Savukārt pašvaldībām jādomā, kā labāk organizēt sabiedriskā transporta satiksmi, kā norēķināties par Rīgas ūdens un kanalizācijas tīklu izmantošanu un citām ikdienišķām lietām.

Lai labāk sekmētos sarunas ar Rīgas domi, ir nodibināta Pierīgas pašvaldību apvienība, jau gadiem darbojas Rīgas plānošanas reģions. Taču – vai Rīgā vienmēr tiek saprastas novadu vēlmes? To "Rīgas Apriņķa Avīze" vaicāja Rīgas domes priekšsēdētāja vietniekam Andrim Amerikam ("Gods kalpot Rīgai!").

– Kādēļ, jūsuprāt, tik daudz rīdzinieku pārceļas uz galvaspilsētai tuvajiem novadiem?

– Šodien visu regulē tirgus, tāpēc dzīvei galvaspilsētā ir gan priekšrocības, gan jārēķinās ar dažādām neērtībām, kaut vai grūtībām novietot automašīnu. Tāpat nav iespēju pilsētas centrā izvēlēties pietiekami plašu dzīvokli sev vēlamā vietā. Taču, ja ienākumi to atļauj, ne vienam vien Rīgas iedzīvotājam Pierīga kļūst par vietu, kur īstenot savus sapņus – uzcelt vai nopirkt savu māju. Tad viņi tur dzīvo un maksā nodokļus savā pašvaldībā, bet nav zaudējuši saikni ar Rīgu. To pirmām kārtām nodrošina galvaspilsētas sasniedzamība. Savukārt labāku dzīves kvalitāti – savu māju, svaigu gaisu – garantē dzīve Pierīgā.

Kad vēl pirms pāris gadiem Rīgas pilsēta pati iekasēja iedzīvotāju ienākuma nodokli (tagad to dara Valsts kase), mums Pierīgas pašvaldībām bija jāpārskaita tur deklarēto iedzīvotāju ienākuma nodokļi. Piemēram, 80% Carnikavas pašvaldības budžeta veidoja Rīgā strādājošo iedzīvotāju ienākuma nodoklis.

Pēc šī rādītāja un skolēnu skaita, kas mācās Rīgas skolās, saraksta augšgalā ir Mārupe, Garkalne, Ķekava un Jūrmala. No Mārupes vien uz Rīgas skolām brauc 908 skolēni, no Ķekavas – 880. Tad seko Garkalnes novads un Jūrmala.

– Taču no Pierīgas pašvaldību vadītāju izteikumiem noprotams, ka nav skaidru spēles noteikumu attiecībās starp galvaspilsētu un tai piegulošajiem novadiem.

– Rīgas domē esmu kopš 2001. gada un esmu sekojis līdzi diskusijām, kā atrast optimālo sadarbības modeli starp Rīgu un novadiem. Taču skaidrs ir arī tas, ka katrai Pierīgas pašvaldībai – Mārupei, Babītei, Ādažiem – ir savas intereses, veidojot attiecības ar Rīgu. Vienas vairāk interesē sabiedriskais transports, citas – ūdenssaimniecība un kanalizācija. Vairāku pašvaldību teritorijā, piemēram, Garkalnē, ir "Rīgas mežu" platības, bet Stopiņu novadā – pilsētas atkritumu uzglabāšanas poligons. Atsevišķa saruna varētu būt par Pierīgas veloceliņu maršrutiem.

Manuprāt, tādai vispārīgai uzsišanai pa plecu nav paliekoša satura. Lielāks paliekošais efekts ir tieši divpusējām attiecībām. Vienojāmies ar Stopiņiem, ka nepieciešams pagarināt 47. autobusa maršrutu, kas iet līdz Getliņiem un vēl aiz tiem. Tās būs trīs jaunas pieturas 3,5 kilometrus ārpus Rīgas. Valsts šo maršruta pagarinājumu dotēt nevar, un tas ir saistīts tikai ar "Rīgas satiksmes" izdevumiem. Savukārt no ienākumiem, ko Stopiņi iegūst no Getliņu atkritumu poligona vides nodokļa, novadā ir iespējams asfaltēt ceļus un ielas.

Ņemot vērā to, cik iedzīvotāju katru dienu no Mārupes novada brauc uz Rīgu, droši vien arī tur atgriezīsimies pie sarunām par sabiedriskā transporta struktūras attīstīšanu. Tie būs arī specifiski ūdenssaimniecības jautājumi, jo mārupieši par ūdeni un kanalizāciju maksā vairāk nekā rīdzinieki, lai gan "Rīgas ūdens" pakalpojumi ir lētāki, nekā tie izmaksātu katrai pašvaldībai atsevišķi.

Atgriežoties pie sabiedriskā transporta: pašlaik no Rīgas iziet astoņpadsmit sabiedriskā transporta maršruti uz citām pašvaldībām, tagad būs deviņpadsmit, ja pieskaitām 47. autobusa maršruta pagarinājumu uz Getliņiem. Valsts budžeta dotācija šiem savienojumiem ir 1,5 miljoni eiro. Turklāt drīkst maksāt tikai tiem maršrutiem, kuriem viena trešdaļa iziet ārpus Rīgas. Tādu šodien ir tikai deviņi no deviņpadsmit. Pārējos desmit dotē Rīgas dome. Otra sabiedriskā transporta stāsta puse ir tāda, ka ne visi maršruti, kas iziet aiz Rīgas robežām – uz Piņķiem, Jaunmārupi, Sunīšiem, Katlakalnu, Skulti, Ulbroku –, ir rentabli un pietiekami noslogoti, it īpaši dienas vidū, bet kādam par to ir jāmaksā.

– Vai iespējams atrast kopsaucēju situācijā, kad atsevišķās Rīgas skolās skolēnu skaits mazinās, bet tuvējās Pierīgas skolas ir pārpildītas?

– Runas par to, ka Rīgas skolas tukšojas, ir pārspīlētas. Turklāt tās, it sevišķi valsts ģimnāzijas, ir pašpietiekamas. Rīgā ir 67 tūkstoši skolēnu, no tiem 8189 skolēni ir no valsts novadiem. Savukārt trīs ceturtdaļas no tiem – no Pierīgas. Jau pieminēju aptuveni 900 skolēnu gan no Mārupes, gan Ķekavas, bet ir arī 650 no Garkalnes, 600 no Salaspils, 178 no Ropažu novada. Tas liecina, ka skolēni izmanto gan izglītības, gan transporta iespējas, ko piedāvā Rīga.

Piekrītu, ka sākumskolai un pamatskolai vismaz līdz 6. klasei jābūt pēc iespējas tuvu dzīvesvietai. Sākot no 7. klases un tālāk, tiek meklēta kvalitāte – ģimnāzijas vai specializētas skolas. Pārējais – cik katra pašvaldība spēj nodrošināt labus skolotājus un izglītības kvalitāti – ir katra novada rokās. Domāju, ka Pierīgā nodrošināt labu izglītību ir iespējams, un varbūt daļai no tiem 900 Mārupes bērniem nemaz nevajadzētu braukt uz Rīgu.

– Bet tikmēr Pierīgas iedzīvotāji, jo īpaši tie, kas no rīta brauc uz Rīgu no Ķekavas un Stopiņu puses, sēž "korķos" un vakaros tāpat. Kur palikusi "Park& Ride" ideja?

– Par to ir vieglāk runāt, nekā īstenot, un tieši cilvēku paradumu dēļ. Ja vecāki ved savus bērnus no rīta uz skolu, tad gribu atgādināt, ka skolēniem ir pieejams bezmaksas "Rīgas satiksmes" sabiedriskais transports. Ja vecāki paši brauc uz darbu, tad tas ir atgādinājums, ka Pierīga ir guļamrajons, un, ja tā, tad ceļu caurlaidība ir nevis pašvaldību savstarpējo attiecību, bet "Valsts autoceļu" problēma.

Runājot par "Park&Ride" – sākumā šķita, ka pietiks, ja izveidosim lielus stāvlaukumus, kur no rīta nolikt mašīnu, un tālāk visi brauktu ar sabiedrisko transportu. Nekā nebija! Cilvēki grib atstāt mašīnu veikala stāvvietā, jo tad nav jāveic vēl viens pārbrauciens uz veikalu. Tātad cilvēki gribētu, ka pie stāvlaukumiem klāt ir veikali un citi pakalpojumi. Ja ir tikai stāvlaukums, tas nav saistoši. Drošas receptes, kā būtu vislabāk, nav. Arī braukšana uz Rīgu ar mašīnu un pārsēšanās vilcienā nav populāra. Skatīsimies, kas notiks, kad būs gatava "Akropole" pie Slāvu ielas pārvada.

Bet, atgriežoties pie novadu un galvaspilsētas attiecībām, mēs varam runāt, vai ir vajadzīgi lielāki autobusi vai kas cits, taču to nevar izdarīt lielā "hurālā", kur sanāk visi kopā, jo arī paši Pierīgas novadi, kā jau teicu, ir ļoti atšķirīgi.

– Tad varbūt tomēr dzīvi atvieglotu savstarpējo jautājumu risināšana, piesaistot Ministru kabinetu vai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju? Tad norunātajam būtu likuma spēks.

– Šobrīd neviens likums nevar noregulēt pašvaldību vēlmi pieņemt sev atbilstošus noteikumus. Protams, valsts līmenī varētu diskutēt, cik efektīvi tiek izmantota Eiropas fondu nauda, arī pašvaldību budžeta nauda, ko Rīga un Pierīgas novadi iemaksā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā. Rīgai tie ir 92 miljoni. Droši vien Mārupe un citas pašvaldības maksā tikpat smagi un skatās, kā dotētās pašvaldības ceļ lielas būves par naudu, par ko Rīgā un Pierīgā varētu celt bērnudārzus un skolas.