Lai gan pašlaik sveši cilvēki strīdas par lapenīti, kas atradās uz viņa vectēva zemes, īstais zaudētājs ir viņš.
Ja kāds pirms septiņiem gadiem būtu teicis, ka viņš, Ķekavas novada "Raudupju" saimnieks, mitināsies sociālās aprūpes centrā, Olafs, visticamāk, par to pasmietos kā par ļaunu joku. Taču nu ļaunais joks ir pieņēmis realitātes apveidus.
Tikai negribēja būt viens...
Pašlaik Olafs Selēns mitinās šaurā istabiņā Ķekavas sociālās aprūpes centrā kopā ar vēl vienu vīrieti. Platība ir tik pieticīga, ka tajā knapi pietiek vietas divām "kroņa" gultām un dažām mēbelēm, kas ir kā piemineklis kunga kādreizējai dzīvei "Raudupju" mājās – jaunai koka sekcijai un kumodei. Taču vienmēr tā nav bijis. Olafs visu mūžu ir bijis darbarūķis un arī tagad smej, ka gatavs strādāt, kamēr vien rokas un kājas kustās. Ķekavas, kā viņš pats saka, nabagmājas klients, savu melno svītru dzīvē sastapa 2006. gadā, kad pēc ilgstošas cīņas ar galvas smadzeņu audzēju mūžībā aizgāja mīļotā sieva.
"Pirms Jāņiem viņu apbērējām. Smagi man bija, jo viens otru ļoti mīlējām un labi satikām," skumji novelk Ojārs. Taču īstās nepatikšanas sākās tikai pēc gada.
"2007. gadā ar avīzes iepazīšanās sludinājuma palīdzību satiku Ritu Grigus. Kaut to nebūtu darījis! Toreiz, kad viņa pie manis atbrauca, likās – sieviete kā jau sieviete. Vienam arī negribējās dzīvot. Tā nu sākām dzīvot kopā, jo Rita man arī visu laiku teica, ka "sarīvēsimies un viss būs labi"," atminas Olafs. Taču solītā sarīvēšanās tā arī nenotika. Bija tikai rīvēšanās.
Nepārlasa dokumentu pirms parakstīšanas
"Ja gadu ar Ritu dzīvojām salīdzinoši mierīgi, tad 2008. gadā jau sākās pamatīgi strīdi. Viņa ļoti uzstājīgi gribēja, lai būvēju ap mājām sētu, taču es atbildēju, ka man naudas nav. Viss, konts ir kā izslaucīts. Viņa solījās naudu tam aizdot," stāsta Olafs. Ar to arī visas nedienas sākušās.
Lai gan abi dzīvojuši nosacītā civillaulībā, Rita uzstājusi, ka vēlas, lai tiek noformēts oficiāls dokuments par to, ka viņa naudu Olafam aizdevusi. Kungs tam arī piekritis, jo nekā ļauna nav saskatījis.
"Es esmu devējs, nevis ņēmējs. Man sveša nevajag, tāpēc arī piekritu, ka tas aizdevums tiek noformēts oficiāli pie notāra. Atceros, ka aizbraucām uz Jelgavu pie tās notāres, izrādījās, ka Rita tur jau bija vairākas reizes bijusi. Visi dokumenti jau bija sagatavoti. Es, viņai uzticēdamies, parakstīju. Tikai, pārbraucot mājās, pamanīju, ko esmu izdarījis. Piecu tūkstošu vietā nu bija jau desmit tūkstoši latu," atminas Olafs. Naudas dēļ mājas priekšā esot izcēlies pamatīgs strīds par to. Viņš norāda, ka šo jandāliņu pat kaimiņi esot dzirdējuši.
"Viņa man vēl toreiz mierināja, ka satraukumam nav pamata, jo par atlikušajiem pieciem tūkstošiem nomainīsim logus, ieliksim durvis... Taču tas netika izdarīts," tā Olafs. Pat esot sociālajā mājā, viņš saglabājis visus dokumentus, kur uzskaitīti par parādu veiktie darbi un kopējā summa esot vien 4500 latu. To apliecinājusi arī grāmatvede Ķekavā. Taču tagad viņš strīdēties vairāk negrasoties, jo savas "Raudupes" tāpat vairs neatgūs. Māja jau ir pārdota citiem cilvēkiem.
Kad noteiktajā laikā Ritas it kā formālais civilvīrs naudu atdot nav varējis, kundze viņu iesūdzējusi tiesā, lai to atgūtu.
"Tikai pār manu līķi!"
"Man ļoti nepatīk tā tiesāšanās. Tāpēc piekritu izlīgumam, jo, kamēr mēs tiesātos, paietu tikai laiks un arī nauda iztērētos. Parakstīju papīrus. Nu zeme un mājas pārgāja viņas īpašumā. Es biju kļuvis par nevēlamu īrnieku mājās, ko bez neviena cita palīdzības uzbūvēju. Tas bija neiedomājami sāpīgi..." tā Olafs. Viņš pārvācies dzīvot uz verandu, jo neesot vēlējies mitināties zem viena jumta ar cilvēku, kurš viņam atņēmis visu – māju un zemi.
"Mans vecaistēvs zemi pirka vēl Ulmaņa laikos par zelta rubļiem. Arī "Raudupes" ir viņa dotais māju nosaukums, lai gan vecā māja nodega un jauno mēs ar nu jau mirušo sievu uzbūvējām no nulles. Sākumā dzīvojām mazā dārza mājiņā. Tad pamazām, pamazām uzbūvējām," notikumus atceras Olafs.
Kad attiecības pasliktinājušās, Olafs sācis kārtot dokumentus, lai pārvāktos uz sociālo māju. Viņš saka paldies tiem cilvēkiem, kuri palīdzējuši.
"Vispirms viņa pārdeva zemi un saņēma par to 13 tūkstošus. Kad Ritas dēls teica, ka nu viņa savu parādu esot atguvusi, lai atdod Olafa onkulim māju, viņa paziņoja: "Tikai pār manu līķi!"," tā bijušais "Raudupju" saimnieks, piebilstot, ka sākumā tāda noruna mutiski esot bijusi, taču laikam Rita nolēmusi, ka iegūs vēl papildu naudu no mājas pārdošanas. Tas viņai arī izdevies, jo Olafa celto māju kundze pārdeva par 14 tūkstošiem, un tagad ar jaunajiem mājas īpašniekiem strīdas par to, kam pienākas lapene, ko sieviete viņu prombūtnes laikā no īpašuma aizveda.
Policija slīkst papīru kalnos
Visā jezgā ap "Raudupēm" ierauta arī vietējā Baložu policija, jo Rita Grigus uzrakstījusi vairākus iesniegumus par to, lai likumsargi viņai palīdz atgūt viņas pārdotajās mājās palikušo kustamo īpašumu 500 latu vērtībā, savukārt jaunie īpašnieki sūdzējušies par to, ka kundze nozagusi lapeni, kas pienācās viņiem. Olafs gan par to tikai var sāpīgi pasmaidīt, jo kopdzīves laikā Rita ik pa laikam devās uz Baložu policiju, lai sūdzētos par viņu.
"Policijā jau droši vien ir sakrājušies iesniegumu kalni, kurā viņa apsūdz mani visos pasaules grēkos. Kā tikai kaut kas, tā tikai uz policiju prom. Domāju, ka arī tagad viņa ies uz visu banku, lai tikai pierādītu, ka lapene ir viņas, un atgūtu arī mantas, kas nemaz nav viņas. Trepes pirms desmit gadiem taisīju es. Viņa ienāca mājās jau pie visa gatava," teic Olafs.
Iespēja mainīt nabagmājas
Taujāts, kādas pašlaik ir abu attiecības, Olafs, ironiski nosmīnot, atklāj, ka Rita, kura par viņa māju pārdošanā iegūto naudu Lapmežciemā nopirkusi dzīvokli, nu aicina viņu uz turieni likt grīdu.
"Viņa man solīja, ka iešot pie notāra, rakstīšot papīru, ka varu dzīvot tur visu mūžu. Zinu jau viņu un tos papīrus. Kad grīdu būšu uzlicis, izmetīs uzreiz. Tikai tad man būs jākļūst par kādas Jūrmalas nabagmājas klientu. Nē! Paldies, tad jau labāk šeit, Ķekavā, palieku. Esmu te dzimis un audzis, skolā gājis un visu mūžu nodzīvojis," skumji novelk Olafs, jo, kamēr Rita ar jaunajiem īpašniekiem dala mantu, viņam sāp, ka paša būvētajās mājās uz vectēva zemes nu saimnieko citi cilvēki, bet viņš kļuvis atkarīgs no pašvaldības labvēlības.