– Garkalnes novads ir ļoti cieši saistīts ar Rīgu, pat novada domes ēka atrodas uz robežas ar galvaspilsētu, tāpēc daudzi to uzskata par Pierīgas "guļamrajonu".

– Pašreizējā Garkalnes novada robežas iezīmējās ap to laiku, kad tika būvēts Rīgas apvedceļš, kad vēsturiski Berģi tika pievienoti Rīgai un izveidots jauns – Garkalnes ciems ar centru Garkalnē. Ēka, kur pašlaik atrodas Garkalnes novada dome, bija Rīgas rajona kultūras nams, un, kad rajons likvidējās, tā nonāca novada pārvaldījumā, bet vecā ciema padomes ēka Garkalnē tika pārbūvēta par skolu.

Baltezera ciemi sāka veidoties pirms 30 gadiem Garkalnes pašvaldības vadītāja Kārļa Cīruļa laikā. Es pats toreiz biju mežsargs un esmu pielicis roku ezera krastu komercializācijā, pārstāvot uzņēmumu "SWH Rīga". Galvenais toreiz bija pārvērst Baltezeram piegulošo zemi par apbūves gabaliem. Tā kā to varēja izdarīt diezgan viegli, Baltezers apauga ar privātmājām, līdz ar to pieauga arī vietējo iedzīvotāju skaits. Bet tas pats notika arī Garkalnē, Upesciemā un Langstiņos – visur, kur mums tagad ir privātās apbūves zemes.

Taču novadā ir arī ir vēsturiski apbūvētās teritorijas, piemēram, Langstiņi, Upesciems, Ziemeļnieki, Garkalne, vecais Baltezers, ar bijušajām rīdzinieku vasarnīcām, bijušās pionieru nometnes un zemes gabali, kur atradās armijas daļas.

Ja runa ir par "guļamrajonu", tad tas ir nosacīts apzīmējums. Daļai mūsu iedzīvotāju Garkalnes novads neapšaubāmi ir vieta, kur dzīvot, te ir radīta pietiekami laba infrastruktūra – ceļi, skolas, arī veikali –, lai viņiem tur patiktu. Ja apkārt ir priežu mežs, tad vide ir vēl pievilcīgāka.

Taču daļu novada teritorijas aizņem ražošanas vienības un lielie loģistikas centri un veikali, kā to var redzēt, izbraucot no Rīgas pa Vidzemes šoseju. Savukārt tas, ka daļa mūsu iedzīvotāju strādā Rīgā un citur, bet daļa no Rīgas un citurienes brauc strādāt uz Garkalni, ir visas Pierīgas īpatnība.

– Taču viena no Garkalnes, kā jūs teicāt, īpatnībām ir tā, ka šeit tiek izcirsti meži...

– Pamatā visi skandāli, kas saucas "mežu nociršana", veidojas apmēram šādi: pirms gadiem desmit kāds ir uzcēlis māju, bet blakus kādam citam pieder zemes gabals, uz kura aug mežs. Turklāt vēl gadās tā, ka mājas īpašnieks, domādams, ka blakus ir nevienam nepiederošs mežs, tur ieceļ šķūnīti vai pirti. Kad īpašnieks atnāk cirst savu mežu, viņš vēl pasūdzas būvvaldē par to, kas noticis uz viņa zemes, un pirts jānojauc. Tāda vismaz bija pēdējā medijos atspoguļotā notikuma būtība. Tiesa, tur bija kailcirte, bet tādas tiesības zemes īpašniekam bija devuši attiecīgie meža dienesti.

Vispār tā ir vēl sociālisma laiku domāšana, ja mēs kaut ko redzam savā tuvumā, kas nepieder mums un nav iežogots, šķiet kā nevienam nepiederoša teritorija, tātad kopīga teritorija, ko brīvi var izmantot gan suņu pastaigām, gan visam citam. Bet patiesībā šeit, Rīgas pievārtē, nekas nav kopīgs, ieskaitot mežus, kas pieder Rīgas pilsētai.

– Kā uz Garkalnes novadu atsaucās Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova pērn gada sākumā izsludinātais aicinājums iedzīvotājiem deklarēties galvaspilsētā, pretējā gadījumā piemērojot nepatīkamas nekustamā īpašuma nodokļa likmes?

– Es teiktu, nosacītais Ušakova aicinājums deklarēties Rīgā, jo pats jau viņš diezin vai kaut ko tādu varēja izdomāt, mūs skāra visai maz. Ja Rīgā standarta dzīvoklītis maksā no 20 līdz 30 tūkstošiem eiro, mājai Garkalnē ir pavisam cita vērtība, un skaidrs, ka šeit deklarēties ir izdevīgāk.

Bet ne jau tas vien ir iemesls, lai deklarētos mūsu novadā. Šeit ir daudz labāka infrastruktūra nekā Rīgā, jauns kanalizācijas tīkls, ūdensvads. Ceļi ir asfaltēti, un ziemā pēc lielākas snigšanas tie vienmēr ir kārtībā divu dienu laikā, tāpat nav nekādu problēmu ar auto stāvvietām, kas Rīgā ir liela problēma. Satiksme ar Rīgu ir laba – kāp autobusā vai 6. tramvajā, un vairāk neko nevajag. Rīgā skolas ir lielas un bezpersoniskas. Šeit, lai gan bērnu skaits nemitīgi pieaug, tās ir nosacīti mazas.

Protams, kad mēs sakām, ka novadā vajag celt jaunu skolu, Eiropas fondu naudu mums nedod. Tajā pašā laikā tik maza pašvaldība kā mūsējā lielu naudu iemaksā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā. Taisnīgi, kad tev kāds atņem naudu, nav nekad, tā bija tikai "sociālismā".

– Cik daudz Garkalnei nākas iemaksāt finanšu izlīdzināšanas fondā?

– Mūsu gada budžets ir 11 miljoni eiro, bet trīs miljonus atņem. Paliek astoņi miljoni. Ar tādu naudu izdzīvot var, bet, ja jāceļ skola, kas izmaksā vismaz 10 miljonus, ar budžeta naudu vien nepietiek, jo tā jāmaksā, piemēram, Liepājai un Daugavpilij, lai tās varētu uzturēt futbola un basketbola komandas. Ja normālas basketbola komandas budžets ir pusmiljons, tad kāpēc mēs tepat nevaram uzturēt savējo, bet nauda jāatdod citiem? Un tad nu sanāk, ka mums jāuztur tādas pašvaldības, kuras pašas neko nedara, lai uzturētu savu infrastruktūru vai lai radītu apstākļus normālai uzņēmējdarbībai. Kas tad tādā Liepājā vai Daugavpilī mainīsies, ja tur grūdīs iekšā naudu? Nekas nemainīsies.

Reiz "Vienotības" politiķis Jānis Reirs ieteica pašvaldībām nodarboties ar uzņēmējdarbību, lai gan pašvaldības ir tās instances, kam likums aizliedz to darīt. Es arī saku: kāpēc mums jāpilda visādas sociālās funkcijas? Nopirksim par pusi sava budžeta naudas nekustamos īpašumus, tirgosimies, un būs labi, bet tā vietā mums jānodarbojas ar kaut kādu ceļu un skolu uzturēšanu.

Protams, man tas šķiet netaisnīgi, ka ir politiķi, kuri domā, ka tādām pašvaldībām kā mūsējā nevajag neko, bet visiem pārējiem vajag. Tā ir tuvošanās sociālisma principiem: tie, kuri mazāk kaut ko dara un mazāk domā, saņem vairāk naudas.

– Vai gaidāt jaunu administratīvi teritoriālo reformu?

– Tā tik drīz nebūs. Bet paskatīsimies uz Saeimas deputātu sastāvu. Lielākā daļa deputātu ir ievēlēti no Latvijas lauku rajoniem. Un tas nekas, ka Rīgā un Pierīgā iedzīvotāju ir vairāk, ir tikai viens Rīgas saraksts, kam līdzās Vidzemes, Kurzemes Latgales – tātad lauku saraksti. Un šie deputāti jau nebalsos par Rīgu. Tāpēc arī pa visu valsti tiek būvēti nevajadzīgi infrastruktūras objekti nesaprotamās vietās, kur nav cilvēku, kam tie noderētu. Tiem, kam šādas būves būtu vajadzīgas, ir spiesti maksāt citiem.

– Pierīgas pašvaldību apvienība cenšas iebilst pret šādu lietu kārtību...

– Pašvaldību savienībai biedru naudu nemaksāju jau vairākus gadus, jo neredzu jēgu no viņu darbības. Pat ar zemes privatizācijas jautājumiem lauku apvidos valsts līmenī viņi netiek galā.

Savukārt esmu tajā Pierīgas pašvaldību organizācijā. Protams, mēģinām cīnīties, bet apvienībai vēl ir krietni jāpieņemas spēkā, lai valdībai uzstādītu konkrētas prasības. Bet viss jau vienā dienā netop.

Tāpat arī valdības, kuras visu laiku kritizējam. Kā atnāk jauna valdība, tā pie visa vainīga. Piemēram, mūsu jaunā finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, labu gribēdama, mēģina reorganizēt Valsts ieņēmumu dienestu. Labi, viņas darbībā ir dažas kļūdas nepietiekamas politiskās pieredzes dēļ, bet medijos jau tiek sacīts, ka viņa nekur neder.

Vai atkal daudz cilātais jautājums par mikrouzņēmumu nodokli. Tā bija lielākā muļķība pasaulē, ko pieņēma "Vienotība" un kas atspēlējās shēmās, kad katrs taksometrs veidoja vienu uzņēmumu. Bet tādu shēmu ir neskaitāmi daudz, un rezultātā ļaunuma ir vairāk nekā labuma. Pērn gan Reizniece-Ozola tika atzīta par labāko finanšu ministri Eiropā, un tas ir labs rādītājs.

Tāpat arī Ministru prezidents Māris Kučinskis. Viņš ir bijis pašvaldības vadītājs un labi zina, ko nozīmē pārvaldīt valsti. Taču, ja valdībā ir trīs partijas, skaidrs, ka katra vilks uz savu pusi un ideālo variantu par labu kompromisiem nekad nevarēs iegūt. Protams, tā ir demokrātija, un, kā dzirdēts, nekas labāks par to nav izdomāts.

Vēl esmu ievērojis, ka cilvēkiem ir tieksme pārsniegt savas kompetences līmeni. Tas ir raksturīgs gan presei, gan mūsu vadošajiem darbiniekiem. Visi jau it kā tiecas uz augšu, tikai vienā brīdi ir skaidrs, ka ar uzkrāto pieredzi vien nepietiek. Tāpēc jau citās valstīs politiķi mācās līdz brīdim, kad tiešām var pildīt kādu amatu, bet ne jau tos labi pildīs nez no kurienes uzradušies puišeļi.

– Lai arī mediji plašākai sabiedrībai par jums radījuši noteiktu priekšstatu, vai piedalīsieties pašvaldību vēlēšanās?

– Nu, ja tā spriež pēc publicitātes, tad sliktāku jau mani pataisīt vairs nevar. Taču pašvaldībā uz vietas cilvēki mani pazīst un zina, kur ir taisnība un kur tās nav. Tagad jau arī TV3 zina, ka pašvaldību vadītājiem tā vienkārši pa taisno nevar "braukt" virsū, jo patiesība var izrādīties citāda.

Pašvaldību vēlēšanās piedalīšos, jo mana pieredze ir vajadzīga, lai tiktu galā ar visiem jautājumiem tik sarežģītā struktūrā kā Garkalnes novads. Lai to pārvaldītu, ir nepieciešams pat nedaudz autoritatīvs vadības stils. Jaunienācējam būtu ļoti grūti sākt, jo vismaz divi gadi ir vajadzīgi, lai viņš saprastu, kā te viss darbojas.

– Vai nebaidāties, ka cilvēki, redzot, ko dara Gatis Truksnis Jūrmalā un Iveta Grigule Eiropas Parlamentā, teiks, lūk, kāda tā Zaļo un zemnieku kompānija, un par jums nebalsos?

– Vietējie mani pazīst, bet pārējiem jau, godīgi sakot, ir vienalga. Truksnis, cita starpā, atšķirība no manis mediju telpā pārsvarā bija labais puisis.

Ja par Griguli, tad viņa ir tautas ievēlēta Eiropas Parlamenta deputāte, un kur ir teikts, ka viņai jādarbojas kaut kādos noteiktos rāmjos un nevar teikt, ko domā?

Atgriežoties pie Trukšņa un Jūlija Krūmiņa, kurš tepat pie mums Garkalnes novadā dzīvoja, es Krūmiņu sauktu par tādu kā Minhauzenu, kurš dzīvē kā uzņēmējs tomēr kaut ko ir sasniedzis. Viņam patīk runāt. Savukārt tā iestāde, kas viņu aizturēja, klausījās viņa sarunas, paņēma pāris dokumentu, bet atlaida. Un neko vairāk mēs par šo lietu nezinām. Nekādas apsūdzības taču nav sekojušas, bet pie mums taču ir tā – ja neesi notiesāts, tad neesi vainīgs.

– Cita starpā – kā pildījušies jūsu priekšvēlēšanu solījumi?

– Priekšvēlēšanu solījumus esam pat pārpildījuši, izņemot vienu – birokrātisku iemeslu dēļ nepaspējām uzcelt Upesciemā jauno skolu. Bet esam tikuši līdz iepirkumam. Ar projektēšanu un komunikāciju pievadi jau esam tikuši galā. Un, cerams, uz Latvijas simtgadi skolai vajadzētu būt gatavai.