"Es zināju, ka sastapšos ar pretreakciju, jo šis ir ļoti jutīgs jautājums," stāsta Frīmena, "taču es nevarēju iztēloties, cik asa būs šī reakcija."

Savā rakstā Frīmena atklāj, ka, pirmajā dienā iepazīstot bērnudārzu, viņa vērojusi, kā audzinātāja spēlējas ar viņas meitiņu. Lai gan audzinātāja bijusi laipna un labi sapratusies ar bērniem, viņa kustējusies lēni, bieži aizelsusies un viņas seja bija piesarkusi. "Es pie sevis nodomāju: vai šai audzinātājai ir vajadzīgās spējas ātri reaģēt un pasargāt aktīvos divgadniekus apdraudējuma gadījumā?" raksta Frīmena.

Tāpat viņa pieskārusies jautājumam par neveselīgiem paradumiem, ko bērni varētu iemācīties dārziņā. "Skatoties apkārt, es pamanīju, ka konkrētā audzinātāja nebija vienīgā no personāla, kam ir izteikts liekais svars. Tādējādi bērniem tiek sūtīts vēstījums: būt ļoti resnam ir normāli." Šīs bažas bija par pamatu tam, ka Frīmena izvēlējās savam bērnam citu dārziņu, kurā audzinātājām bija veselīgs svars. Pēc Frīmenas domām, nevienu nedrīkst kaunināt vai diskriminēt svara dēļ.

Tajā pašā laikā, viņasprāt, resnuma akceptēšanas kustība sabiedrībā ir aizgājusi pārāk tālu. "Cilvēki, kuriem ir liekais svars, lepojas ar savu ķermeni, aktīvisti saka – "resns ir skaists" un aptaukošanās nav problēma. Ikviens, kurš iebilst, ka būt ar lieko svaru nav labi, tiek nosodīts. Pateikt sievietei, ka viņai derētu padomāt par svara nomešanu, acīmredzot skaitās sieviešu tiesību aizskārums," sūrojas Frīmena.

Turklāt viņa atzīst, ka pati ir cīnījusies ar lieko svaru vairogdziedzera problēmu dēļ. "Esmu slaids cilvēks, kuram iekšā snauž resns cilvēks," savā rakstā teic Frīmena, piebilstot, ka dienā nepatērē vairāk par 1500 kalorijām un katru dienu 30 minūtes vingro.

Frīmenas raksts tika komentēts vairāk nekā 2600 reižu, daudzi rakstīja arī viņai personīgi. "Diemžēl daži no maniem draugiem apvainojās, par ko man ir ļoti žēl. Mans raksts bija domāts tāpēc, lai veicinātu diskusijas par šo jautājumu, nevis lai kādu aizvainotu," viņa stāsta.

"Turklāt es neteicu, ka nekad neļaušu resnai skolotājai mācīt savu bērnu. Es tikai paudu bažas, ka ar smagu aptaukošanos sirgstoša audzinātāja (nevis kvalificēts pedagogs) varētu nespēt turēt līdzi aktīvajiem divgadniekiem, un, izvēloties bērnudārzu, es šo faktoru ņēmu vērā. Turklāt šajā dārziņā bērni bieži ēda maizītes ar ievārījumu, ko es nekad nedotu savai meitai. Otrā dārziņā tika piedāvātas tādas uzkodas kā humuss, gurķi un tomāti," atklāj raksta autore.

Viņa arī cer, ka diskusijas par šo tēmu turpināsies: "Aptaukošanās ir nopietna veselības problēma, un ir svarīgi, lai mēs varētu par to brīvi izteikties, nebaidoties no nosodījuma. Nedrīkst iebiedēt cilvēkus, lai viņi klusētu. Galu galā – gluži kā visas mātes, es tikai gribu savam bērnam to labāko."