Finišam tuvojās diskusija par to, kurā vietā un kādu celtni būvēt. Vēl tikai tāds sīkums kā nauda... Izrādās, novads savus līdzekļus tam nākamā gada budžetā nevar atvēlēt. "Liekie" lati – tie, kas palikuši pāri, no saņemtās iedzīvotāju ienākuma nodokļa naudas atņemot Ministru kabineta noteikumos fiksēto "pašvaldības finanšu nepieciešamību", – taču ieplūduši izlīdzināšanas fondā, no kura smeļas ne tik daudz pelnošu ļaužu apdzīvotie novadi!
Arī iespējas meklēt atbalstu ES programmās augsta attīstības indeksa "apzīmogotam" novadam, maigi sakot, nav tās vienkāršākās – kur nu vēl, ja pašvaldības vajadzības nesakrīt ar programmu administrējošās valsts iestādes noteiktajām! Aina, ko, stāstot par ES naudas piesaistes problēmām zīmē pierīdznieki, gribot negribot vedina uz līdzīgu secinājumu, kāds derētu, iebilstot bezdarba mazināšanai paredzēto "mobilitātes pabalstu" kritiķiem.
Uz žēlošanos, ka minētais maksājums galīgi iztukšos pamirušos, nomaļos ciemus tālu no lielām pilsētām un audzēs jau tāpat piebriedušo "ūdensgalvu" – Rīgas aglomerāciju –, var atbildēt vienīgi ar pretjautājumu – kas ir labāk: vai tas, ka darba meklētājs no valsts pierobežas, kur darba nav un pārskatāmā nākotnē nebūs, pārceļas tuvāk galvaspilsētai, vai arī meklē laimi ārzemēs?
Tāpat būtu jājautā arī par attīstītāko novadu ierobežotajām iespējām piesaistīt ES naudu – vai tās nezīmē šādu nākotnes ainu: tur, kur ierīkota cilvēka cienīgu dzīvi nodrošinātspējīga infrastruktūra, darbu atrast nevar – tas savukārt sameklējams tikai tur, kur neapmierina pakalpojumi?
Kam gan tad būs vajadzīgi labiekārtotie, bet tukšie ciemi tālu no saimnieciskas rosības centriem? Nevainojamās būves, šķiet, patiesi novērtēs vien nejauši ieklīduši pārsteigtu tūristu bariņi...
Pirms kāda laika iznāca sarunāties ar turīgas pašvaldības deputātiem Pierīgā. Tautas kalpi apspriedās, kā risināt bērnudārza problēmu demogrāfiski augošajā novadā – celt jaunu pirmsskolas izglītības iestādi.