Likums paredz aizstāvību cietušajai meitenei. Kaut nu viņa to saņemtu laikus un pilnā mērā.

Likums paredz aizstāvību arī varmākam tēvam. Viņam pienākas advokāts un cilvēcīga apiešanās cietumā. Mēs visi saprotam, ka tas ir civilizēti un tā pienākas.

Vienīgi nedzimušajam bērnam, dīvainā kārtā, nepienākas nekāda likumiska aizsardzība. Viņa tiesības uz piedzimšanu nospriedīs ārstu sapulcē. Visas viņa izredzes ir atkarīgas no fakta, kuru neviens no mums nespēj ietekmēt - kādiem vecākiem un kādos apstākļos viņš gadījies.

Zinu, šis ir provokatīvs un nepateicīgs piemērs. Pat tie nedaudzie mūsu valsts cilvēki, kuri principā ir pret abortiem, šajā gadījumā droši vien pieļautu izņēmumu. Nepilngadīga meitene. Viņu izvaro miesīgs tēvs. Viņa ir stāvoklī. Kāda tur var būt runa!

Un tomēr - tieši šādi robežgadījumi ļauj novērtēt savu ētisko potenciālu tiem, kuriem ētika vēl liekas kaut kas dzīvē svarīgs. Neapgalvoju, ka man piemīt kādi augsti morāles standarti, tieši otrādi. Bet uzdrošinos apgalvot, ka ārsti, pieņemot lēmumu par abortu, neko daudz neatšķirsies no tēva-izvarotāja. Tā būs vēl viena samaitāta dzīve. Nekas vairāk, un nekas mazāk.

Tur ir mazas šaubas, ka pēc gadiem 50-100 cilvēki atskatīsies uz mūsdienu abortu praksi un skumīgi kratīs galvas. Līdzīgi kā mēs nesaprotam visas tās raganu dedzināšanas, krustā sišanas un citas zvērības, ar ko nodarbojās citādi cienījami un inteliģenti ļaudis. Aborti ir viena no pēdējām barbariskajām, mežonīgajām praksēm, kas saglabājusies modernajā pasaulē. Pie mums - kā šīs pasaules provincē - tā joprojām ir kulta statusā.

Tur it kā nevajadzētu pat daudz domāt. Mēs taču esam pieņēmuši, ka dzīvības izbeigšana vienkārši nav opcija. Šī diskusija ir aprunāta no visām pusēm, kad vienojāmies aizliegt nāvessodu. Ja cilvēks nogalina daudz citu cilvēku, mēs domājam, ko ar viņu darīt, bet izbeigt viņa dzīvību nav starp izvēlēm. Un arī citos smagos gadījumos - ja cilvēks paliek akls, kurls vai paralizēts, ja viņš zaudē saprātu vai cilvēciskās iezīmes, mēs domājam, ko iesākt. Lai cik sarežģīti, lai cik smagi būtu apstākļi, visādi risinājumi ir pieņemami. Tikai dzīvība ir neaizskarama.

Izņemot gadījumus, kad šai dzīvībai nav paveicies pārdzīvot bioloģisko dzimšanas faktu. Vai nav izdevies novilkt līdz 12 nedēļām. Vai kādus nu vēl tur kritērijus nesadomātu.

Bet labi - šī diskusija ir gara un prasa juristu, ārstu, filozofu un citu interesentu piedalīšanos. Gribētos vien atsaukties uz raksta sākumā minēto piemēru. Mēs nešaubīgi zinām, ka meitenes tēvs ir pēdīgais kretīns, jo samaitājis bērna dzīvi. Atstājis traumu meitenes apziņā, ar ko viņa cīnīsies visu atlikušo mūžu. Un šeit nu ir viens paradokss. Pateicoties psihoanalīzei un smadzeņu pētījumiem mums ir zināms, ka mazi bērni pamana mātes grūtniecību ātrāk, nekā viņa pati. Tāpat viņi arī pamana brāļa vai māsas pazušanu, un pārdzīvo to kā jebkura tuva radinieka miršanu. Tieši tādēļ "abortu izdzīvojušie" (tā dēvē personas, kuru mātes kādreiz veikušas abortus) ir tendēti uz vardarbību, noziedzību, psihiskām slimībām, depresijām, visādām atkarībām un pārējām lietām, kas nu vajā bērnībā traumētās psihes.

Tātad - māte, kura izdara abortu, saviem esošajiem vai potenciālajiem bērniem nodara to pašu, ko aprakstītais tēvs izdarīja savai meitai. Sagandē psihi un sarežģī tālāko dzīvi. Pat neņemot vērā jebkādus citus apsvērumus - juridiskus, medicīniskus, reliģiskus, utt. - ar šo vien vajadzētu pietikt. Tāda izvēle vienkārši nevar pastāvēt. Tā ir groteska.

Tā nu ir sanācis, ka bioloģiski vēl nepiedzimušiem bērniem nav skaļu advokātu. Vēsturiskas ironijas dēļ viņus neatbalsta minoritāšu grupas, lai arī diskriminācija pēc bioloģiskās dzimšanas fakta ir tik pat slikta, kā pēc dzimuma, orientācijas un citām lietām. Un viņus īpaši neaizstāv reliģiskās kustības, jo tām jāapkaro minoritāšu grupas. Tāda neizdevīga situācija. Pat Satversmes pants par tiesībām uz dzīvību nez kādēļ jums nepienākas, ja gadījumā vēl atrodaties mātes vēderā.

Bet runājot par minoritātēm un reliģiskām grupām... Nupat Rīgas Domes deputāti parakstīja manifestu, kurā apņemas nepieļaut, lai "Rīgu piemeklētu Sodomas liktenis". Šeit nu ir iespēja pierādīt, cik tāda skaļa apņemšanās nopietna. Aizliegt praidu jau var katrs, bet te ir iespēja reāli apliecināt ideālus. Tie deputāti varētu sagādāt cietušajai meitenei komfortablus apstākļus tuvākos mēnešus līdz dzemdībām. Un tad, patiesi kristīgā garā, uzņemties visas rūpes par šo neviena cita negribēto, kopš ieņemšanas brīža ienīsto bērnu.

Dievs pavisam noteikti priecātos vairāk par vienu izglābtu dzīvību, nekā par desmit aizliegtiem praidiem. Tas arī vienīgais, ko šajā traģiskajā lietā var apgalvot pavisam droši.