šajā laikā veidoja arī ģimenes, laida pasaulē bērnus un pašlaik sekmīgi turpina karjeras gaitas gan sabiedrisko attiecību, gan citās jomās.

Pasaule turpina mainīties, protams, drukātajai presei šis viedtālruņu, interneta, lētas un paviršas informācijas, propagandas un nereti arī melu laikmets ir nopietns pārbaudījums, taču man ir prieks, ka "Rīgas Apriņķa Avīze" joprojām ievēro iesākto kursu – pieturēties pie kristīgām vērtībām, pie tās saprātīgās domāšanas, kāda piemīt kārtīgiem zemkopjiem un saimniekiem, kuri "Darba Balsi" un "Rīgas Apriņķa Avīzi" lasa jau kopš 1945. gada."