Ir daudz pretabortu rakstu, pētījumu, grāmatu, filmu un reklāmu, kas pierāda: aborts ir nedzimuša cilvēka slepkavība ar visām slepkavības konsekvencēm. Galvenokārt skartas abortu izdarījušo sieviešu personīgās traģēdijas, sievietes sakropļotās dzīves un zaudētā nevainīgā bērna dzīvības tēmas.
Tas viss ir taisnība, un par to ir nepieciešams rakstīt, runāt un arī kliegt. Bet bieži vien ārsti, kas veic abortus, paliek ēnā.
"...nepatīk pieņemt dzemdības"
Kas notiek ar viņu dvēselēm šādā pastāvīgā darbā, par to maz runā. Vienīgais, ko var dzirdēt, ir aicinājumi viņiem nožēlot grēkus un skaidrojumi, ka līdzdalība abortā ir slepkavība.
Es uzdrīkstēšos rakt dziļāk un pastāstīt par vienu no abortu drausmīgākajiem aspektiem, kas attiecas tieši uz ārstiem. Daudzus gadus, pārdomājot abortu tēmu un analizējot savu pieredzi (man kā mediķei nācās ar to saskarties), es nonācu pie drausmīga secinājuma: ārsts, kurš regulāri izdara abortus, kļūst par īstu slepkavu maniaku, un tas atspoguļojas ne tikai nogalināto bērnu skaitā. Lai gan, kā saka, kvantitāte bieži vien pāriet kvalitātē. Novērojot abortu ārstus, secināju, ka tādu cilvēku dvēseles mainās – var teikt, kļūst sātaniskas. Tās kļūst par vampīriem, kas slāpst pēc jaunām asinīm, tāpat kā rūdītiem slepkavām – maniakiem, kas, mokot un nogalinot, izjūt eiforiju, prieku un enerģijas uzplūdus. Maniaku psihe ir pamatīgi pētīta tiesu psihiatrijā, bet abortu ārstu tieksmei pēc arvien vairāk un vairāk abortiem nav pievērsta uzmanība. Vismaz man nav izdevies atrast tādus datus.
Ir zināms, ka slepkavība, asinsizliešana un upura ciešanas maniakam izraisa prieku, pat orgasmu. To pašu izjūt abortu ārsti. Parasti ginekologu, kas praktizē abortus, uzskata par parastu personu, parastu ārstu. Un pilnīgi aizmirst par to, ka šī grēcīgā nodarbe noved pie visbriesmīgākās iekāres – asinskāres, baudas, ko gūst, izdarot slepkavību.
Šādiem ārstiem patīk izdarīt abortus. Es novēroju daudzus, ar daudziem esmu par to runājusi. Viņiem visiem piemita šāda iekāre, viņi pat izteica vienas un tās pašas frāzes. Atceros kādu akušieri ginekoloģi, kas strādāja slimnīcā vairāk nekā 20 gadus, viņa atklāti atzinās – man tiešām patīk veikt abortus, bet nepatīk pieņemt dzemdības.
Padomājiet par šiem vārdiem – nepatīk dzemdības! Tas ir naids pret jaunas dzīvības nākšanu pasaulē. Tā ir dvēseles sātanizēšanās. Es domāju, ka zemapziņas līmenī, viņa juta katru sievieti dzemdībās kā viņas abortārija potenciālo klientu, kas, nevis sagādāja viņai nogalināšanas prieku, bet gan dzemdēja bērnu.
Nevajag domāt, ka abortu ārsts nezina, ko viņš dara. Diemžēl tas tā nav. Es saku "diemžēl", tāpēc ka, ja cilvēki nezina, ko viņi dara, tas zināmā mērā atvieglo atbildību. Diemžēl šie ārsti ir labi informēti par to, ko viņi dara, un nevis tāpēc, ka tos informētu plašsaziņas līdzekļi vai garīdznieki. Viņi šīs zināšanas saņem kopā ar prieku un eiforiju no galvenā cilvēknīdēja - Sātana.
"Redz, redz, jūt, ka viņu nobeigs..."
Reiz man abortārijā nācās noskatīties briesmīgu ainu. Ginekoloģe izdarīja vēlīnā termiņa sāļo abortu. Caur augļa plēvi, nolaižot augļūdeni, viņa sāka piepildīt dzemdi ar sāls šķīdumu, kam bija jāizsauc mākslīgas priekšlaicīgas dzemdības. Šajā stadijā ar neapbruņotu aci skaidri redzamas bērna kustības. Kad dzemdē iepildīja sāls šķīdumu, nogalināmais bērns sarāvās tā, ka slepkavas mātes vēders palēcās un kratījās. Ārste, to redzot, saldkaisli pasmaidīja, sakot: "Redz, redz, jūt, ka viņu nobeigs, redz kā lēkā, bet nekas, ilgi viņš nelēkās." Viņas seja izteica nenoslēpjamu eiforiju un nedabisku prieku.
Vēl es novēroju, kā ārsti, kas darba dienā ir veikuši 10 līdz 12 abortus, ir nevis piekusuši no šā diezgan smagā un nogurdinošā darba, bet izjūt īstu enerģijas pieplūdumu un ir labā garastāvoklī. Ja šiem pašiem ārstiem bija jāpieņem dzemdības, viņi to darīja ar tādu nevēlēšanos, it kā būtu jākrauj vagoni.
Tas attiecas uz tiem ārstiem, kas regulāri un pastāvīgi nodarbojas ar abortiem. Viņi tiešām sāk mīlēt savu darbu un neieredzēt dzemdības. Reiz iznāca runāt ar ginekoloģi, kas, kļuvusi ticīga, nožēloja grēkus un aizgāja no abortārija. "Man patika izdarīt abortus," viņa man stāstīja: „Sākumā nevarēju īsti saprast, kāpēc man tas patīk. Man šķita, ka es mīlu medicīnu, un tas ir mans aicinājums. Es nenodarbojos tikai ar abortiem, es arī ārstēju sievietes, operēju, izdarīju ķeizargriezienus un tā tālāk, apturēju dzemdes asiņošanu un izglābu dzīvības. Bet, strādājot ginekoloģijā, es pieķēru sevi pie domām, ka visvairāk man patīk aborti. Tad es it kā atpūtos un smēlos spēkus."
Uz manu jautājumu, vai viņa zināja, ka aborts ir slepkavība, viņa atbildēja, ka izpratne nākusi ļoti drīz. Vai viņu mocīja sirdsapziņa tāpēc, ka viņa nogalina? Pēc viņas vārdiem, katru reizi viņa apklusināja savu sirdsapziņu ar dažādiem argumentiem, ko parasti lieto abortu atbalstītāji. Šo argumentu ir tik daudz, ka par tiem varētu uzrakstīt veselu grāmatu. Bet īstais iemesls slēpās tur, ka viņa guva baudu un nevarēja apstāties. Kad reiz ģimenes apstākļu dēļ viņa bija spiesta pārcelties uz citu – konsultantes – darbu konsultācijā, viņa cieta absistencei līdzīgas mokas, jo nebija iespējams izdarīt abortus. Viņa mierināja sevi ar domu – tas tāpēc, ka viņa ķirurģe, viņai jāoperē, bet dziļi sirdī saprata, tas ir abortu dēļ. Viņa nespēja strādāt jaunajā darbā un atgriezās abortārijā. Tikai kļuvusi ticīga, viņa tika ārā no šā elles apļa un mainīja dzīvi. Tagad šī pavecā sieviete ar labsirdīgo skatu ar šausmām atceras, ka reiz bijusi īsta maniakāla slepkava.
Ar šo rakstu es vēlos mudināt visus abortu pretiniekus vēl un vēl aizdomāties par to, cik svarīgi ir bez kavēšanās sākt apkarot šo ļaunumu. Klauvēt pie visām durvīm, organizēt demonstrācijas, piketēt pie abortārijiem, aģitēt pret abortiem.