Lai gan Laimdota Kļaviņa nebija Sanijas bioloģiskā māte, meitene viņu sauca par savu mammu. Un ne velti - Sanija pie Kļaviņiem nonāca, vēl maza būdama, un ģimenē dzīvoja jau astoņus gadus. Taču šoruden pēkšņi viss manījās. Sanija tika nodota adopcijai, un pēc trīs nedēļu ilga iepazīšanās perioda, kura laikā institūcijas novērtēja, vai starp bērnu un adoptētājiem veidojas ģimeniska saite, meitene devās līdzi saviem jaunajiem vecākiem uz Ameriku.

Par spīti tam, ka Kļaviņu ģimene kategoriski neiestājas pret to, ka Sanija ir adoptēta uz ārvalstīm, audžuvecākiem lielus jautājumus raisa tas, kā notika pats adopcijas process. Audžuģimenei ir bažas par to, vai meitene uz Ameriku ir devusies labprātīgi.

"Satraukums nav par to, ka viņa ir adoptēta, bet par šo adopcijas procesu. Tam ir jābūt civilizētam, nevis tādam, kāds tas bija, kad atbrauc pilnīgi nepazīstami cilvēki, trīs nedēļas ar meiteni nodzīvo Rīgā, un pēc tam visi kopā aizbrauc prom uz Ameriku. Lieta tāda, ka šo trīs nedēļu laikā mums praktiski neļāva ar viņu satikties. Turklāt šajā laikā Sanija mums piezvanīja labi, ja trīs reizes, lai pastāstītu, kā iet. Vēl vairāk - pēdējais zvans bija ļoti nepatīkams. Sanija raudāja klausulē un teica: "Mammu, man no telefona ņem SIM karti ārā!"" portālam "Apriņķis.lv" stāstīja L. Kļaviņa.

Tieši šī zvana, kā arī vēstules dēļ, ko meitene bija atstājusi audžuvecākiem, prom braucot, L. Kļaviņai radās jautājums – vai tiešām bērns uz Ameriku saviem jaunajiem vecākiem devās līdzi labprātīgi?

"Šo vēstuli Sanija ir uzrakstījusi 16. oktobrī, un to viņa bija ielikusi starp savām mantām. Mēs to atradām, kad braucām tām pakaļ. Šajā vēstulē Sanija atvainojas, ka pirms prombraukšanas nav varējusi tikties, un raksta, ka, ja viņa teiktu, ka nebrauc uz Ameriku, viņu nodotu bāriņtiesai. Respektīvi, bērns acīmredzot bija domājis, ka, ja viņa izvēlētos nebraukt, tad nonāktu bērnu namā," saka L. Kļaviņa, piebilstot, ka, viņasprāt, bērnam nekas nav ticis līdz galam izskaidrots.

Tāpat audžumamma ir satraukusies par to, ka šobrīd viņa nezina, kā meitenītei Amerikā iet un vai ar viņu tur, tālajā zemē, viss ir kārtībā. Pēc L. Kļaviņas teiktā, viņa nevar sazināties ar adoptētājiem, jo audžuvecākiem nav viņu telefona numuru. Savukārt pašas Sanijas telefons esot izslēgts, un viņu neesot iespējams sazvanīt. Tāpat L. Kļaviņai aizdomīgi šķiet arī tas, ka meitene līdz šim pati audžuģimenei nav piezvanījusi. Turklāt viņa nav devusi arī nekādu ziņu sociālajos tīklos. Vēl vairāk - viņa pēdējo reizi tajos manīta vien tad, kad vēl bijusi Latvijā.

"Sanija mūsu ģimenē dzīvoja astoņus gadus. Šķiet dīvaini, ka viņa nav devusi nekādu ziņu. Domāju, ka viņa noteikti būtu sazinājusies ar mums. Jādomā, ka viņai laikam nav iespēju to izdarīt. Mēs vispār tagad neko par viņu nezinām. Mēs nebijām gatavi tam, ka pazudīs saikne ar viņu. Ar bāriņtiesu mēs bijām runājuši, ka varēsim ar viņu sazināties, taču tagad..." neizpratnē ir L. Kļaviņa.

Ņemot vērā šos notikumus un meitenes atstāto vēstuli, audžuģimene ir vērsusies tiesībsarga birojā un Ogres novada pašvaldībā, lai rastu skaidrību, vai Sanijas adopcija notikusi tiesiski. "Pēc Sanijas vēstules saņemšanas mēs ilgi prātojām, ko iesākt. Un var teikt, ka tieši vēstules dēļ tagad esam uzrakstījuši tiesībsargam iesniegumu, lai viņš izvērtē to, kā viss ir noticis," norāda L. Kļaviņa.

Savukārt bāriņtiesā portālam "Apriņķis.lv" norāda, ka Kļaviņu ģimenes bažām par Saniju neesot pamata. Meitenes viedoklis uzklausīts, un viņa uz Ameriku devusies pēc pašas vēlēšanās. "Bāriņtiesa nepieņem nevienu lēmumu, kas nav saskaņā ar bērna interesēm. Ja bērns pasaka, ka negrib braukt, tad arī nebrauc. Savukārt Sanija pati ir teikusi, ka grib braukt uz Ameriku," sacīja Ogres novada pagastu bāriņtiesas vadītāja Ira Runce.

Viņa skaidroja, ka Sanijai saziņa ar audžuģimeni patiešām esot aizliegta, jo uz bērnu esot izdarīts spiediens. Tomēr, kā saka I.Runce, nevienam nevajadzētu bažīties, ka meitenei Amerikā klājas slikti. "Nav nekādu problēmu, viņai viss tur ir kārtībā. Adoptētāju pārstāvji regulāri sazinās ar Labklājības ministriju un informē par to, kā viņai tur iet. Institūcijas visu kontrolē, un tur nekādas problēmas nav," teica bāriņtiesas vadītāja.

I.Runce arī sacīja, ka viņai nav izprotams, kādēļ audžuģimene par Sanijas dzīvi Amerikā nav interesējusies pie pašas bāriņtiesas. Tāpat viņa norādīja, ka bērna adopcija piedāvāta arī pašai audžuģimenei, taču tā atteikusies finansiālu apsvērumu dēļ.

Šeit gan jānorāda, ka var saprast to, kādēļ audžuģimene meiteni adoptēt atteicās - Kļaviņu ģimenē aug arī pašu meita. Turklāt mūsu valsts likumdošana paredz kādu dīvainību – adoptētājiem valsts nesniedz nekādu materiālo atbalstu bērna uzturēšanā, kamēr audžuģimenes saņem atlīdzību aptuveni 100 eiro mēnesī, kā arī ģimenes pabalstu un bērna uzturnaudu no pašvaldības. Rīgā, no kurienes ir Sanija, tā ir aptuveni 300 eiro mēnesī.

Arī Labklājības ministrija apliecina, ka Sanija uz Ameriku devusies labprātīgi. "Šobrīd, kad bērns uzturas ārvalstīs, bērna uzraudzību ģimenē veic ārvalstu kompetentā iestāde, kas pirms adopcijas apstiprināšanas nosūtīs pirmsadopcijas uzraudzības ziņojumu par bērna apstākļiem un iejušanos ģimenē. Nav šaubu, ka bērns labprātīgi atrodas Amerikā un labprātīgi tur vēlētos palikt. Bērns viennozīmīgi labprātīgi atrodas Amerikā, jo bērna viedoklis ir noskaidrots vairākkārt," raidījumam LTV "Panorāma" sacīja Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Ivita Krastiņa.

Savukārt Ogres novada dome gan sliecas nostāties Sanijas audžuģimenes pusē, jo norāda, ka konkrētajai bāriņtiesai neuzticas. "Ar šo bāriņtiesu ir runāts, ir runāts arī par citiem jautājumiem, un galvenais ir konstatēt, kādi pārkāpumi ir bijuši. Mēs ceram, ka tiesībsargs mums atbildēs, un tad arī mēs izdomāsim, kā vērsties pret šo konkrēto bāriņtiesu jau tādā veidā, ka varbūt arī lūgsim atstāt amatu," Panorāmai" sacījis Ogres novada domes priekšsēdētāja vietnieks Egils Helmanis.

Pašvaldībā sola šo konkrēto gadījumu izvērtēt un vērsties Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā. Tāpat novada dome ir apņēmusies Saniju dabūt atpakaļ uz Latviju.