Intervijā "LVportālam.lv" – viņa skatījums uz vides un pašvaldību attīstības nozares aktualitātēm.

– Nosauciet, lūdzu, vienu ministra amatā pieņemto lēmumu, ar kuru visvairāk lepojaties, un vienu ieceri, kuru nav izdevies realizēt.
– Ja salīdzina laiku un darba apjomu, ko tas prasījis ministrijai, visvairāk lepojos ar Inčukalna sērskābā gudrona dīķu sanācijas darbiem. Būvniekiem darbs vēl jāpabeidz, bet visi plāni un grafiks rāda, ka tie tiks pabeigti laikā un iespējamie nākotnes piesārņojuma draudi tiks novērsti. Tas ir nozīmīgi, ņemot vērā šo dīķu izvietojumu netālu no Gaujas un Rīgas.

Attiecībā uz to, ko nav sanācis paveikt... Vairākkārt tiek diskutēts par papildu motivāciju un resursiem, kas pašvaldībām ļautu attīstīt uzņēmējdarbību, piemēram, pašvaldībām novirzot daļu no uzņēmējdarbības ienākuma nodokļa. Tas dotu motivāciju piesaistīt uzņēmējus, kas strādā efektīvi, un pašvaldībā ieplūstu finanses, kuras vēlāk tās izmantotu uzņēmējdarbības attīstībai.

– Esat norādījis, ka nav pieņemama situācija, kad pašvaldības veido vidi, kur mazākumam deputātu nav iespējas izteikties. Pēdējā laikā vairākas pašvaldības savos saistošajos noteikumos noteikušas dažādus ierobežojumus. Kāpēc, jūsuprāt, izveidojusies šāda tendence? Vai pašvaldības ir nogurušas no demokrātijas?
– Es neteiktu, ka tā ir jauna tendence, jo diskusijas par atsevišķām pašvaldībām ir bijušas arī iepriekšējos sasaukumos.

Lai savu darbu padarītu vienkāršāku, daudzas pašvaldības novienkāršoja pieeju komiteju sastādīšanai, atbildīgajās komitejās ievēlot pozīciju, bet tajās, kas nelemj par atbildīgiem lēmumiem, opozīciju.

Gan Rīgā, gan arī citās pašvaldībās radās jautājums par pašvaldību nolikumiem, tāpēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) vērsās pret šīm pašvaldībām ar lūgumu lietas sakārtot. Daudzas pašvaldības šos jautājumus nokārtoja arī bez ministrijas iejaukšanās, piemēram, Durbes novads un Daugavpils pilsēta, bet Liepāja un Ventspils ir atsūtījušas solījumus savus nolikumus sakārtot.

Ir arī vairākas pašvaldības, kas nepiekrita šīs proporcijas mainīt atbilstoši deputātu skaitam, piemēram, Salaspils un Jūrmala, tāpēc ministrija izdeva atbilstošus rīkojumus. Jūrmala ir novērsusi neatbilstības, bet Salaspils pašvaldība ir iesniegusi prasību Satversmes tiesā.

– Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Gints Kaminskis intervijā "LVportālam.lv" gan norādījis, ka nevienai valsts institūcijai nevajadzētu pieņemt lēmumus par publiskajiem procesiem, kas norisinās pašvaldībās. Kā jūs to vērtējat?
– Šis ir tas gadījums, kad pašvaldības vai ierēdņi mēģina interpretēt to, kas ir rakstīts melns uz balta. Likuma "Par pašvaldībām" 5. pants noteic: pašvaldība ir Ministru kabineta padotībā, un likuma ietvaros to pārrauga VARAM. Protams, ministrija vērtēs, vai pašvaldībās ir bijuši pārkāpumi, un nebūs tā, ka ministrija izliksies tos neredzam, bet gan rīkosies.

Mana personīgā pārliecība ir, ka ilgtermiņa tiesiskai un ekonomiski efektīvai valsts attīstībai, pašvaldību tiesībām un autonomijai ir jābūt lielai. Lai pašvaldības savus lēmumus arī pildītu un to darītu kvalitatīvi, pašvaldībai ir jābūt gan kompetencei, gan arī jaudai to paveikt. Tā kā administratīvā reforma nav pabeigta, situācija ir tāda, ka 55 no novadu pašvaldībām, kā arī divas no lielajām pilsētām neatbilst likumā paredzētajiem kritērijiem. Arī pašvaldību iespējas nodrošināt pakalpojumus atšķiras.

– VARAM savulaik nācās iesaistīties, kad notika jautājuma risināšana par pašvaldību bērnudārziem.
– Manuprāt, sākuma pagrieziens ir noticis, tomēr nevajadzētu apstāties, ir jāmeklē risinājums. Viens no tiem būtu daudz aktīvāka sadarbība starp Rīgu un Pierīgu. Diemžēl Rīgas politika nav bijusi vērsta uz to, lai meklētu saskarsmes punktus ar Pierīgu.

Šāda attieksme droši vien vairs nevar turpināties, jo mēs redzam, kā no tā cieš Rīgas transporta infrastruktūra. Atsevišķas Rīgas apkaimes iztukšojas no cilvēkiem, kuri dodas projām uz Pierīgu. Galvaspilsētā iezīmējas atsevišķu rajonu degradācija, bet Pierīgā pieaug maksātspējīgo iedzīvotāju skaits. Arī skolas Rīgā kļūst tukšākas un tiek slēgtas, bet Pierīgā to trūkst. Šie jautājumi būtu jārisina ar sadarbības teritorijām. Robeža starp Garkalnes bērnu un Juglas bērnu ir tikai 100 metru.

Tas, ka vienai nozarei nāksies pielāgoties tām tendencēm, kas ir aktuālas ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē, ir neizbēgams fakts. Skaidri saprotams, ka tas prasa gan resursus, gan domāšanas maiņu un tirgus maiņu.


Pilnu interviju ar Kasparu Gerhardu lasiet portālā "LVportāls.lv".